Par āķiem un forelēm

Foreļu, sapalu sezona tepat, tepat, nu pavisam netālu. Tik vien, ka vēl ziema jāpārlaiž. Tad nu šoreiz vēlos pastāstīt par āķiem. Kā tie atšķiras, un ar ko vieni ir labāki vai sliktāki par citiem.

Pagājušajā gadā kaut kā biežāk sāku izmantot 70 mm voblerus. Patiesībā pat ne biežāk, bet pārsvarā un tikai retu reizi uzliku mazāku izmēru. Kāpēc? Jo ķeras tikpat labi, ja ne labāk kā uz 50 mm māneklīšiem. Te strādā tā bigbaitu teorija – lielāks māneklis lielai forelei šķitīs pievilcīgāks. It kā. Vismaz manā praksē tas ir pierādījies. Kur ir taisnība? Kaut kur pa vidu.

Par mānekļiem skaidrs – liels vai mazs, rotiņš, šūpiņš, gumija vai muša – katram savi modeļi un favorīti. Taču āķi – tur nu gan vajadzētu būt vienotai frontei. Izņemot gadījumus, ja tiek ķerts tīri ēšanai. Tad var darboties arī ar diviem trīsžuburiem, un, kamēr netiek pārkāpti MK noteikumi, ķer, ēd un dara, ko un kā katrs vēlas.

Taču ne viss šajā pasaulē domāts apēšanai. Tāpēc jau esam Homo sapiens jeb saprātīgais cilvēks, ka spējam domāt ne tikai par to, kā vēderu piepildīt, bet arī par dvēselisko un skaisto, ko dzejniekiem apjūsmot savos pantos.

Labi redzams, cik bieza ir stieple

Bezatskabargu modeļi

Iztirzājums

Vienžuburi. Kāds iebildīs, ka tad zivis biežāk nodilst vai retāk izdodas piecirst. Varbūt. Ļoti švaks varbūt. Savā praksē to nejūtu, mani paziņas arī ne. Bet, pat ja tā ir, tad vienžuburis ar uzviju atsver to, ka mazāk metas zaros, zālēs, saknēs un arī pirkstos. Līdz ar to daudz biežāk varam izdarīt metienus, netraucēti izvadīt mānekli, kā arī sarežģītā vietā drošāk izspēlēt vobleri. Rezultātā biežāk tiekam pie copes un zivs. Šis ir neapstrīdams fakts. Vienžubura āķi dod vairāk brīvības un ir rezultatīvāki upēs, kur ir daudz šķēršļu. Ezeros un dziļos ūdeņos – tā jau cita runa.

Tad kādu āķi izvēlēties, un kādas katram ir priekšrocības un mīnusi?

Trīsžuburis. Sākšu ar to. Pēc nosaukuma jau skaidrs – trīs žuburi. Tātad ir vairāk asumu, uz kā uzdurties. Ja tā ir zivs – tad labi. Ja tās ir zāles, zari vai paša miesa – tad ne tik labi. Kā jau minēju, zāles, zari, saknes – tas viss ir neatņemama foreļošanas sastāvdaļa, taču trīsžuburis nereti mēdz kaut kur iesēsties visnepiemērotākajā brīdī un visperspektīvākajā vietā. Bet tas nozīmē, ka no konkrētās bedres vai paceres zivs tiks izbaidīta – un būs vien jāsoļo tālāk.

Man pāris reizes auklas galā ir uzsēdies kas tāds, ka viens trijnieka žuburs tika uztaisnots, un trofeja prom. Varbūt tas bija mans personiskais rekords? Lūk, tas ir vēl viens mīnuss. Foreļu copē tā gadās reti, taču arī ar vienu reizi ir par daudz.

Tāpat arī no trīsžuburiem vajadzētu atteikties, ja copē noķer&atlaid režīmā. Kāpēc? Ja abi āķi ir vienžuburi, tad ļoti reti (lasi – tikpat kā nekad) otrs āķis būs iedūries žaunu vākā, acī vai vēl sazin kur. Copējot ar trīsžuburiem, tā gadās bieži. Un, protams, atbrīvošana no vienžubura arī ir daudz vieglāka un ātrāka.

Vienžuburis. Ir nopērkami āķi ar vertikālu aci jeb veidoti speciāli vobleriem. Parasti tie ir biezi un stingri. Izņēmums ir area disciplīnai domātie – tie ir plāni un bez atskabargas. Taču tā jau ir specifika un cita tēma.

Māneklim nepieciešams piemeklēt īstā izmēra āķus. Es 70 mm vobleriem izvēlos 4. izmēru, bet 50 mm vobleriem – 6. izmēru. Taču dažādiem ražotājiem āķi nedaudz atšķiras, tāpēc labāk ir voblerus paņemt līdzi uz veikalu un tīri vizuāli piemērīt, kuri āķi šķiet vairāk piemēroti.

Kā likums, vienžuburis būs izturīgāks par oriģinālo trīsžuburi. Tam ir biezāka stieple un arī metāls labāks, tādēļ tie ir asi, cieti un iztaisnot nesanāks. Plus, kā jau iepriekš minēts, būs krietni mazāk zacepu. Tātad galvenais bonuss ir tas, ka būs mazāk norautu mānekļu un retāk vajadzēs brist pēc voblera. Un tieši tas, ka retāk būs jābrien pakaļ māneklim, ir galvenais veiksmes faktors. Tas nozīmē, ka perspektīvākajās vietās, kur māneklis jāpārvelk pāri ūdenī esošam zaram, celmam vai zālēm, varēsi to darīt drošāk un atkārtoti iemest biežāk. Līdz ar to palielinās iespēja izmānīt zivi. Jāņem vērā, ka arī koku zaros ietrāpīts māneklis šajā gadījumā ir atsvabināms krietni vieglāk – pēc pāris uzrāvieniem tas parasti vienkārši iekrīt ūdenī.

Ja par konkrētiem zīmoliem, es izvēlos Owner āķus – tie vienmēr ir bijuši uzdevumu augstumos, un nekādu problēmu, tos lietojot, nav bijis. Taču šajā aspektā katrs var pats sev meklēt pieņemamāko ceļu.

Assist āķi. Princips tas pats, tikai izskatās glīšāk un – teorētiski – dabīgāk, veido mazāku profilu, labāk piesien zivi. Dažādos interneta resursos pieejamā informācija māca un cenšas pārliecināt, ka asisti kustas brīvāk un tādējādi labāk pielāgojas zivs kustībām izvadīšanas laikā, kā rezultātā ir mazāka iespēja, ka tā spēs tikt vaļā. Tāpat tiem piemītot vēl mazāka iespēja ieķerties zālē un citos ķērājos tieši pieminētās brīvkustības dēļ.

Teorijā izklausās labi, taču realitātē nav lielas atšķirības no iepriekš aprakstītā vienžubura. Ja arī ir, tad personīgi es to nejūtu. Man kastītēs ar šiem āķiem ir aprīkoti vairāki vobleri, un galvenā to priekšrocība ir izskats un apziņa, ka tie ir.

Parasti asistiem ir kāds UV akcents vai spilgta krāsa, lai vairāk piesaistītu zivs uzmanību. Tos var pasūtīt pie kāda meistara vai arī uztaisīt pats. Ja vēlas ļoti glauni, tad būs nepieciešams speciāls statīvs, UV līme, smalki diegi un visādi nieki. Taču var arī pa vienkāršo – gela superlīme, diegs, aukla un vieta, kur nostiprināt āķi. Viss pārējais atkarīgs no roku veiklības un tā, cik labi izdodas ņemt vērā jūtūbes video padomus. Izmanto pavisam vienkāršus karpu āķus – atkal 6. vai 4. izmēru – un tik sien! Ar nelielu patrenēšanos sanāks pat ļoti solīdi.

Karpu āķi, ko var pārtaisīt par asistiem

Assist āķi, karpu āķi, Owner vienžuburi vobleriem

UV āķi. Arī interesanta štelle. Mājās tos gan nesanāks pašam uzmeistarot, tāpēc vajadzēs vien doties uz tuvāku vai tālāku veikalu vai arī pasūtīt internetā. Man patīk – jo vienākši patīk! Tāds labi košs akcents! Protams, likt to virsū dabīgas krāsas māneklim nav jēgas, bet kaut kam košākam kā papildu rotājums derēs.

Labus rezultātus esmu guvis vēlu vakarā, kad krēslu jau sāk nomainīt tumsa. Tad šie spīdeklīši šķiet īpaši labi un ne vienu reizi vien iepatikušies arī forelei un sapalam.

Vienžubura bezatskabargu āķi. Visbeidzot augstākā pilotāža, kur nākamais līmenis ir vienkārši neiet uz upi. Te gan sacīšu godīgi: noteiktos apstākļos – jā, zivs var nodilt. Jo atskabarga tomēr āķi notur vietā. Taču zvērināti noķer&atlaid piekritēji, lielākā daļa mušiņmakšķernieku un arī es saku – nav tik traki. Personīgi es par atskabargas esamību uz āķa īpaši neuztraucos. Man ir gan āķi bez tām, gan ar.

Ja āķi ar atskabargu ir jau iepirkti, tad to var pielocīt vai novīlēt – un sirdsapziņa būs tīra.

Visbiežāk izmantotie āķi

Nobeigums

Kāds, iespējams, ir dzirdējis, ka, nomainot āķi, mainās arī voblera spēle. Daļēja taisnība tur ir. Taču tas vairāk attiecas uz ļoti smalkiem japāņu vobleriem, kam ir pavisam maza gramāža un ko mazākās izmaiņas izsit no balansa. Arī uz mānekļiem, kam pašiem par sevi ir švaka spēle un kam tāpēc traucē pat mazmazītiņš zāles gabaliņš.

Krenkiem un 70 mm vobleriem nekādus traucējumus neesmu novērojis. Runājot par forelēm, tāpat pamatā tās ķeru, mānekli viegli tvičojot, līdz ar to, ja arī spēlei ir kādas izmaiņas, tās es neredzu. Tāpat ir svarīgi tas, ka mani vienžuburi ir no resnākas stieples nekā oriģinālie trijnieki. Tas nozīmē, ka atšķirība āķu svarā un līdz ar to arī spēlē nebūs tik jūtama.

Kurš ko izvēlas – tā ir katra personīga darīšana. Kamēr zivs netiek mētāta pa akmeņiem, ledu, smiltīm un tiek atbrīvota turpat ūdenī vai vien nedaudz izcelta laukā, tikmēr viss ir labi. Galvenais ir būt pie upes, cienīt dabu, savu lomu un apkārtni. Pārējais jau nāks pats par sevi.

@ M.Dubovskis, M.Dubovska foto