Upju pārdomas

Lielbritānijā pavisam nesen Atlantijas lasis atzīts par apdraudētu sugu. Tikpat apdraudētu kā, piemēram, gorillas un tīģeri. Pie šāda lēmuma pērnā gada decembrī nonāca Starptautiskā dabas un dabas resursu aizsardzības savienība (International Union of Conservation of Nature jeb IUCN) un veica attiecīgas izmaiņas apdraudēto sugu sarkanajā sarakstā. Turklāt lēmums ir bijis straujš – lasis vienā paņēmienā no kategorijas Least Concern, pārlecot pāri kategorijai Vulnerable, uzreiz ielikts kategorijā Endangered.

Atgādināšu, ka Apvienotā Karaliste, jo īpaši tās Skotijas upes, ir lašu makšķerēšanas klasiku klasika. Te gadsimtiem šīs karaliskās zivis ir ķertas ar visdažādākajām metodēm, to cope ir apaugusi ar dzelžainām tradīcijām un pārvērtusies par neatņemamu vietējās kultūras sastāvdaļu. Un arī ekonomikas, protams. Tomēr pēdējos gados šai nodarbei pietrūkst paša galvenā – rezultāta. Tūkstošiem un tūkstošiem makšķernieku no slavenās Spey, Dee, Tweed un Tay upes un to pietekām atgriežas, vispār zivs ņēmienu nesajutuši.

IUCN kā galvenos iemeslus šādai situācijai min klimata pārmaiņas, intensīvo lauksaimniecību, zivju migrācijas šķēršļus upēs, invazīvās sugas un saldūdens piesārņojumu.

Tie, kas gadiem skaļi runājuši par situācijas pasliktināšanos, par nepieciešamību ierobežot lašu nozveju jūrā, sakārtot ūdensapgādes saimniecības un limitēt lašu audzēšanu atvērtajos sprostos atklātā jūrā, tagad var justies atviegloti. Viņiem izrādījusies taisnība.

Labdarības organizācija WildFish uzticēja IUCN noteikt arī Atlantijas laša populāciju veselīgumu globālā mērogā. Un te nu britiem ir jāatzīst, ka galvenā vaininiece ir viņu pašu attiecīgo institūciju neizdarība – globālajā klasifikācijā Atlantijas lasis ir ierakstīts augstajā kategorijā Near Threatened, bet Eiropā kopumā – Vulnerable. Nākas secināt, ka citviet atbildīgās institūcijas problēmai ir pievērsušās laicīgāk un jaudīgāk.

Interesanti, ka gadu desmitiem par vainīgo lašu populāciju kritumā Britu salās tika saukts tieši augstais makšķernieku presings. Patiesībā ir pavisam otrādi – paši Anglijas copmaņi apgalvo, ka atbrīvoti tiek 96% noķerto lašu, Skotijā pat 97%, bet Velsā – visi 100%. Izrādās, noķer&atlaid princips lašu copē ir efektīvs, tikai ar tā ievērošanu ir daudz par maz, lai saglabātu populāciju veselīgā līmenī!

Beidzot Skotijas valdībā ir izstrādāts plāns, kurā, starp citu, derētu iemest aci arī mūsu atbildīgajiem ierēdņiem. Tajā ir minēti vairāk nekā sešdesmit dažādi pasākumi, kuri turklāt nāk papildus tām lokālajām aktivitātēm, kas daudzās reģiona upēs jau īstenotas pēdējos gados. Šajā plānā ir tādi darbības virzieni kā upju noēnošana, apstādot krastus ar kokiem; sākotnējā tecējuma atjaunošana, atbrīvojoties no dambjiem un citiem zivju migrācijas šķēršļiem; zivaudzētavu negatīvās ietekmes samazināšana. Pilnu plāna tekstu var atrast Skotijas valdības vietnē www.gov.scot.

Ko redzam pie mums? Pavadot vairākas dienas pie upes, varam secināt, ka makšķernieku puse kustas pareizā virzienā. Pirms diviem gadiem lašu (ķeltu) atlaišana tika noteikta kā obligāta, bet pamazām copmaņi sāk apjaust, ka būtisks ir ne tikai pats likumā noteiktais atbrīvošanas fakts, bet arī tas, kā šī procedūra tiek izpildīta. Arvien mazāk redzam zivju vazāšanu pa smiltīm un dubļiem. Tā vietā nākušas īsākas un meistarīgākas fotosesijas (varbūt var vispār bez tām iztikt?), mazāk ķeršanas lielā salā, kad zivs izvilkšana no ūdens pat uz pāris sekundēm var būt nāvējoša. Arī bezatskabargu āķi viena otra makšķernieka arsenālā ir manīti. Pateicoties tiem, zivi atbrīvot ir pavisam vienkārši un to var izdarīt turpat ūdenī.

Arī ar loma atskaitēm lietas virzās. Tiem, kam šis aspekts joprojām sagādā grūtības, Mana Cope pat izstrādājusi īpašu video pamācību, kā viss veicams. Šis ir patiešām svarīgi, jo palīdz upes apsaimniekotājiem un zinātniekiem precīzāk apjaust zivju populācijas veselīgumu konkrētajā ūdenī.

Zināmas nianses mūsu licencēto upju krastos gadās citvalstu makšķerniekiem. Te novirzes no pieņemamas prakses sastopamas biežāk. Ko ar to iesākt? Vislabākais veids ir turpat krastā pienākt un paskaidrot, kā pareizi apieties ar zivi pēc izvilkšanas, ja ar likumu ir noteikta atlaišana. Cik novērots, kaimiņvalstu copmaņi šādos padomos ieklausās, un ar laiku visi esam ieguvēji no korektas un prātīgas uzvedības krastā.

Taču kāds aspekts, kas lasāms augšminētajā skotu plānā un kas pilnībā būtu attiecināms arī uz mums, pārsniedz mūsu makšķernieku spēju robežas. Tas ir par to, ka vasarā Latvijas upēs ūdens, līdz kļūst nepiemērots lašu un taimiņu migrācijai uz nārsta vietām augštecē, pārāk uzsilst. Pie mums šī tendence diemžēl kļuvusi par aksiomu, un ideju, ka šajā virzienā būtu kas darāms, praktiski nav.

Tomēr citur tādas ir, un tās būtu vērts apsvērt. Copes Lietās jau esam rakstījuši par to, kādu efektu uz ūdens temperatūru un arī tīrību atstāj noēnojums no krasta kokiem un krūmiem. Jā, mums, makšķerniekiem, reizēm patīk, ka krasts ir tīrs, ka pa to var brīvi staigāt, vicināt spiningu vai mušiņkātu visos virzienos, nebaidoties iestādīt mānekli kaut kur kārklos. Tomēr zivij ir otrādi – tai šādas piekrastes pļavas nebūt nenāk par labu. Spilgtā vasaras un agrā rudens saule silda ūdeni, veicina upes aizaugšanu, samazina skābekļa daudzumu ūdenī. Pamatīgas problēmas ar šo ir gan Ventā, gan Salacā, gan praktiski visās pārējās mūsu upēs, kas ietek jūrā un potenciāli būtu labas taimiņu un lašu upes.

Vēl viens ūdens sildītājs ir tie paši jau daudzviet lamātie dambji. Pareizāk sakot, ūdenskrātuves virs tiem. Tieši šie uzplūdinātie dīķi uzsilst visintensīvāk, un tālāk jau šis siltais ūdens plūst lejup, ietekmējot bioloģisko sistēmu visā upes garumā līdz pašai jūrai. Jā, mēs esam saskaitījuši, kādu efektu uz zivju populācijām atstāj dambji, kas aizsprosto ceļu migrācijai. Bet būtu vērts apzināt arī efektu, ko dod šie augstāk pa straumi veidotie boileri. Labāk būtu tos dambjus nojaukuši, dīķus nolaiduši un to vietā saules baterijas sastādījuši.

Trešais aspekts, kas ietekmē ūdens temperatūru upēs, protams, ir aizaugšana ar ūdenszālēm. Salacā un ne tikai tur ar šo ligu cīnās, izpļaujot un iztīrot dzīvotnes plašās teritorijās, un tas ir ļoti svētīgi. Jāapzinās gan arī, ka šis ir mazliet vistas un olas jautājums, jo paaugstināta ūdens temperatūra arī veicina aizaugšanu. Ilgtermiņā domājot, katrs krastā iestādīts koks upes augštecē nozīmēs mazāk zāļu (un vairāk zivju) lejtecē.

Kā redzams, darāmā ir daudz, un vajadzība pēc saimnieciskas domāšanas nav apstrīdama. Jautājums tikai – kādiem mēsliem ir jānotiek, lai attiecīgie cilvēki saņemtos un sāktu darīt lietas.

IUCN kategoriju skaidrojumi

RE (Regionally Extinct) – reģionā izzudusi suga

CR (Critically Endangered) – kritiski apdraudēta suga

EN (Endangered) – stipri apdraudēta suga (pastāv ļoti augsts izmiršanas risks savvaļā)

VU (Vulnerable) – jutīga suga

NT (Near Threatened) – gandrīz apdraudēta suga

LC (Least Concern) – droša suga (suga, kura savvaļā joprojām ir daudz un tā nav kvalificējama kā apdraudēta, gandrīz apdraudēta vai būtu atkarīga no saglabāšanas pasākumiem; novērtēta ar zemāku izzušanas risku)

DD (Data deficient) – suga, par kuru trūkst informācijas, lai novērtētu apdraudētības statusu

NA (not applicable) – nav piemērojams

Avots: sarkanagramata.lu.lv

@ A. Rudzinskis, A.Rudzinska foto