Šešupe rudenī

Jau divus gadus kopā ar mušotājiem braucu uz šo interesanto upi Šešupi. Precīzāk – uz upes posmu, ko uz saviem pleciem paņēmuši un saules gaismā iznesuši Suvalkijas Mušiņmakšķernieku kluba biedri. Tāpēc vēlos izstāstīt, ko esam iemācījušies un kā brāļi lietuvieši to visu ir dabūjuši gatavu.

– Martīns Savukīns

Kā radās ideja par šāda posma izveidi?

Es uzaugu blakus šai upei un te makšķerēju visu savu mūžu. Taču lomi nekādi dižie nebija, un ar gadiem zivju skaits un izmērs saruka vēl vairāk. Varēja dabūt tikai pa kādai raudai, asarim un sapalam. Tā kā upe tek cauri pilsētas centram, spiediens uz to bija liels. Kad jau nopietni pievērsos makšķerēšanai, sapratu, ka šajā upē īsti nav ko ķert, un ilgu laiku vairs uz turieni negāju.

Kad sāku apceļot pasauli, ieraudzīju daudz labu piemēru, kur šādas pustukšas upes apsaimniekošanā paņēmuši klubi un ielaiduši iekšā zivis. Sāku runāt ar draugiem makšķerniekiem, kā Šešupi varētu atdzīvināt un padarīt pievilcīgu. Kopā mēs sapratām, ka pareizākā izvēle būtu varavīksnes foreles un pālijas, jo nekā tāda līdz šim Lietuvā nebija, kamēr sacensībās bieži jāķer tieši šīs sugas. Protams, mazsvarīgs nebija arī fakts, ka šīs zivis ir skaistas un spēcīgas, nav izvēlīgas savos ēšanas paradumos un ķeras gan uz mušas, gan spininga.

Tātad vienkārši gribējās copēt tepat pie mājām? Kā es tevi saprotu! Taču ar vēlēšanos vien nepietiek – kā jūs īstenojāt šo projektu?

Sākumā domājām paši laist zivis iekšā. Nu tā, pa kluso. Taču drīz vien sapratām, ka tas nepaliks nemanīts un vietējie drīz vien visas mūsu laistās zivis izķers. Tad meklējām palīdzību pie dažādiem speciālistiem un citiem makšķerēšanas klubiem, kuri ko tādu jau bija īstenojuši. Ievākuši informāciju, izveidojām projektu un sākām klauvēt pie vietējo uzņēmumu durvīm un meklēt atbalstu. Pieaicinājām zinātniekus, lai izpēta upi, tad vēl visa saskaņošana domē, kopējā iedzīvotāju sapulce. Starp citu, sākumā liela daļa vietējo copmaņu bija pret šādu ideju, taču ar skaidrošanu, pārrunām un piemēriem pārliecinājām, ka tas nesīs labumu visiem. Līdz pašu zivju ielaišanai bija tāls ceļš ejams un ellīgs papīru darbs, taču, kad viss bija galā, rezultāts bija ļoti labs. Zivis ātri adaptējās, un, spriežot pēc uzvedības un tā, cik ātri viņas auga, tām te viss patīk.

Kad jūs ielaidāt pirmās zivis un cik daudz?

Pirmās ielaidām pirms četriem gadiem. Taču makšķerēt tās atļāvām tikai pēc gada. Uz papīra tika ielaisti 2000 zivju: 1700 viengadīgas un 300 divgadīgas, taču īstenībā bija vairāk. Sapratām, ka ar to skaitu, ko pirmajā reizē atļāva ielaist, nepietiks, tāpēc nācās nedaudz šmaukties. Visas zivis ir pirktas par mūsu pašu naudu, biznesa no tā noteikti nav.

Zivis ielaistas, pagājis gads, makšķerēt drīkst. Kas tālāk?

Tālāk? Tālāk negulētas naktis, kameru uzstādīšana un brakaru tvarstīšana. Pirmais gads bija ļoti smags. Cilvēki bieži copēja bez licences un atrunājās, ka nav zinājuši, ka tādu vajag. Daudzi nesa zivis uz mājām. Tāpat bija visādi kautiņi un bēgšanas, kā arī shēmas – viens copē, izvelk zivi, iemet zālē, un otrs atnāk tai pakaļ. Tāpēc kameras tika uzstādītas tā, ka var redzēt visu upi. Bieži tika piesaistīta arī pašvaldības policija. Ar laiku šādu atgadījumu kļuva arvien mazāk un nu jau tikpat kā vairs nav.

Kas jāzina tiem, kas vēlas braukt pie jums ciemos?

Jāpērk licence konkrētam upes posmam un makšķerēšanas karte. Upes licence maksā 6 eiro, divu dienu atļauja – 1,50 eiro. Licenci var iegādāties pie mums, saziņai var izmantot feisbuka lapu – SMK Suvalkijos muselininku klubas. Divu dienu makšķerēšanas atļauju var nopirkt Maxima un Narvesen veikalos.

Copēt drīkst ar vienžubura āķiem un noķer&atlaid režīmā (C&R). Pie mūsu kluba namiņa ir karte ar sektoriem – no kurienes līdz kurienei ir C&R zona.

Upē ir arī zandarti, tiesa, tos biežāk var izvilkt uzplūdinājuma daļā. Tur trāpās arī pa kādai forelei un pālijai. Uzplūdinājumā drīkst paturēt vienu zandartu un vienu foreli vai pāliju.

Runājot par inventāru, mušotājiem iesaku likt nedaudz resnāku pavadiņu un izmantot 5. vai 6. klases kātu. Līdzīgi arī spiningotājiem – labāk izmantot nedaudz jaudīgāku inventāru, jo zivis pa trīs gadiem ir izaugušas lielas. Katru gadu resurss arī tiek papildināts, un bieži laižam klāt zivis svarā ap 2 kilogramiem. Upē ir laba straume, un cīņa ar zivi izvēršas pamatīga, un tam ir jābūt gatavam. Protams, līdzi jāņem uztveramais tīkliņš un standziņas.

– Remigijs Bobins

Par sākumu var uzskatīt reizi, kad devāmies copēt uz Slovākiju. Ieraudzījām, ka tur ir salaistas varavīksnes foreles un notiek ļoti intersantas sacensības. Nolēmām, ka arī mums šādu upi vajadzētu. Bet – Lietuvā varavīksnes foreles upē laist bija aizliegts. Taču te upe ir starp diviem hesiem, tāpēc tomēr dabūjām atļauju ielaist zivis – jo tālāk viņas netiek. Bija nepieciešama izpēte un zinātnieku rekomendācijas, un tikai pēc tam mēs kā klubs nolēmām šo projektu īstenot.

Sākumā makšķerējām tikai mēs un vietējie iedzīvotāji, taču ar laiku ķert vēlējās aizvien vairāk cilvēku. Tāpēc pagājušajā gadā nolēmām sarīkot sacensības. Atbraucāt jūs, kā arī daudzi citi mušotāji un spiningotāji. Interese un atsaucība bija liela – visiem pat vietas nepietika. Tāpēc nolēmām mačus rīkot arī šogad.

Cik licenču gadā tiek pārdots?

Konkrētu skaitu no galvas neatceros, bet pietiekami, lai savāktu naudu zivju ielaišanai. Ja vēl rīkojam sacensības, tad naudas pietiek arī kluba dalības maksai Lietuvas mušiņmakšķerēšanas čempionātā.

Kāpēc šajā posmā ir noķer&atlaid princips? Cilvēki taču labprāt paņemtu kādu zivi līdzi uz mājām un varbūt tad brauktu copēt biežāk...

Šī zivs dabīgi pie mums nevairojas, un tik, cik esam ielaiduši, tik viņu arī upē ir. Tāpēc arī šāds noteikums. Uzplūdinājumā vienu zivi ir atļauts paturēt, taču arī tur reti kāds to dara, jo saprot, ka resurss ir ierobežots.

Jūs kā klubs aicināt makšķerniekus braukt un ķert vai tomēr vairāk šo upi uzturat paši sev?

Te ir laipni gaidīts ikviens, kurš vēlas pacīnīties ar spēcīgu, lielu zivi. Ir iespēja gan makšķernieku namiņā sasildīties, gan siltu tēju iedzert, gan pa nakti palikt. Tas, kas jāņem vērā, – saudzīgi jāizturas pret zivīm un dabu; jāizvēlas rīki, kas noķer&atlaid režīmam ir standarts visā pasaulē. Un, ja copmanis nav rupjš un nepieklājīgs, tad viss kārtībā. Tā mēs visi te esam draudzīgi un vienmēr gatavi palīdzēt ar padomu, ieteikt mānekļus un pastāstīt, kur, kā un kas jādara.

Vasarā šis posms ir ciet. Kādēļ tā?

Kad ir karsts, zivis sastājas straumē un pāris straujākajās vietās ir lielā koncentrācijā. Tad ir diezgan viegli viņas atrast un noķert. Tāpat, ja zivi karstā laikā izceļ no ūdens, tad, pat ātri atbrīvotai, tai ir grūti atkopties. Ja vēl radies kāds ievainojums vai tā ir aiztikta ar sausu, karstu roku, pastāv liels infekcijas risks, un zivs var aiziet bojā.

Kā ar ūdriem – tie te ir bieži ciemiņi?

Pa kādam gadās, taču mēs ar to rēķināmies. Ir arī dažādas metodes, kā ar tiem cīnīties. Trāpās arī divkājainie ūdri... Tos gan ir vieglāk noķert.

Vytautas noķer zivi īsi pirms pusdienu signāla

Martynas sien mušas piektdienas vakarā

– Mārtiņš Plešs

Tu Šešupē esi bijis divas reizes. Kādas ir tavas domas, sajūtas un novērojumi?

Runājot par pašu upi, tā copes ziņā ir diezgan sarežģīta. Ja nezini konkrētas zivju uzturēšanās vietas, tad vari palikt vispār bez loma. Pirmajā reizē man tas viss bija pilnīgi melna bilde, taču šoreiz sapratu jau nedaudz vairāk un rezultāts arī bija labāks.

Domāju, ka mums Latvijā arī vajadzētu kaut ko līdzīgu. Tikai jāsaprot, kur un kā to visu izdarīt.

Tad kāda būtu motivācija izveidot šādu upi arī pie mums?

Tas ir ļoti sarežģīts process, un viens to noteikti nevar izdarīt. Tur būtu jāsavāc kopā zinoši cilvēki, kas ko līdzīgu darījuši jau iepriekš. Taču to noteikti vajag darīt, ja vēlamies uzlabot savas makšķerēšanas prasmes, sasniegt labākus rezultātus starptautiskās sacensībās, kā arī attīstīt makšķerēšanu kā sportu un sabiedrības vaļasprieku.

Tikai kur un kā, tavuprāt, mēs varētu dabūt finansējumu, lai īstenotu šādu projektu?

Domāju, varētu piesaistīt Zivju fondu, Lauku atbalsta dienestu, kā arī paši ieguldīties. Pēc tam jau uzturēšanai varētu iekasēt naudu par licencēm, bet biznesu no tā neuztaisīsi. Pašai licencei vajadzētu būt tādai, kas nosedz šo pašizmaksu un upes labiekārtošanu un uzturēšanu.

Noteikti jākonsultējas ar BIOR un jāskatās, kur šādu posmu varētu uztaisīt. Tur jāpēta un jāņem vērā daudz dažādu faktoru. Svarīgi arī, lai vieta nav tālu no Rīgas.

Noķer&atlaid kultūra sabiedrībā kļūst aizvien populārāka, tomēr ne visi to saprot un ievēro. Kā tev šķiet – vai būtu svarīgi atļaut vienu zivi paturēt?

Es domāju, ka vienu aizvest mājās vajadzētu ļaut, jo zivis ir garšīgas un ir jāēd. Taču upe noteikti būtu jāsadala posmos, kur to drīkst darīt un kur ne – lai nav tik liels spiediens un zivis pa upi varētu migrēt. Kā var redzēt Šešupē, vakarā viņas ceļas uz augšu pret straumi un pārvietojas pa visu posmu. Tas visu ļauj līdzsvarot – zivis no lejas var atnākt un ieņemt tukšās zonas.

Laba vieta, kur ķert foreles un pālijas no laivas, būtu uzplūdinājums. Pie mums un tuvākajā apkārtnē tādu iespēju nav. Līdz ar to ir sarežģīti sagatavoties, teiksim, tam pašam pasaules čempionātam mušiņmakšķerēšanā. Tāpat, manuprāt, ļoti interesanta ir foreļu ķeršana no laivas ar mušu vai spiningu. Pat ne tikai no laivas, mums Latvijā nemaz nav pieklājīgas vietas, kur ķert foreles no krasta – ne dīķos, ne upēs. Par vietu, kur foreļu cope būtu krasta disciplīna, varētu kalpot tas pats uzplūdinājums.

Šešupē ir ielaisti arī zandarti, un četru gadu laikā resurss izveidojies diezgan liels. Pirmie ielaistie ir krietni paaugušies, un nu tiek aktīvi vilkti. Tas makšķerniekus varētu piesaistīt vēl vairāk?

Noteikti! Pirmajā vakarā, kad atbraucu pie Martīna, mēs aizgājām pie upes. Kad ar lukturi paspīdināja ūdenī, dzeltenās zandartu acis varēja redzēt diezgan bieži.

Ko vari teikt par pašiem mačiem? Muša pret spini tev ir interesants formāts?

Sacensības ļoti interesantas, un ir iegūta laba pieredze. Noteikti nākamgad arī piedalīšos, jo iekšā ir azarts vēl labāk apgūt upi un cīnīties jau par līdera pozīcijām.

Arī sacensību formāts ir interesants – te cīnās viens pret vienu un redz, ko sāncensis blakus dara. Kopējais zivju skaits arī nav no svara, galvenais ir noķert par vienu zivi vairāk nekā sportistam blakus. Kopā ir astoņi iegājieni, katrs 40 minūtes, un pēc 20 minūtēm mainās ar sektora pusēm, respektīvi – no A uz B zonu. Ja savilkts vairāk zivju nekā sāncensim, tad ir 3 punkti. Ja vienāds skaits – tad 1,5 punkti. Ja pa nullēm – tad abiem 1 punkts. Pēc 40 minūtēm maina sektorus un pretiniekus. Tādējādi sanāk darboties dažādās vietās un sacensties ar dažādiem cilvēkiem, un katram ir sava tehnika.

– Andis Vecvērdiņš

Tev šī bija otrā sezona Šešupē. Ko par to vari pateikt? Un kāpēc nepiedalījies pēdējā maču posmā?

Uz Šešupi pirmo reizi atbraucu pagājušogad, kad Martīns mani pasauca piedalīties mačos. Likās interesants formāts, un rudenī jau nekādi citi mači arī nenotiek, tāpēc nolēmu piedalīties. Toties šogad no sacensībām jau biju noguris un nevēlējos sevi spiest startēt. Būtībā jau otrajā posmā, kas notika dīķī, sapratu – viss, šogad pietiek, sezona jāslēdz.

Mums pašiem vajadzētu šādu upi?

Protams! Bet tikai ar noķer&atlaid principu. Svarīgi, lai zivju būtu daudz un lielas, lai katrs var noķert trofeju un priecāties par to. Jo doma, ka var aizbraukt un dabūt monstru, ir vilinoša. Šādas upes Latvijā pietrūkst.

Man patika Slovākijas piemērs, kur šogad notika pasaules čempionāts. Tur upē mazo zivju ir daudz, taču jebkurā brīdī var pieteikties arī kas liels. Tur regulāri upēs tiek laistas zivis, notiek monitorings, un licences sedz šīs izmaksas. Arī valsts ir ļoti pretimnākoša un atbalsta makšķerniekus.

Tad jau atliek vien izvēlēties upi! Kādi ir varianti?

Nav jau daudz to vietu. Mums ir tik viena vai divas upes, kur to varētu īstenot. Brasla varbūt arī būtu variants, taču tur viņas nav ierobežotas. Starp Gaujas hesiem varētu, bet nepastāvīgā ūdens līmeņa dēļ zivis tur neizdzīvotu. Šim jautājumam jāpievēršas nopietni un jāveic izpēte.

Taču upes izvēle nebūtu sarežģītākais. Sarežģītākais būtu sabiedrības pārliecināšana par šādas upes nepieciešamību. Pat ja sanāktu izveidot ko līdzīgu Šešupei, bāliņi drīz vien būtu klāt un censtos visu aiznest uz mājām. Būtu ļoti svarīgi nosargāt upi, un tas prasītu daudz laika un resursu.

Kurš varētu uzņemties šādu projektu?

Tai noteikti jābūt kādai biedrībai, kur iesaistās gan mušiņnieki, gan spiningotāji. Viens to nekādi nevar izdarīt. Protams, arī valstij, sabiedrībai jāpiedalās, un kādai pašvaldībai jānāk pretim. Jo tas viss jau nav tikai man vai tev, tas ir visiem cilvēkiem. Makšķerēšana ir jāpopularizē. Domāju, šāda upe ar iespēju noķert skaistas zivis un izbaudīt cīņu noteikti gan piesaistītu jaunus makšķerniekus, gan liktos interesanta pieredzējušiem copmaņiem. Bet tas viss ir liels darbs, jo viss jau nebeidzas ar zivju ielaišanu. Kādam jāpārdod licences, jāuzrauga upe, jāveic izpēte, jāpapildina resursi, un jādara daudzi citi darbi. Tur nepieciešama grupa cilvēku, kas gatavi ieguldīties un to darīt.

Šādus mačus plāno rīkot arī Latvijā, ja mums būs tāda upe?

Diez vai ir vērts kādam pierādīt, kurš ir labāks – muša vai spinings. Tie ir dažādi copes veidi, un tos nevajadzētu jaukt kopā. Tas ir tāpat, kā salīdzināt spiningu ar fīderi vai copi ar dzīvo zivtiņu. Daudzi domā, ka mušotāji ir elitāri, taču tā nav. Muša ir muša, un spinings ir spinings – katrs labs pa savam, un tas arī viss.

Plāno arī nākamgad piedalīties mačos?

Diez vai. Bet tā es saku katru reizi. Kā jau minēju, formāts muša pret spiningu mani neinteresē, jo neredzu tam jēgu. Tad jau drīzāk braukšu līdakas ķert. Tur var arī labus mačus uzrīkot...