Cope caur kameras aci

Varbūt kāds copmanis nav redzējis nevienu TV raidījumu Makšķerē ar Olti, bet tādu ir maz. Tad nu es piedāvāju sarunu ar cilvēku, kura parasti nav kadrā, ar cilvēku neredzamo, kuru tu, iespējams, nemaz nezini, bet kura darbs ļāvis daudziem iepazīt copes patiesās krāsas. Šī būs saruna ar Sandri Jūru – operatoru, scenāristu, montāžistu un režisoru, 2003.gada Lielā Kristapa balvas īpašnieku dokumentālā kino kategorijā.

Prieks atkal tevi redzēt dzīvajā, jo pēdējā laikā vairāk sanāk klausīties LR2 raidījumus Radio vilks dabā. Es izlasīju par tevi vikipēdijā, un acis iepletās kā pienkanniņas vāciņi, jo tas projektu daudzums, kas tev ir bijis, patiešām ir ļoti iespaidīgs.

Pašreiz gan esmu nedaudz sabremzējies un daru tikai to, kas man pašam sagādā gandarījumu. Man nekas vairs nevienam nav jāpierāda. Pašreiz esmu LR2, un man ļoti patīk caur radio sarunāties ar daudziem cilvēkiem.

Kurā mirklī tu saprati, ka operators – tā ir štelle?

Patiesībā nospēlēja nejaušība. Stipri apšaubu, ka es filmētu tieši copi, ja nebūtu iepazinies ar Olti. Vispār es viņu saucu par Oltīti, bet viņš mani par Juru (starp citu, bieži cilvēki nodomā, ka Juris ir mans vārds). Tā mēs laikam saglabājam savstarpējo saikni, kurā citi nelien.

Ar Māri iepazinos ne caur copi, bet Rīgā kopmītnēs, kur abi studiju gados dzīvojām. Iepazīšanās bija mūzikas sakarā. Tie bija 90. gadi, un man tolaik cilvēku vērtības skala bija saistīta ar to, kādu mūziku viņi klausās: vai tas ir kaut kāds popsis vai tomēr rokenrola klasika, interesantā mūzika, pasaules mūzika utt. Oltīte kopmītnēs bija viens no retajiem, kurš, kā es uzzināju, klausās “normālu” mūziku. Tā mēs viens otru atradām. Māris tad jau studēja ihtioloģiju un nodarbojās ar copi, kas man nebija saistoši, un jau kustējās uz mediju pusi. Es sekoju viņam pa pēdām, un abi strādājām arī Radio Skonto.

Operatora tēmai pietuvojos, kad tika nodibināta Vides filmu studija. Nezinu, kādā veidā, bet Oltīte atkal bija tur, un es labprāt devos viņam līdzi, jo Radio Skonto bija pārvērties par to radio, kas ir šodien, un vairāk paredzēts pensionāriem, bet tas mani vairs nesaistīja. Es biju džeks ar saviem 20+, un man bija nepieciešams realizēt vēlmes (varbūt vēl neapzinātas). Paralēli mūzikai man jau tad patika fotografēt, un, šķiet, kaut ko jau biju nofilmējis.

Tajā brīdī Vides filmu studijā bija riktīgi radoša komanda un tur bija ļoti interesanti. Sākumā biju mednieku raidījuma vadītājs, bet tad dzīvē iejaucās jau minētā nejaušība.

Šķiet, tas bija 1998. gads, kad aizbraucām filmēt mednieku raidījumu uz Zviedriju. Līdzi kā vienmēr bija operators, bet viņš bija arī mednieks. Tad nu iznāca, ka operators ir mednieks, bet filmēšanas kamera palikusi mājās.

Vēl turpat Zviedrijā bija arī otrs dubls. Oltīte man zvana: tādā un tādā ezerā esot noķēris līdaku, un lai es skrienot uz turieni ar viņa kameru kaut ko iefilmēt. Tas tolaik galīgi nebija mans darbs, un arī zināšanu par to man nebija, bet Māris uzstāja – filmē, kaut kas jau sanāks! Tā viņš noķēra vēl vairākas līdakas, un es kā mācēju, tā filmēju!

Pēc atbraukšanas no Zviedrijas Uldis Cekulis, šķiet, viņš tolaik bija Vides studijas galvenais boss, man sacīja: “Klau, vai tu gadījumā negribi filmēt?” Tad es sapratu, ka laikam Zviedrijā sanācis itin pieņemami.

Tas arī bija sākums manai operatora karjerai, bet uzreiz saku – vienīgais, kas mani patiesi aizrauj, ir filmēšana dabā. Tur ietilpst ne tikai cope, bet arī vides fakti, ekspedīcijas, medības un citas lietas.

Par labu operatoru cilvēks piedzimst vai var arī izmācīties?

Te nevar pateikt – jā vai nē. Nevar mainīt to, kā cilvēks skatās uz pasauli, bet, laikam ejot, var ļoti veiksmīgi apgūt operatora prasmes. Taču labs un pieprasīts operators noteikti būs arī labs montāžists un režisors. Visi, kas skatās copes raidījumu, skatās caur operatora aci. Un mani neuztrauca tas, ka biju otrā plāna cilvēks un ka visas uzslavas joprojām tiek tiem, kas ir pirmajā plānā. Ar šo visu es itin labi sadzīvoju, jo pēc dabas esmu cilvēks, kam nepatīk būt kadrā. Es daudz komfortablāk jūtos aizkadrā.

Šo es labi atceros. Atbrauca Sandris uz filmēšanu Ventas krastā ar pamatīgu temperatūru. Savu darbu viņš protams, paveica spīdoši, bet es viņu nepavisam neapskaudu. Es un Oltīte ķērām zivis, bet Sandris, paralēli filmēšanai, ķēra momentus kad dzert drapes un kaut uz mirkli atgulties. Vīrs kā ozols vārda tiešajā nozīmē! Visu cieņu no manas puses!

Filmējam – un cilvēks aiziet bojā

Kā tu tiki galā ar filmējamo cilvēku reakcijām kameras priekšā? Daudziem tā ir liela problēma.

Studiju gados mācījos psiholoģiju, tāpēc labi uztveru cilvēkus, ko satieku kaut uz pāris sekundēm. Šī skola tajā laikā bija ļoti labā līmenī. Bet vispār man ir ļoti interesanti veidot koptēlu un iedziļināties būtībā. Piemēram – kas ir cope, kāds ir mans kā operatora uzdevums un kā es varu kopsavilkt visu redzēto, lai skatītājam ir interesanti, vienalga, ko es pats brīžiem justu.

Raidījumi par dabu – tas ir arī sava veida aicinājums skatītājam?

Es personīgi tos uztveru kā savu aicinājumu cilvēkiem doties pie dabas. Ja ir izdevies, tad jau vienalga, vai tu esi makšķernieks, mednieks, sēņotājs, pīļu skaitītājs vai bebru uzraugs. Man nav jābūt dedzīgam makšķerniekam vai medniekam. Es esmu cilvēks dabā.

Vai savā darbā tu saskāries arī ar kādām problēmām?

Copi filmējot, jārēķinās, ka tev ir visu laiku jābūt fokusā. Atslābināties nevar ne mirkli, jo šī var būt vienīgā zivs, kas tiks izvilkta.

Tāpat ir adekvāti un mazāk adekvāti ļaudis. Vienmēr ir bijuši “eksperti”, kas sevi vērtē ļoti augstu. Operatoram pretī stājas dažādi tipi, un man jau pirmajās sekundēs ir jāsaprot, ko no viņiem gaidīt. Teksts, kustības, runāšana (muldēšana), meistarība… Tas operatoram ir jāsaprot.

Tavos raidījumos daudzi cilvēki ir piedalījušies atkārtoti. Vai ir bijuši gadījumi, kad uzzini, kas būs jāfilmē, un padomā: “O, šitas būs labais!” Vai tieši otrādi: “Nu moins, kaut ātrāk tas murgs beigtos...”

Trakākās bija cilvēku pārvērtības kameras priekšā, kad pasaka – filmējam! aiziet! Tajā brīdī ļoti daudziem sākas milzīgs stress, un viņi sāk uzvesties pavisam citādi nekā tad, ja nezina, ka filmē. Pirms tam viņš par visu runā fantastiski, bet ieslēdz kameru – un ir auzas. It kā jau mēs pirms tam visu izrunājam – kā būs un ko darīsim, cilvēkam viss skaidrs. Bet, tiklīdz ir klikšķis uz kameru, tā cilvēks “aiziet bojā”.

Zini, Eini, kāpēc mēs uz tik daudziem raidījumiem aicinājām tevi? Tu kameras priekšā jau ar pirmo raidījumu spēji izskaidrot copes procesus. Visos smalkumos un ar skatu uz kameru. Es jau pirmajā reizē sapratu – šito džeku nevar nobiedēt ne ar ko. Tas jebkuram operatoram ir milzīgs atvieglojums.

Es te varu pateikt labu recepti tiem, kurus biedē kamera. Ja makšķernieks ir savā vidē un taisās stāstīt par savu jomu, ir jāfokusējas tikai uz to vienu lietu. Aizmirsti visu pārējo, visa apkārtējā vide tev neeksistē.

Kāds ir makšķernieks?

Kā tu no savas pieredzes raksturotu makšķernieku?

Pirmkārt, makšķernieks ir cilvēks kā visi pārējie. Makšķernieki ir visos sabiedrības slāņos. Ministri, sētnieki, ārsti, galdnieki, armijas pulkveži, biznesmeņi, un šo uzskaitījumu varētu turpināt ilgu laiku. Teiciens par dzērāju garajos gumijas zābakos vairs sen neiztur kritiku. Es pa šiem daudzajiem gadiem neskaitāmas reizes esmu redzējis, ka makšķernieks dabu izvērtē jau ir citā kategorijā nekā padomju laikos. Lietas sakārtojas. Lēnām, bet ejam pozitīvajā virzienā.

No otras puses, mēs nekur tālu no tā senā, praktiskā latvieša neesam aizgājuši. Mednieki, sēņotāji, ogotāji, makšķernieki, lopkopji, zemnieki tepat vien esam. Mēs esam mācējuši izdzīvot un mākam dzīvot. Tajā pašā laikā esam turpat pie dabas, nevis starp Ņujorkas debesskrāpjiem. Lūk, šiem cilvēkiem, ja kas, varētu būt problēma ar izdzīvošanu krīzes situācijā. Latvietim praktiskajam nekad! Tāpēc es makšķernieku uztveru kā pavarda glabātāju. Cilvēku, kurš zina, kā gādāt gan par baudu, gan naudu, gan izdzīvošanu.

Manā skatījumā ir trīs makšķernieku tipi. Vienam cope ir kā reliģija. Otrs ir dzīves baudītājs. Savukārt trešā grupa ir copmaņi, kam nav vietas pašam savās mājās un kas meklē mieru pie ūdeņiem. Turklāt nav svarīgi, vai viņš tiks pie zivs vai ne. Starp citu, trešajā grupā ir arī ļoti daudzas sievietes. Un sievietes kā makšķernieces ir vienkārši izcilas! Pierādījumu manis teiktajam Latvijā ir ļoti daudz.

Interesanti salīdzināt laiku, kad tu sāki filmēt, ar šo laiku, piemēram, copmaņa ekipējumā, sākot no apģērba un beidzot ar tehnoloģijām un inventāru...

Par šo laiku teikt vārdu “kosmoss” laikam būtu mazliet par pārspīlētu, jo tas vēl mūs tikai gaida. Bet raidījuma sākumposmā labi bija filmēt vasarā, jo tad, piemēram, apģērbs bija šorti un T krekls, toties rudenī, ziemā un pavasarī makšķernieks izskatījās pēc kārtīga bomža. Reti kuram mugurā bija kaut kas īpašs. Bet tajā brīdī viss likās okei.

Inventārs kā jau inventārs, un, ja netika speciāli filmēts, kas ir rokās vai kastē, tad no attāluma jau nekas īpašs acīs nelēca. Tagad, protams, inventāra karogs tiek turēts augstu mastā. Es brīžiem jau vairs nesaprotu – esmu copē vai kosmosa izmēģinājumu poligonā. Ar šīsdienas ekipējumu praktiski zivij nav vairs kur likties. Tās vienīgais glābiņš ir muti ciet. Bet kaut kad jau ir arī jāēd!

Tā nekādā ziņā nav sūkstīšanās par notiekošo. Es vienkārši apbrīnoju, cik tālu tehnoloģijas pa šo ne visai garo laika sprīdi ir aizgājušas. Varbūt tas ir viens no iemesliem, kāpēc vairs copi nefilmēju. Manai sapratnei ir par maz dabiskuma. Turklāt labs ekipējums prasa solīdus līdzekļus. Kam tie ir – tiem labi. Pārējie velk līdzi, kā māk, vai arī uz kopējā fona nerādās.

Tajā pašā laikā manam LR2 kolēģim DJ Aivim, kaislīgam copmanim, ir pavisam cita filozofija. Viņš principiāli joprojām brauc ar savu gumijas laiviņu un ņem līdzi tikai dažus mānekļus. Toties viņš perfekti padomā par sevi – kā jutīsies dabiskos apstākļos, turklāt bieži būdams viens pats. Tajā pašā laikā viņam bez jebkādām palīgierīcēm izdodas noķert skaistas un lielas zivis. Bet zivju skaits un daudzums Aivim nav svarīgākais, tā ir tikai kā piešprice dienas piedzīvojumiem dabā.

Sportiska atkāpe

Manuprāt, ir jānodala divas atšķirīgas lietas. Makšķerēšanas sports, kas daudziem sporta cienītājiem nav īsti saprotams, un ikdienas cope.

Te ir viena būtiska lieta – tie, kas nodarbojas ar sportu, noteikti būs ekipēti vislabāk. Viņiem tas ir ne tikai hobijs. Tāpēc es esmu par to, ka laiks un nauda labāk aiziet šim pasākumam, nevis kādām stulbām lietām, ar ko esam diezgan slaveni pa visu Veco kontinentu.

Tajā pašā laikā mēs ar Oltīti sākumā bijām pie tautas, jo Māris pats sportā nepiedalījās. Tad, kad viņš uzņēma kursu uz to, manuprāt, mēs no tautas aizgājām projām. Attālinājāmies. Baigi grūti bija atrast balansu. Ejot cauri visiem sporta veidiem, nevar visu iespēt, un par galveno jau kļūst tieši sporta rezultāts, bet raidījums ir tik garš, cik nu ir.

Pa visiem šiem gadiem, ko tu esi filmējis un arī montējis copes raidījumus, tu noteikti esi sasūcies daudz copes zināšanu un varētu mierīgi startēt sacensībās!

[Smejas.] Lēnām pār tiltu! Nezinu, vai izcils teorētiķis praksē var būt vismaz vidējs makšķernieks.

Patiesībā es šad tad paprasīju makšķeri vai spiningu un pats pamēģināju. Daudz labprātāk es, protams, spiningoju. Trīs metieni vienā vietā, trīs otrā un trešā – ja zivs nav, es aizeju darīt savā skatījumā ko lietderīgāku. Ja copēju viens pats, tad viss ir ļoti vienkārši: ja zivs neķeras, tad ar 20 minūtēm man pietiek un es eju prom. Bet, ja ir laba kompānija, tad cope aiziet pavisam citā gultnē – tad process var ilgt stundām arī bez zivīm.

Es nekad nejaukšu barības, neiebarošu un nesēdīšos uz copes gaidi. Es redzu tevi: tu buries ap iebarojamo, rūpīgi izvēlies vietu, iebaro, tad kaujies vispirms ar mazajām raudiņām un rudulīšiem. Beigās pienāk x stunda, kad jābūt līnim. Bet ir pagājušas jau vismaz 5 stundas! Nē, nē, tas nav man...

Tajā pašā laikā es noteikti varu uzturēt sarunu ar copes profiņiem. Gan teorētiskās zināšanas, gan pa visiem šiem gadiem redzētais man ļauj būt augstā līmenī. Galu galā materiālu es pats arī montēju un režisēju – tātad esmu gājis katram konkrētajam gadījumam cauri ļoti daudzas reizes. Patiesībā ir tā, ka, ejot garām makšķerniekam un paskatoties uz viņa darbībām, es jau varu pateikt, vai viņam būs jēdzīgs loms.

Copmaņi uz operāciju galda

Bez filmēšanas ir vēl viens darba posms, kas varbūt ir pat sarežģītāks, jo tajā tiek veidots gala produkts...

Montāžā copmaņi man ir kā uz operāciju galda. Tur es viņus visus redzu pēc būtības. Meli, tēlošana, mulsums, lielīšanās vai patiesība – tur tas viss ir kā uz delnas. Tās gammas iet cauri pa visām fāzēm! Vēlāk ir gadījies uz ielas satikt cilvēku no raidījuma, un viņš mani uztver kā baigo draugu, bet es skatos un redzu, kas viņš ir patiesībā. Starp citu, savus draugus esmu filmējis ļoti maz, kaut gan gribējuši ir pietiekami daudzi.

Filmēšanas laikā daudziem šķiet – nu šito jau tu izgriezīsi un saliksi, kā vajag. Bet patiesībā nemaz nav tik vienkārši. Un es vispār ļoti cienu cilvēkus, kas neslēpjas aiz maskas. Viņiem ir vienalga, ko rāda, jo viņi ir patiesi – pieņemiet mani, kāds es esmu!

Beigās filmēšanai bija arī plānošana, kas bieži notika jau mašīnā, respektīvi – kā un kas tagad notiks. Mani tas kaitināja aizvien vairāk, līdz sasniedza punktu, kur tagad esmu, – copi vairs nefilmēju. Man vienmēr ir paticis notikumam ļaut ritēt savu gaitu un ķert notiekošo. Līdz tam plānot sākām tikai tad, kad jau viss bija pavisam slikti. Tad jāļaujas plūdumam, bet tomēr zināmā mērā jāņem lietas savās rokās un jāsāk arī režisēt, lai montāžas studijā izvilktu un saliktu kopā to spilgtāko. Man galvenais mērķis vienmēr ir bijis noķert cilvēku dabiskā vidē ar visu viņa dabiskumu. Tieši tādu, kāds viņš ir, nevis likt viņam būt aktierim.

Vēl viena lieta, kas mani tracināja, bija “pēdējais metiens”! Filmēšana sen jau beigusies, materiāls savākts, bet nu vēl vienu metienu, nu vēl divus metienus, un tad beidzam. Nu vēl 10 minūtītes!... Labi, varbūt ne tracināja, bet, teiksim tā, nebija īsti saprotams – kas tajās 10 minūtēs dzīvē mainīsies?! Līdz ar to reizēm esmu kļuvis riktīgi nikns.

Filmējot un pēc tam montējot, tu parasti ņem līdzi mūziku. Vai kāds kādreiz ir teicis: kam te mūziku – te vajag copes klusumu!

Manā uztverē raidījumam pieskaņota mūzika ir kā mākslas darbs. Tā jebkuru neveiksmīgu epizodi var pārvērst pozitīvā. Ir bijuši copmaņi, kas pārmetuši, ka manos raidījumos ir pārāk daudz mākslas. Es tam piekrītu, bet vai makšķerēšana arī savā ziņā nav māksla? Atlaist zivi, tai rūpīgi izņemot āķi un nesavainojot, ir māksla. Daudzi, izvelkot zemmēru, nodomā: “Jopcik! Atkal nav mērs, kas varētu braukt uz mājām!” Un āķis tiek izrauts ar gabaliem no žaunām vai gaļas.

Vai šādus skatus ir gadījies arī atstāt raidījumā?

Nē, jo tas ir pretīgi.

Ja tev kaut kas ir jāuzfilmē, bet nesanāk, jo zivij mute ciet. Ko darīt?

Uzreiz nāk prātā viens raidījums ar Rapalu. Biju viens pats laivā ar spečuku, un mēs nenoķērām nevienu zivi. Tajā pašā laikā iefilmējām ļoti, ļoti daudzus copes momentus, ko spečuks nerealizēja. Bet tas bija reklāmas raidījums, un visam bija jāizdodas. Pēc šī raidījuma publicēšanas visus tos mānekļus burtiski izķēra! Tad pēc kāda laiciņa Rapala atkal piedāvāja filmēt, sak, mums te ir kastīte ar dažādiem mānekļiem – taisām augšā raidījumu! Ķeras vai neķeras – tas štrunts! Galvenais – parādīt! Tad es pateicu: veči, nē, tā nenotiks, tas nestrādās.

Raidījumam jau noteikti bija arī sponsori. Kādas bija viņu prasības?

Šī ir diezgan traka padarīšana. Sponsori bija dažādi, un prasības dažādas. Trakākais variants bija tad, kad sponsors iedomājās savu reklāmu pa visu lapu vai ekrānu un tad visi skries un tūlīt pirks!

Latvietis ir kūtrs, bet ne stulbs, to zivi raidījumā tomēr it kā vajadzētu...

Nu tieši tā! Attiecībā uz copi strādā shēmiņa ar logo un veiksmīgu copes dienu. To zivi, protams, vajag. Turklāt Oltītem jau vairāk patika estētiskā puse. Cilvēciska attieksme pret zivi. Varbūt tāpēc tieši pirmos gadus mēs diezgan daudz braucām uz Skandināviju, lai parādītu turienes makšķerniekus un viņu attieksmi pret zivi un pašu copi. Zivs paturēšana un atlaišana, zivs nogalināšana līdzņemšanai, zivs izcelšana no ūdens un tā tālāk.

Jūsu raidījums daudziem, kam vilka uz biznesu, deva stimulu, un no dažiem copes lietu veikaliem Latvija pārvērtās par veikalu tīklu.

Kad mēs sākām filmēt, vismaz Rīgā bija tikai daži copes veikali. Tagad ir vesela veikalu paaudze, kur daļa ir sākusies, turpinās vai ir jau beigusies. Jā, tā industrija izauga pamatīgi. Nezinu, cik liels tajā bija mūsu pirksts, bet copes raidījumam noteikti bija sava ietekme.

Ziema un citas ligas

Trakākais filmēšanas laiks droši vien ir ziemā?

Tas gan. Makšķernieks, asarus meklēdams, pa ledu noskrējies ar slapju muguru, bet cilvēkam ar kameru strādā tikai smadzenes. Locekļi ir nekustīgi. Es bieži vien tikai filmēšanas beigās apjautu, ka esmu sasalis ragā. Tu ieej azartā un par sevi aizmirsti. Tāpēc es ilgi meklēju sev ziemai drēbes un apavus, lai justos komfortabli, arī nekustīgi stāvot.

Filmēšana ziemā, starp citu, ir super sarežģīts pasākums arī cita iemesla dēļ. Uz visām videokamerām, tāpat kā uz aifoniem, ir rakstīts, ka nevainojama darbība tiek garantēta temperatūrā līdz 0 grādiem. Lielākos mīnusos tu jau vairs nezini, kā aparāts uzvedīsies, jo sāk sasalt pati kamera, objektīvs, nevar dabūt asumu. Es, protams, filmēju ar profesionālu kameru un ziemā esmu to darījis arī –30 grādos, bet neviens nevar iedot garantiju, ka montāžas studijā ieraudzīsi normālu rezultātu. Es skatos video, teiksim, no Aļaskas un nesaprotu, kādu naudu tiem filmētājiem maksā un cik maksā pati kamera.

Arī kameras akumulators izdziest ātri kā svece. Ar to vienmēr jārēķinās, tur nevar baigi aizrauties.

Cik ātri atnāk tā saprašana, kad operators uzreiz zina, kā tagad jārīkojas, lai nesanāktu šaize?

Ir tāds jēdziens – nofilmētas 10 000 stundas. Daļa patiesības tajā noteikti ir, jo pēc tik ilga laika daudz ko dara automātiski. Tad operatoram vairs nav jautājumu, ir tikai risinājumu varianti, kā to vai šito var izdarīt vai arī to nevar izdarīt.

Kuras operatoram ir pateicīgākās un nepateicīgākās copes vietas? Piemēram, ja tev piedāvātu braukt filmēt foreļu copi, bet būtu jābrien pa brikšņiem...

Pareizi tu saki: ir pateicīgas vietas, un ir nevis nepateicīgas, bet sarežģītas. Tava pieminētā foreļupīte ir diezgan komplicēta. Tur būtu neērti un grūti.

Viena interesanta lieta, par ko copmaņi neaizdomājas, ir tas, kā makšķernieks redz šo pasauli un kā to redz operators. To sajūtu ir nereāli grūti nodot materiālā. Ir bijuši, manuprāt, forši raidījumi gan par foreļu, gan alatu makšķerēšanu, bet tas ir traks darbs. Operatoram, lai visi rakursi izdotos lieliski, būtu jākarājas gaisā, kas īsti fiziski nav izdarāms. Traucē viss, kas vien var traucēt, turklāt filmējot ar vienu aci ir jāvēro, kur stāvi vai kur taisies spert to pussolīti.

• Man darbā bija vairākas svarīgas lietas, pie kurām vienmēr stingri piedomāju:
• Jūras cope – kamerai bīstams sāļš ūdens + smiltis.
• Filmēšana no laivas. Super neērts pasākums. Maza telpa. Kur tu sēdi, tur tu sēdi. Ja kuteris, tad jau labāk, bet iedomājies filmēšanu no 3 metrus garas laivas, kur vēl ir viens cilvēks.
• Mūsu jau pieminētā cope foreļu džungļos – kā zināms, vairāk un lielākās zivis ir cilvēkam visgrūtāk pieejamās vietās.
• Tagad gan talkā ir nācis ļoti svarīgs spēlētājs – drons. Izcils izgudrojums!

Bet dronu var noslīcināt! Dronu var aizpūst vējš!

Jā, ar to ir jārēķinās, bet ar ko tad šajā dzīvē tas nav jādara? Pat krūzīte ar karstu tēju ir izaicinājums tavās rokās. [Smejas.]

Man vienmēr ir paticis filmēt ar fīlingu. Nu, piemēram, raidījumi ar tevis izvēlētajām vietām Ventas krastā. Tajā visā bija kaut kāds savs šarms. Neatkārtojamā daba, dzīvās būtnes visapkārt, ugunskurs, un, pats galvenais, mēs esam tikai trijatā, apkārt nav neviena cita copmaņa. Tas ir katra operatora sapnis.

Taču, piemēram, sēdēt laivā un ķert fokusā katru izcīnīto asarīti prieka nav nekāda. Tas jau bija maizes darbs. Tas būtu tas pats, kas iet Saeimā un filmēt visus tos i…s. Ne prieka, ne radošuma. Taču kāds jau laikam dara arī šo. Un var jau būt, ka kādam patīk. Es teiktu tā, kā veči parasti saka – man uz to štelli nestāv. Man nepieciešama radoša darbība, improvizācija un, pats galvenais, brīvība. Brīvība manam domu gājienam, un tad vērtējiet mani – vai celiet uz mākoņa, vai rociet zem zemes. Man svarīgi, lai pašam patīk.

Dodiet bļodu ar zivju kotletēm!

Tev zivis garšo?

Jā! Attiecībā uz zivīm es sevi pieskaitu pie visēdājiem. Ir grūti uzskaitīt, kādas tik zivis neesmu ēdis. Man atsevišķi bērnības laika posmi saistās ar dzīvi Lapmežciemā. Tā mājiņa, kurā mēs dzīvojām, vienmēr smirdēja vai smaržoja pēc zivīm. Lucīšus esmu vienkārši atēdies.

Zivis man ļoti garšo. Sevišķi asaris, kas ir otrajā vietā pēc kūpinātas butes. Asaris nāk no bērnības, kad vectēvs un brālēns ķēra dažādas zivis, bet visvairāk atceros tieši asaru garšu – turklāt pa vienkāršo ceptiem uz pannas. Arī tagad tā nav zudusi. Ļoti garšo zandarts. Vēl viena zivs, kas man ir ļoti augstā vērtē, ir līnis. Tik savdabīga garša! Kad biju Tālajos Austrumos, ļoti garda bija alata, kūpināta uz ugunskura. Toties es galīgi neesmu laša fans.

Starp citu, daudziem nepatīk zivju kotletes. Lūk, man tās ir kaut kas īpašs! Noliec man priekšā bļodu ar zivju kotletēm, un tās no turienes ātri pazudīs! Ar garantiju!

Varbūt vieglāk ir pateikt, kas tev negaršo?

Negaršo? Ir viena zivs. Bet vai vispār tā ir zivs, manuprāt, tas ir kaut kas ne no šīs Zemes. [Smejas.] Es ilgu laiku nespēju saprast, kāpēc par šo radījumu ir tik anormāli neadekvāta cena. Man šķiet, ka te kaut kas ir mākslīgi saskrūvēts. Protams, visu cieņu ķērājiem, jo darbs nav no vieglajiem, bet tā cena…! Šo nēģu kultu es vienkārši nesaprotu. Vienreiz pagaršoju Carnikavā, pagatavotu uz grila, un sapratu – okei, var ēst, bet tādu ciparu par viņu tāpat nemaksāšu! Manā dzīvē šī radījuma varētu arī nebūt, un es neko nezaudētu.

Mans nēģu stāsts varētu būt līdzīgs kā no sērijas par līdakām Skandināvijā, kur to neuzskata par ēdienu. Es reiz tur noķēru līdaku, aiznesu uz vietu, kur dzīvojām, un saimnieki ar ovālu ģīmi un kaķa acīm saka: “O, nu MALACIS! Noķēri līdaku!” Es visu sapratu.

Piemēram, zutim es cenu saprotu. Vienreiz pārēdies, es sapratu, ka viņu vajag maz. Atraugas, šķiet, bija veselu nedēļu. Tas bija tas pats, kā pielikt pilnu gateri ar garšīgu samu. Neko nekomentēšu, bet katrs var izmēģināt. Lai veicas!

Paldies par sarunu!