Ziemīgie zandrati

Laiks nesaprotams. Ne īsti ziema, ne pavasaris. Datums kalendārā gan rāda februāri, kam atbilstu pilnīgs ziemīgums, bet ir tāds nesaprotams mikslis. Ir nedēļas vidus. Nodarbojos ar darba lietām. Zvans. “Klau, uz Somiju zandartos nevēlies aizbraukt?” – “Kad jābrauc? – “Nu, pēc trīs dienām…”

Teikšu godīgi – ar zandartiem man attiecības tādas pašas kā govij ar kosmonautiku. Ir gan bijusi vēlme piestrādāt šajā virzienā, bet krūmu vilinājums tomēr spēcīgāks. Rudenī bija plāns uz to pašu Somiju aizbraukt, bet tas nobruka. Šis piedāvājums nāk kā pērkons no skaidrām debesīm, un nolemju – jāpiekrīt.

Kompānija uz konkrēto vietu brauc jau daudzus gadus. Atliek noskaidrot pārbaudītos mānekļus. Nekādu dikto pārsteigumu gan nav. Šķērsenes un vertikālās bļitkas. Krāsojums diezgan naturāls, bez kādas eksotikas. Nedaudz gan izbrīna tas, ka TOP mānekļos nav neviena viba, kas pēdējos gados zandartiem visai populāri. Salasu ieteikto mānekļu kolekciju un vēl tos pašus vibus, tīri pēc paša sajūtām. A varbūt džekus pārsteigšu…

Soma sakrāmēta. Vēl tik pusnakts jāsagaida, lai paspētu uz pirmo prāmi no Tallinas uz Helsinkiem. Man diezgan neierasts laiks.

Ceļš gan sarunās, gan pusmiegā.

Tallinā izrādās, ka mūsu auto ir pagarinājies par 30 cm, un dabūjam piemaksāt par biļetēm. Igauņu tautu meita pat nepaslinko iziet no savas būdiņas un ar metramēra ruleti nomērīt auto. Labi, it kā nieks, nepilni 30 eiro, bet tādas negaidītas nogulsnes jau pašā sākumā. Turklāt iepriekš šis pats auto ierakstījās visos parametros. Lai kā tur arī būtu, mums vēl ceļš un vesela nedēļa atpūtai.

Somijā -20°^C. Saule. Ir labi.

Šķiet, somi par ceļu uzturēšanu dikti nesatraucas. Ir nošķūrēts, bet kaisīts nekas nav. Tāds normāls ziemas ceļš. Nu taču ziema tomēr…

Sākam!

Laikam pēdējos piecdesmit kilometrus noguļu. Sāk virināties durvis – klop, klop. Šķiet, esam klāt. Esam gan! Neliela kompakta mājiņa pašā ezera krastā. Divas istabas gulēšanai, virtuve apkopota ar dzīvojamo telpu. Viss kā ierasts šādās mājiņās. Ir sauna.

Pārnesam mantas no auto uz mūsu mītni. Iekārtojamies. Kurš lēnāk, kurš ātrāk, jo daži vēl grib paspēt ledu paurbt.

Abi Edgari dodas uz ezeru, mēs ar Andri paliekam mājiņā un nododamies apcerīgiem vervelējumiem. Vēl taču virsledus aktivitātēm pilnas piecas dienas! Jau krēslā abi Edgari pārrodas ar diviem zandartiem. O! Stīvi sasaluši kankāļi! Termometrs pie mājiņas rāda –22 Celsija vienumus.

Domāju – nu tik cepsim zandartus, bet ne. Vakariņās Āzijas virtuve Edgara izpildījumā. Mmm... forši, garšīgi un neierasti.

Vakars izvēršas visai plats. Pirmās zivis izvilktas, cerības ir. Stāsti – kā un kad ir gājis. Uzzinu, ka reiz džeki veselas nedēļas laikā noķēruši tikai divus zandartus, bet vienugad sacentušies – kurš vairāk no viena āliņģa izvilks. Rezultāts laikam bija 15:17. Viss kā jau copē. Apstākļi sakrīt – un esi Eldorado. Nesakrīt – sūkā ledu vai dzer tēju ar rumu vai otrādi.

Vieta

Zinu, daudziem gribas zināt vietu, pat konkrētas koordinātas. Atvainojos – nebūs. Puikas piekodināja turēt stingrā slepenībā. Un es pat pie labākās gribēšanas nevarētu parādīt, jo, kā jau minēju, pēdējos kilometrus nogulēju, bet atpakaļ braucām agri no rīta pa tumsu. Tā ka pats īsti nezinu, kur biju. Labi, ne tik traki, bet konkrēto lokāciju man būtu grūti parādīt.

Tad nu tā – aptuvens vietas raksturojums. Kaut kādi 250 km no Helsinkiem uz ziemeļu pusi. Nenormāli liels ūdens klajums, kas stiepjas vismaz simts kilometru garumā. Pilns ar salām, saliņām, pussalām, sašaurinājumiem, paplašinājumiem. Pat nevar saprast – tas ir viens ezers vai daudzu ezeru kaskāde. Kartē pētot ne visai lielā pietuvinājumā, tomēr izskatās, ka tas ir viens ezers. Tiklīdz karti pietuvini, uzreiz vari apmaldīties.

Pirms gadiem, kad puikas meklējuši zandartu lokāciju, tika ieteikts – meklējiet šaurāko vietu. Džeki atrada. Aizbrauca un pārbaudīja. Viss notikās. Tā arī katru gadu brauc, bet, kā jau minēju – nav nekāds ledusskapis. Ir bijis tā un šitā. Jā, vieta ir apmēram 700 m plata. Tam ūdens kvantumam tiešām šaura. Lai arī ezers, bet apakšā ir visai nopietna straume. Dziļums – 12–14 metri. Apstākļi diezgan specifiski. Mēdz būt tā, ka arī kārtīgā spelgonī viss neaizsalst. Ūdens, protams, dzidrs kā bērna asara. Pati copes vieta apmēram 300 metrus no mājiņas. Sliņķa sapnis.

Diena pirmā

Kā jau vienmēr – pirmā diena ir īpaša. Galva varbūt nedaudz pasmaga, bet tas nieks – tur taču lielais zandarts gaida. Svarīgākais ir atcerēties ikdienas modinātājus telefonā noņemt. Es aizmirstu, un jau piecos no rīta pie gultas sāk kaut kas bļaut. Nē taču! Ne jau tik agri! Pirmajā brīdī pat nesaprotu, kur atrodos. Ā! Somija, zandarti… vēl bik jāpaguļ.

Kāds jau rosās pa virtuvi, kļūst gaišs, tagad gan jāceļas. Rīta kafija, brokastiņas, un jāriktējas copei.

No mājiņas lieveņa nekādu vēju nemana. Termometrs rāda –17. Mākoņu nav, un saule kautri aiz pretējā krasta meža lēni uzsāk savu dienas ritumu. Izskatās labi.

Dodamies.

Āliņģi saurbti. Ledus – 30 cm vismaz. Uz ezera tomēr vējš. Labi, ka nav ar mormišku jādarbojas. Simms kostīms vēju cauri nelaiž, un tie –17 pat kaut kā nejūtas.

Visi sasēduši pirmajās cerībās. Skatos uz savu savākto kolekciju un netieku gudrs – ar ko sākt?! Okei, lai iet vibi/ratlini.

Teorijā jau visādas vadīšanas tehnikas esmu saskatījies, bet, kad nonāc aci pret aci ar āliņģi, viss ir kaut kā savādāk. Dziļums, straume. Makšķerīte arī nav gluži pierasta, un nākas iesist roku, lai tās kustības radītu vismaz sev saprotamas. Ko tas zandarts par to domā – pagaidām nav ne jausmas.

Jāmēģina!

Kolēģi, kam prakses vairāk, arī staigā, maina lokācijas, bet pagaidām klusums. Tas man neko nemaina, jo īsti nesaprotu – daru pareizi vai pilnīgi ačgārni.

Ar tehnoloģijām mums aprīkots tikai Andris. Viņš copē ar dīperi. Es uz to blenšanu telefonā vai kādā citā ekrānā vienmēr esmu bijis skeptisks. Tomēr jāatzīst, ka vismaz zandartu copē tā ir baigā fīča. Tu redzi, vai tā zivs tur ir apakšā vai nav. Ir jēga piestrādāt, vai jāiet meklēt citu vietu.

Par šo nedaudz vēlāk, bet nu aiz muguras izdzirdu – ir! Kolēģis šlepē ārā zivi. Skaists zandarts! Uz ko? Uz vertikālo bļitku. Nē, es ratlinus dancināšu. Ir tāda cietpaurība manī novērojama.

Diena, varētu teikt, izvēršas salīdzinoši laba – kam trīs zivis, kam divas. Man nevienas. Pat ne copes. Sarūgtinājums? Nē, galīgi nē. Kaut ko, iespējams, sapratu. Iespējams, sapratu to, ka galīgi neko nesaprotu.

Nu tad šovakar zandartu cepsim? Nē, virtuvē atkal dominē Āzija, tikai šoreiz Andra izpildījumā.

Par tehnoloģijām

Aiz loga aust saule. Dzenis neko nekaļ, bet tas kaut kur tuvumā ir. Zaķis mūs apmeklējis. To pēc pēdām svaigā sniegā manām. Laikam pakautrējās ienākt, jo saunas priekus baudījām. Ir labi pēc pirtiņas sniegā pavārtīties…

Labi, bet par tehnoloģijām.

Ā, starp citu – šorīt tikai –7.

Andris ar dīperi izstaigā vairākus āliņģus un saka, ka zivis ir visur, izņemot dažas vietas. Atliek strādāt. Stundas ilgi centieni, bet nav nekā. Andrim viens ir. Mans nervs neiztur, un eju skatīties to telefona ekrānu. Es varbūt alu cilvēks, jo krūmos tādas tehnoloģijas nav vajadzīgas, līdz ar to man tas viss samērā nesaprotams. Arī ziemā neesmu izmantojis, jo copēju pa vietām, kur “zivīm jābūt”.

Aizeju līdz Andrim. “Nu – kā?” – “Zivs apakšā ir. O! Tā pat ceļas līdzi māneklim! Eu, šitais būs ņēmējs… tā, tā, vēl, vēl… nu… IR!” Galā ir zandarts, kas tiek veiksmīgi izvadīts. Nezinu, vai bez tehnoloģijas šī zivs tiktu noķerta, bet gadžets reāli parādīja situāciju.

Kā jau minēju, zivis ir gandrīz visur. Tikai zīmē pilnīgi horizontālu līniju, bez mazākās kustības. Brīžiem nedaudz paceļas, bet uzreiz atkal noguļas. Tu tur, stīvs palikdams, vari tricināt, dancināt un raustīt – nekādu emociju.

Andrim jau otrs zandarts. Sēžu turpat – 3 m attālumā. Saku – “Klau, atnāc, iemet manā āliņģī to brīnumu.” – “Tev ir zivs apakšā un pat kustas. Izskatās, ka varētu ņemt. Padriblē, padriblē. Cel lēnām uz augšu. Tā! Nāk līdzi. Ir jābūt! Un… nogāja lejā.” Pamainu mānekļus, bet viņš tur tā arī paliek horizontālā strīpā. Nebūtu šīs tehnoloģijas vizualizācijas, nekad nezinātu, ka man tur zivs gandrīz ņem un ka vajag nedaudz piestrādāt.

Zivju ir tiešām daudz, bet tās galīgi nekustas.

Par vakariņām vairs pat neprasu – atkal Āzija.

Dienas pārējās

Modinātāju izslēdzu, bet modina pakš-pakš pa palodzi. Kas tad nu?! Termometrs uz lieveņa rāda stabilu nulli. Varbūt pat +0. Sniegs kūst. Par to dzeni nezinu, bet arī zaķi nevar atšifrēt.

Diena nekāda. Šķiet, neviens arī neko nenoķer. Tad lietus, tad sniegs. Visā šinī lokācijai ir ļoti liela priekšrocība. Mājiņa turpat – sagribi paēst, aizdodies tos 300 m un savas vēlmes piepildi. Es to regulāri izmantoju – paēdu, pat diendusu nosnaužos, un atpakaļ uz ezeru.

Šodien izdomājam tumsas copi pamēģināt, bet nekā.

Lai nu kā, tomēr arī es pie savas zivs tieku. Turklāt jau plusos, kad nevienam nekas neķeras. Ieciklējos uz vertikālo bļitku, un nostrādā. Pirmo gan īsti nesaprotu – izvelku kā slapju zeķi. Bez copes, bez sitiena.

Pēdējā dienā jau ir +2. Straumes ietekmē āliņģi ir izskaloti. Kur vakar varēja droši iet, tur šodien ir labi ja 5 cm ledus. Es tur tā droši aizdodos, bet puikas sāk svilpt, lai tālāk neeju. Labi, man tāds mērkaķa svars, bet apsēžos pie āliņģa, iebāžu roku un sabīstos. Ātri ieslēdzu atpakaļgaitu. Diezgan nepierasti, ka pa nakti 10 cm ledus var nokust.

Pēdējā diena ieliek āķi, ka vajag atgriezties. Visi jau prom no ledus. Laiks ir pilnīgs nelaiks. Vējš, kaut kas krīt no gaisa. Vēl pēdējās meditācijas kustības… un… ass piesitiens. Iepauzēju. Tad lēnām, bez kādām kustībām ceļu mānekli uz augšu – BAMS!!! Uzguļas tāda svaru bumba, ka vispār neko nevar izdarīt. Kātiņš ir gandrīz āliņģī, spoles bremze dzied, un tā galīgi nav viegli pievilkta. Sekundes 15 pacīnos, un viss atslābst… Nu, un kas tas tagad bija?

Adrenalīns jau pa ausīm līst ārā. Vēl pusstundu pārstaigāju drošos urbumus, bet nekā. Krēslo, laikam jau jāmet miers.

Atpakaļ

Ceļš uz mājām vienmēr ir emocionāls. It kā gribas vēl kādu dienu palikt, bet sava gulta tomēr mīļāka. No rīta termometrs jau rāda +4 grādus. Tāds konkrēts temperatūras lēciens piecu dienu garumā. Ja es būtu zivs, iespējams, arī galvu saķertu un horizontālā līknē zīmētos.

Labi, šis nebija mega lomu stāsts, bet jauna pieredze iegūta. Foršā kompānijā izvēdināt galvaskausu un atiet no ikdienas ritma jau ir taures pūtiens debesīs. Kā pūt – tā atskan.

Lai skan!

Svaigā gaisā tīras domas!