Lašu reindžers

Mārtiņš Plešs. Mēnesnīcā zvērināts mušiņnieks, Gaujas un Salacas lašu un taimiņu bieds. Makšķernieks ar nopietnu stāžu un pieredzi, lieliskām trofejām un vezumu zināšanu. Runājam atceļā no Lietuvas pēc sacensībām

Fly against Spin jeb Muša pret Spiningu. Izrādās, Mārtiņš vēl nekad oficiālā intervijā nav stāstījis par saviem makšķerēšanas pirmsākumiem, copē piedzīvoto un bagātīgo pieredzi.

Visi copmaņi kaut kā sāk – kāds skatās no piemēra, kāds pats sāk mēģināt, kāds ar kaimiņzēniem dara, cits grāmatā vai žurnālā iedvesmu smeļas. Kā ar tevi – kā sākās tavas copes gaitas?

Pa makšķerēšanas karjeras kāpnēm sāku kāpt diezgan agrā vecumā, man tolaik bija gadi pieci seši. Uz šī ceļa mani nolika vectēvs, un, kā jau puikam pienākas, lazdas kāts, aukla, vectēva darināts pludiņš un vienkāršs āķis bija viss, kas nepieciešams. Vēlāk uz copi līdzi ņēma arī tēvs, bet, kad jau biju patstāvīgāks, pats devos ar kājām uz vietējo dīķi vai ar riteni kur tālāk. Pirmie lomi bija raudiņas, asarīši. Kad jau bija vairāk saprašanas, ķēru uz dzīvo līdakas un ar pludiņu Gaujā sapalus.

Tātad Gauja tev jau ir asinīs, ja tās krastos kopš bērna kājas esi copējis. Kā ceļš tevi novedis līdz mušai un lašiem?

Reiz, kad jau mācījos skolā, Gaujas krastā pamanīju mušiņmakšķernieku. Tas šķita ļoti interesanti. Sāku meklēt informāciju, kā tas notiek, un atradu grāmatu par mušošanu un mušu siešanu. Principā mušas sāku siet, pirms vēl tiku pie kāta un auklas. Tehnikuma laikos bija stipendija, un varēja iekrāt naudu – tad arī tiku pie pirmā nopietnā inventāra un sāku mušot alatas. Daudz sēju mušas un eksperimentēju, kā alatas piemānīt. Ķēru arī sapalus, un, kamēr tiku līdz lašiem, pagāja samērā ilgs laiks. Galvenokārt tāpēc, ka alatas un sapali Gaujā un tās pietekās bija gandrīz visur, un ar tiem pietika, lai labi pavadītu laiku un pilnveidotu tehniku.

Kāds bija tavs pirmais mušiņkāts? Varbūt bēniņos tas kaut kur vēl stāv?

Diemžēl tā kāta man vairs nav. Bet tam laikam mans kāts bija bomba! Tagad gan tas šķistu neizmantojams. Tas bija 5. klases deviņu pēdu kāts, ja nemaldos, Mitchell ražojums. Ja pareizi atceros, toreiz maksāja 100 latus.

Pirmās alatas uz mušu izvilku Gaujā pie Līgatnes. Vēl man patika Amata. Uz turieni es braucu ar autobusu, līdzi mugursoma, un sanāca kārtīgs piedzīvojums. Toreiz jau 35 centimetru alatas šķita lielas, taču, ja paskatās tagad, tad nekādu iespaidīgo lomu nebija.

Vai tev vispār pārejas periods no pludināšanas uz spiningu un tad uz mušu bija? Izklausās, ka tu pludiņu uzreiz uz mušu nomainīji...

Tieši tā. Es uzreiz pārgāju uz mušu un citas disciplīnas vispār neaiztiku. Tagad gan vasarā atpūtas pēc mēdzu arī paspiningot.

Gauja – tā ir mana upe

Kuras ir tavas mīļākās mušošanas upes?

Tā pati Gauja un pietekas. Gauja man ļoti patīk, jo gadu gaitā tā ļoti mainās, un tai ir savdabīgs tecējums. Citas upes mani tik ļoti nesaista. Protams, reizēm aizbraucu, piemēram, uz Lielupi sapalos, kaut kad sākās braucieni uz Zviedriju alatās un forelēs. Bet jā – sirdij mīļa man ir Gauja un tās upītes.

Mēs ar tevi reiz runājām par Egļupi un to, cik laba foreļu populācija tur senāk bija. Arī par Gaujas zelta deviņdesmitajiem, kad tur uz sacensībām ieradās pāri par 70 cilvēkiem un svēršanai, skaitīšanai un mērīšanai alatas nesa ārā pilnām somām. Kā tev šķiet – zivju populācijas stāvoklis kļūst labāks vai tomēr sarūk?

Ja skatās Gaujā, tad tur viss ir periodiski. Piemēram, šogad bija izteikti lielas alatas, citus gadus ir daudz, bet mazas, tad vēl kādreiz viņu ir pavisam maz. Nezinu, kā to izskaidrot, iespējams, tas saistīts ar paliem vai ūdens līmeni, bet varbūt ar pavisam ko citu.

Par foreļupēm runājot – kādreiz tajā pašā Egļupē bija nelielas foreles, taču to bija ļoti daudz. Tāpat Tumšupē. Senāk braucu un bija, tad kļuva aizvien mazāk un mazāk, līdz vairs nebija vērts braukt. Iespējams, lauksaimniecība vainīga, kanalizācija un piesārņojums.

Labi – alatas, foreles, bet kā ar to lasi? Ar ko tad īsti tas tevi ir piesaistījis?

Divroci es pirmo reizi paņēmu aptuveni pirms desmit gadiem ar domu pamēģināt, patestēt un noķert pirmo lasi. Un viss sākās. Tā ir tā saucamā lašu slimība – atliek piedzīvot vienu kontaktu, un ar to pietiek. Taču patiesībā biju noguris no sporta copes un mazo alatu vilkšanas – tas mani vairs nesaistīja. Kad pirmo reizi dabūju sajust laša spēku auklas galā, tad citas zivis man kļuva neinteresantas.

Tur ir ne tikai cīņa un cope, tur ir arī upes vērošana, zivs atrašana un, ja vēl sanāk konkrēto zivi uzāķēt, tad ir milzīgs gandarījums. Mani visvairāk aizrauj tieši šīs medības un tas, ka zivs pieķeras – tas ir apbalvojums.

Personīgi man tāds piecdesmitnieks foreļu papiņš ir daudz pievilcīgāks par februārī no aizsalušiem krastiem noķertu krītošo lohu. Jā, viņš dod cīņu, bet pēc šīs cīņas tā izdzīvošanas iespējas ir niecīgas. Jo, ja salīdzina to, kāds viņš upē ienāca un kāds ir tagad, tad tās ir divas pilnīgi dažādas zivis.

Es tā saucamos krītošos lašus neķeru. Vilkt tos man šķiet neētiski. Piemēram, Skandināvijas upēs ko tādu nemaz nedrīkst darīt. Nezinu, kāpēc pie mums tas vēl palicis.

Tu ceļo arī uz ziemeļiem. Kādi plusi ir tik tāliem ūdeņiem, un ar ko tā cope atšķiras no Gaujas un Salacas?

Mani interesē tikai un vienīgi svaigā zivs, kas nāk iekšā uz nārstu. Pie mums tas ir vēls augusts, septembris, taču Skandināvijā viņš nāk iekšā jau jūnijā. Tātad to svaigo zivi var ķert visu vasaru, attiecīgi sezona ir ievērojami ilgāka nekā Latvijā.

Pieminēji sportu – kā tu tajā visā tiki ievilkts?

Kad sāku, īsti neatceros, bet savu pirmo Latvijas čempiona titulu ieguvu 2015. gadā, līdz tām sacensībām makšķerēju piecus sešus gadus. Tad jau arī devos uz mačiem ārpus Latvijas. Pirmais pasaules čempionāts bija Norvēģijā 2018. gadā. Tur gāja smagi, un pirmā pieredze bija sāpīga. No lielā sporta sapratnes man tolaik nebija nekādas, likās jau, ka zivis mākam ķert, bet, kad aizbraucām, sapratām, ka citi ir ļoti spēcīgi makšķernieki un ka nepieciešams daudz trenēties un pilnveidot sevi.

Resursu stāvoklis

Leģendas par Jāņu lasi jau mums ir. Varbūt lašu cope Salacā būtu vairāk jāpopularizē – piemēram, daudzi nezināja, ka šogad septembrī drīkst ķert. Vai varbūt tas datums vēl jāpabīda, teiksim, uz 15. oktobri?

Salaca ir diezgan sāpīgs jautājums. Tā kā tā ir dabīgā nārsta upe un viņu nolēma saudzēt, tad septembris ilgu laiku bija slēgts. Man jau liekas, ka ir labāk, ja uztaisa sakārtotu licencēto makšķerēšanu – saliek kameras, un arī paši makšķernieki upi pieskata. Līdz ar to cope septembrī būtu loģiskāka un pārredzamāka nekā janvārī.

Vai tu pats personīgi pirktu licenci par 50 eiro dienā, ja tā būtu Salacai no 15. septembra līdz 15. oktobrim?

Jā, pirktu, jo mūsu upēs ir ļoti lielas zivis. Salīdzinot ar daudzām Skandināvijas upēm, te laši ir lieli un vidējais izmērs patiešām ir iespaidīgs.

Par Gauju – kā tur ar lašu resursiem?

Gauja arī ir sāpīga tēma. Tur, neskatoties uz pastiprināto kontroli, joprojām uzdarbojas maluzvejnieki – liek tīklus, sit ar elektrību... Lašu populācija tur ir stipri panīcināta. Ja skatāmies uz pagājušo gadu, tad 80% noķerto lašu bija pavairoti mākslīgi. Tas nozīmē, ka dabīgā populācija ir niecīga.

Taču, gan trenējoties sacensībām, gan startējot sacensībās, Gaujā smolti ķeras diezgan bieži, mazos lasēnus un taimiņus dažs salasīja pa divi desmiti.

Tieši tā. Tas mani priecēja, jo tas bija mūsu iepriekšējo divu gadu darbs. Tās ir tās zivtiņas, kurām mēs bijām noķēruši vecākus, ikri tika pavairoti – un šīs bija zivtiņas, kas jau devās atpakaļ uz jūru. Cerams, mums sanāks noslēgt šo laša ciklu un īstenot projektu piecus gadus pēc kārtas, lai lasis aiziet uz jūru, atgriežas upē un nāk atpakaļ katru gadu – lai būtu nepārtraukts cikls.

Noslēguma jautājumi

Ko tu ieteiktu kādam kurš plāno pievērsties mušošanai?

Tur ir jābūt diezgan lielam gribasspēkam. Galvenais ir, ejot mušot, saprast, kādu zivi vēlies ķert. Svarīgi sākt kaut vai ar to pašu sapalu un tikai tad palēnām pāriet uz lašiem. Citādi rezultāti noteikti nebūs tik labi un prieka no procesa arī būs maz. Vienu varu uzreiz pateikt – noķerto zivju skaits samazināsies.

Muļķības!

[Mārtiņš smejas.]

Šogad esmu pārliecinājies, ka spinings un muša pilnīgi noteikti ļoti atšķiras, taču noķerto zivju daudzums atkarīgs no simtiem dažādu faktoru. Ne vienmēr tas ir spiningam par labu.

Ar Mantvidu, ļoti labu mušiņcopes speciālistu, bijām aizbraukuši uz Salacu, un divas dienas gāja vaļā mači viens pret viens. Man vajadzēja ļoti iesvīst, lai turētu vienādu rezultātu. Es skraidīju pa upi, kamēr viņš sēdēja vienā vietā un lasīja sapalus. Nemaz nerunāsim par alatām – tur spiningam praktiski nav nekādu izredžu. Forelēs – tur vēl tā, it īpaši mūsu mazajās upēs spiningam priekšrocību vairāk. Toties, piemēram, viendienīšu laikā – tad nu gan muša ieliek vienos vārtos.

Protams, līdz katram copes veidam ir jāizaug, jo arī spiningojot reti kurš sāk ar foreli, parasti tomēr sāk ar asarīti, līdaku un tikai tad pāriet uz sapaliem, forelēm un lašiem.

Tad pēdējais – vai jaunie mušotāji var vērsties pie tevis pēc padoma?

Pirmais – būs vajadzīga makšķere, aukla, brienambikses vai garie zābaki. Pašam to nokomplektēt būs grūti, tāpēc jā, var prasīt padomu – noteikti palīdzēšu, kā varēšu. Var rakstīt feisbukā vai nākt uz veikalu, kur es strādāju, un kopā atradīsim visu, kas nepieciešams.