Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Jaunākie komentāri

Seko līdzi

Seko līdzi jaunākām ziņām sev ērtākā veidā izmantojot CopesLietas.lv ziņu sadaļas RSS barotni.
Intervija | 1.decembris 2024, 23:34 | Komentēt | 400 skatījumi

Oskara sajūtas copes tēmā

Vislabāk man patīk nevis dzīšanās pakaļ trofejzivij, bet divdiennieks laivās pa mazajām upītēm, – savas prioritātes uzskaita žurnālists un rakstnieks Oskars Vizbulis. Bijušais ventspilnieks ar spiningu ir apguvis arī Vidzemes un Latgales ezerus, bet Kurzemē atklājis maliķu neskartas upītes, kurās pat tāda uzmanīga zivs kā sapals ķeras vēl trakāk nekā makšķernieku stāstos. Līdztekus spiningošanai Oskars neaizmirst arī citus copes veidus, tikai tagad modīgajai bušu ķeršanai viņš nav nodevies, teikdams: es pie jūras esmu uzaudzis, kam man tagad vēl sēdēt un skatīties uz to? Toties skatīties uz pludiņu gan viņš ir gatavs un taisās to darīt arvien biežāk, jo tā ir viena no kaifīgākajām sajūtām, un sajūtas Oskars makšķerēšanā meklē vairāk nekā zivis.

Tavas fotogrāfijas liecina par aktīvu spiningošanu. Kad sāki darboties ar spiningu?

Tā īsti – vidusskolas laikā. Parasti visi stāsta, ka spiningošanas sākumā pirmā spole viņiem bijusi Ņevas inercene. Man tā nebija, mana pirmā bija Abu 505 Svangsta slēgtā tipa bezinercene.

Ļoti lepni padomju laikiem. Kur dabūji?

No tēva. Viņam bija šī spole un tāds alumīnija kāts, ar kādu šodien tikai samus varētu makšķerēt. Resnāku auklu par 0,3 mm monofilo tur nevarēja uztīt, bet citas auklas nebija. Tad nu tas bija mans galvenais rīks, ja neskaita niekošanos ar pludiņu un ar ziemas makšķerīti – tas man bija pirms spiningošanas posma.

Piedzimu un uzaugu Ventspilī. Līdzās makšķerēšanai mūsu hobijs bija kuģu skursteņu “kolekcionēšana”. Fotografēt ostā nedrīkstēja, tāpēc, kad ienāca ārzemju kuģi ar smukiem skursteņiem, mēs tos zīmējām. Citreiz arī piereģistrējām, ka tāds un tāds kuģis, piemēram, no Japānas ar saldētām vistām Ventspilī ienācis vēl kādas reizes. Atceros, kā viens refrižeratorkuģis bija atvedis banānu kravu, bet saldēšanas ierīces sabojājās, un tad trīs dienas Ventspils veikalos bija banāni – tiem laikiem neiedomājams retums!

Ostās mēs arī sākām makšķerēt. Ventspilī bija dažādas ostas, tajās bija steķi. Starp steķu dēļiem bija spraugas, un, kad pa tām ziemas makšķerīti nolaida zemē, saules gaismā varēja redzēt milzīgus asarus.

VĀRTĀJAS BEBRĀJS. Viena no laivotāja Vizbuļa iecienītākajām KuRzemes upēm

PAGAIDĀM LIELĀKĀ. Oskara Vizbuļa Bārtas četriniece

Mazam puikam milzīgus vai patiešām milzīgus?

Tām spraugām lielākie asari negāja cauri! Tagad tur, protams, viss ir sabetonēts, sadzīti pāļi, labās vietas vairs nav. Ļoti skaisti tur bija arī kazragi, šķita izkrāsoti neona krāsās, zaļi oranži mirdzoši. Kazragus varēja gandrīz vai uz plika āķa vilkt.

Arī lucīši no steķiem ķērās. Kad vilku pirmo, šķita, ka auklas galā kaut kāda lupatiņa karājas. Paņēmu rokā, un lupatiņa aptinās ap plaukstu, tīri vai sažņaudza! Mājās to lucīti izcepām uz pannas – ļoti garšīgs! Manas trīs topa zivis ir: cepts asaris, cepts zandarts un cepts lucītis. Zutis? Tas man labāk garšo kūpināts.

Mani pirmie soļi ar spiningu bija diezgan neveikli. Padomju laikā varēja nopirkt tikai kaut kādus šūpiņus. Laidām tos pēc iespējas tuvāk gruntij un gandrīz visus aprāvām, bet pie līdakām netikām. Savu pirmo līdaku noķēru Saldus novada Sātiņu karjerā.

Cik liela bija?

Pusotrs vai divi kilo.

Pirmajai līdakai visnotaļ respektējams lielums...

Toreiz laivā man bija tā sauktā avosjka – iepirkumu tīkliņš, tajā līdaku ieliku. Jau uz krastu braukdams, nolēmu zivi ar visu avosjku iegremdēt ūdenī, lai noskalojas no laivas gružiem. Iegremdēju, un līdaka pēkšņi atžirga, avosjkā atradās caurums, un mana pirmā bija prom…

Arī par to, ka, līdakas spiningojot, ir jālieto pavadiņa, man sākumā nebija ne jausmas.

TUVĀK ZIVĪM. Stende spiningotāju ievelk, rāda Oskars Vizbulis

Man vēl tagad nav. Pērn savu septiņnieci izvilku bez pavadiņas. Zivij jādod iespēja.

Man līdakas nenormāli bieži pārkoda auklu. Atceros, braucām ar laivām pa Irbi, un tur nokoda regulāri. Nezināju, ko darīt – tajā laikā jau copes žurnālu un televīzijas raidījumu nebija, citos žurnālos makšķerēšanai veltītās slejas parādījās tikai epizodiski, pat makšķernieku grāmatas man, sīkajam, bija jāmeklē. Nesen no Valtera Dakšas sapirkos makšķerēšanas grāmatas un arī trīs albumus, kur kāds džeks bija tādas slejas izgriezis no žurnāliem un salīmējis albumos. Šad tad tās palasu un varu tikai nobrīnīties, kāda izdoma bija jāliek lietā vispārējā deficīta apstākļos. Piemēram, gumijzivis taisīja no volejbola bumbu bāli dzeltenajām kamerām – izgrieza siluetu, piemunsturēja primitīvu āķi klāt un ar to kacēja asarīšus.

SPININGS UN ROBEŽSTABS. Pirms copes Latvijas robežupē Sventājā
PELDĒT GATAVS, IELŪZT BAIDĀS. Peldēšana ziemā un ielūšana ledū ir divas pilnīgi dažādas lietas, no pieredzes zina Oskars

Cietžāvētas butes

Kādu vietu makšķerēšana tavā dzīvē ieņēma skolas laikā? Kā no stundām mājās, tā uz Ventu?

Nē, tā gluži nebija. Bet gāju ne tikai uz Ventu. Ventā tad ietecēja viena upīte, kuru tagad vairs kartē nevaru atrast.

Bet dabā vari?

Arī ne. Vai nu tā ir totāli aizaugusi, vai vispār izbeigusies. Tā upīte bija ķiršu kauliņa spļāviena platumā. Kad biju mazs, ar tēvu braucām uz to makšķerēt, tur uz sliekas mums labi ķērās asari.

Manam tēvam zivis garšoja, viņš labi prata tās pagatavot. Mūsu kūpinātava bija nerūsējoša tērauda muca uz kājām un ar noslēdzamu vāku. Apakšā kurināja alkšņu skaidas, uz restēm lika virsū butes. Tēvs bija iemācījies uzturēt tādu karstumu, lai butēm nepārsprāgst āda. Tā ir liela māksla. Pēc krāsas varēja noteikt, kad butes ir gatavas. Alkšņu skaidām jābūt svaigām – ja tās ir vecas, tad dūms ir rūgts un zivis arī. Tēvs pēc dūmu krāsas noteica skaidu kvalitāti. Kūpināti tika arī brekši, vēja zivis, viss, ko no zvejnieku kolhoza varēja dabūt.

Tolaik populāras bija arī cietžāvētas butes. Tās trīs dienas jākūpina čiekuru dūmos, tā sauktajā aukstajā kūpināšanā. Oktobrī, kad butes ir visbiezākās, šādi nokūpina, un tādas tās var stāvēt līdz pavasarim. Uz pavasari tās bija galīgi izžuvušas, pārklājušās ar sāls kārtiņu. Tad tās patvaicēja tvaikos, lai kļūst mīkstākas. Garša tādām butēm bija ļoti spēcīga – ja pusdienās vienu apēdi, tad pa virsu varēji ēst, ko gribi, likās, ka viss pēc butes garšo.

Uz Puzes ezeru makšķerēt brauci?

Braucām. Tur tajā laikā zvejnieku kolhozam Sarkanā Bāka bija saldūdens piezveja. Zvejnieku sauca Fricis. Reiz ar viņu tur laivā makšķerēju, viņš no murda izvilka zuti, iedeva man koka piestu un teica: nosit. Atceros, es visu braucienu to zuti klapēju…

Puzes ezerā bija arī ezera salakas jeb sniedzes. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc Puzes ezerā grūti makšķerējas. Salaku tur ir daudz, plēsīgajām zivīm barības bāze pietiekama. Esmu runājis ar vietējiem, un viņi ir stāstījuši, ka brauc uz Puzes ezeru jau desmit gadus un joprojām nesaprot, kā tur īsti jāmakšķerē.

Man tur vienu reizi tieši pirms pērkona nenormāli ņēma asari – tiklīdz iemet, tā pludiņš zem ūdens! Daži saka, ka pirms negaisa neķeras, bet man negaisa tuvums nozīmē, ka jābrauc uz ūdeņiem.

Mēs Copes Lietās reiz intervējām padomju laika kultūras ministru Vladimiru Kaupužu, un viņš arī stāstīja par vienu fantastisku foreļu pasākumu tieši pirms negaisa.

Cope ir forša tieši ar to, ka tajā visādas likumsakarības reizēm nemaz nedarbojas! Piemēram, karstā, saulainā dienā Bārtā noķēru 4 kilo līdaku, savu lielāko – to mēs ar sievu divas dienas ēdām. Spolei bremzi biju aizgriezis ciet, strādāju ar Megabass vobleru. Japāņi ir labi, bet āķi gan sūdīgi, tos visi parasti nomaina. Kad to līdaku izvilku, konstatēju, ka trijžuburim viens āķis jau bezmaz atlocīts.

REŅĢU COPE. Pa moliem Vizbulis ir dzīvojies jau bērnībā Ventspilī
COPĒ ARĪ AINAVAS. Vizbulis laivā izbauda vēja rotoru neAizsegtas Latvijas dabas skaistumu
TUVĀK ZIVĪM. Stende spiningotāju ievelk, rāda Oskars Vizbulis

Peldošās salas

Kāda vispār ir tava tieksme pēc trofejzivīm?

Es ar to neaizraujos. Labāk izmēģinu dažādus mānekļus. Vienubrīd populāri bija bigbaiti. Nu, ja tev ir eholote, tad varbūt ir vieglāk, bet citādi visu dienu mētāt, lai būtu viens ņēmiens, – nu nē.

Džerkojis esi?

Ar vidēja izmēra džerkiem. Man tikai nav īstā džerkošanas kāta. Dodu priekšroku pacietiem kātiem, ar tādu esmu drusku padžerkojis Babītē un upītēs. Mana spiningošanas filozofija ir labāk makšķerēt ar mazākiem mānekļiem, bet lai cope ir nepārtraukta. Sākumā darbojos arī ar ķīniešu mānekļiem, bet secināju, ka tie nestrādā. Tagad lietoju galvenokārt Megabass ITO Shiner ar nomainītiem āķiem. Esmu ar mānekļiem eksperimentējis Cirma ezerā Latgalē, licis visādus un beigās arī šito – un ir!

Mēdz būt arī tā, ka mānekļi it kā vienādi, no vienas partijas, bet viens strādā, otrs ne tik labi...

Japāņiem nav problēmu mānekļus uztaisīt tā, lai tie izskatās vienādi un arī strādā vienādi. Toties ar ķīniešu it kā vienādiem mānekļiem pēkšņi izrādās, ka viens grimst, otrs ne, trešais pavisam citādi spēlē. Japāņi arī tālāk lido, tātad tie ilgāk ir ūdenī, līdz ar to ir lielāka iespēja, ka zivs paņems. Protams, pašam ir jāpiemeklē spēle, tas, kā tu to raustīsi.

Viens no maniem iecienītajiem copes veidiem ir tvičošana, asarīšus upēs labi ķeru ar mailes tipa mānekli. Savukārt ar šo pa pusei džerku, pa pusei tvičojamo mānekli [rāda] man ļoti labi ir ķēries Papes ezerā. Tur esmu arī poperi notestējis. Tas man ilgi stāvēja mānekļu kastē, domāju – jāpamēģina. Poperis vilkts taisa šļakatas, un, kad ieraugi līdakas ņēmienu, tā ir baigā štelle!

Papes ezers ir interesants arī tādā ziņā, ka pa to airējies, vēja tikpat kā nav, bet dzirdi, kā jūra krāc, jo tā ir faktiski aiz kāpas. Laikam tas ir vienīgais ezers, kurā var dzirdēt jūru. Tur gan makšķerēt drīkst tikai vēlu – putnu dēļ.

Papes ezers ir sekls.

Ļoti sekls. Tāpēc poperis tur noder.

Man pašam tik laba cope nav gadījusies, bet citi stāsta, ka Papē viņiem ir bijuši pat 50 ņēmieni dienā.

Vēl Papes ezers ir interesants ar savām peldošajām saliņām. Starp tām ir tādas kā taciņas.Tu pa vienu iebrauc iekšā, uzpūš vējš, saliņas sapeld kopā, un tu pēkšņi vairs nesaproti, kur atrodies. Tādā ziņā tas ir viens no sarežģītākajiem ezeriem Latvijā, tur noteikti vajag GPS un telefonu, lai saprastu, kur esi. Laivā jau nevar pakāpties, lai redzētu pāri zālēm.

Citu makšķernieku Papes ezerā bija daudz?

Tas bija pavēls rudens. Daudz bija lietuviešu. Nesen lasīju, ka Normunds Grabovskis uz Bārtu vairs negribot braukt lietuviešu dēļ, tie Bārtu esot apsēduši. Reizēm tur pat vicojoties par labākajām vietām.

CIRMAS LĪDACIŅA. Savas dzīvesbiedres dzimtās puses Latgales ezerus Vizbulis ir izpētījis labi

Kāja skrūvspīlēs

Kur Papē ņēmi laivu?

Īrēju, tur ir vairāki kempingi. Laivas Latvijā esmu īrējis ļoti daudzās vietās, un jāteic, ka nomācošā vairumā tās ir bēdīgas. Taču Papes kempingā laivas bija kapitālas, plastikāta un labi uzturētas.

Reiz augustā Usmas ezerā man bija piedzīvojums ar laivu. Biju noīrējis koka laivu – tās man patīk labāk nekā plastikāta, jo nav tik skaļas. Braucu, te uznāca ārprātīgs vējš, un izrādījās, ka mans enkurs, kāpurķēdes gabals, ne velna netur. Tātad žigli jātiek krastā. Sāku airēties un kādas 15 minūtes airējos faktiski uz vietas… Turklāt viens dullis bija īsāks par otru un regulāri maucās ārā. Tādā mežonīgā vējā tie vairs nav nekādi joki.

Es jau gadus piecus peldos cauru gadu, un pret ūdeni man ir liela bijāšana. Nesen Salacā gājām pa ledu, mums bija vergas, bet atslābt nespēju ne brīdi, jo zinu, ko nozīmē salā ievelties ūdenī. Esmu –20 grādos Sātiņu karjerā iemaucies ar vienu kāju, un sajūta bija tāda, it kā kāju saspiestu skrūvspīlēs. Vaidēdams skrēju uz mašīnu.

Ceru, ka tu tajos –20 grādos darbojies ar žibuli, nevis mēģināji likt uz āķa motili...

Protams, tikai ar žibuli. Bet jaunībā jau visādi stulbumi ir darīti, bīstamus ieskaitot. Ventspils mols sastāv no tādiem kā tetrapodiem. Padomju laikā tie bija vienkārši sakrāmēti, pa vidu nebija grants. Tā nosacīti bija aizliegtā zona. Mēs ar klasesbiedriem lēkājām pa tiem tetrapodiem un aizlēkājām līdz pašam mola galam. Tur vienā brīdī sajutām, ka attālums starp tetrapodiem sāk likties milzīgs. Kā tiksim atpakaļ? Apakšā ir diezgan padziļš, viļņi tevi var izšķaidīt pret tiem tetrapodiem. To sajūtu atceros vēl šodien.

Esam arī jūrā gājuši peldēties tik viļņainā laikā, ka vilnis jau sāk vilkt iekšā. Lai no tā izvairītos, ir jāienirst un gar grunti jāslīd krasta virzienā. Labi, ka mēs šo knifu zinājām, bet tagad es tik un tā neko tādu vairs nedarītu.

Jā, jaunībā visādi stulbumi sastrādājas. Mums 8. klases telpa bija 4. stāvā, un ārā gar logiem paplata palodze, pusmetrs vai drusku vairāk. Tad daži čaļi mēdza pa vienu logu iziet ārā, pa otru ienākt iekšā. Pat es, kas nekāds drosminieks neesmu, reiz tā izdarīju. Tagad ikreiz, absolventu salidojumā no apakšas paskatoties uz to palodzi, man aukstas kājas metas.

Jā, entās reizes ir bijušas par mata tiesu no nosišanās…

Vidusskolā tu tātad beidzi eksperimentēt ar ekstrēmām situācijām un vairāk pievērsies spiningošanai?

Jā, sākumā ar primitīviem, bomjveidīgiem kātiem, tad lēnām izaugu un kļuvu prasīgāks pret inventāru. Tagad man ir viens Salmo Vantage kāts, iegādāts uz 50 gadu jubileju, un divi Taivānā ražoti kāti: viens 1–10 gramu sapaliem, otrs 7–30 gramu tvičošanai un džigošanai. Copes rakstos čaļi bieži dižojas, ka viņiem ir japāņu rīki, bet, ja paskaties, Salmo tādas pašas kvalitātes kāti reizēm ir trīsreiz lētāki. Esmu gan kātus, gan mānekļus pircis arī lietotus, arī kādas spoles.

Starp citu, ar savu pirmo spoli, to Abu Garcia, nospiningoju līdz pat 2017. gadam.

Kāpēc tagad vairs ar to nedarbojies?

Bija tā, ka Ventspilī reiz vajadzēja iztīrīt un salabot spoli, kas bija iekritusi ūdenī. Aiznesu to uz garāžu kooperatīvu, tur strādāja vīrs vārdā Leonīds. Viņš spoli saeļļoja, un kopš tā laika es to turu plauktā kā antikvāru vērtību. EBay par tādām spolēm sola no 40 līdz 250 eiro.

Kas attiecas uz inventāru, ir gadījies dzirdēt dažu labu lepni sūkstāmies: “Nuja, jūs jau ar dārgiem kātiem, mēs ar vienkāršiem…” Paga, paga, no kurienes šis pretnostatījums? Laikam jau no padomju laikiem, kad visi bija pliku pakaļu, un tad režīma propaganda izdomāja psiholoģisku kompensāciju: “Mēs esam nabadzīgi, toties cilvēciskāki, sirsnīgāki nekā bezsirdīgie kapitālisti.” Kad parunā ar sportistiem, tad redzi, ka viņi ķer ar vislabākajiem rīkiem, un viņi jau nav muļķi.

Tā ir, bet viens no copes paradoksiem ir tas, ka iesācējs reizēm noķer vairāk nekā meistars viņam blakus.

Jā, jo iesācēja roku kustības ir haotiskākas. Tas zivi pozitīvi pārsteidz, kamēr pie meistara vilkšanas stila tā jau ir pieradusi.

Kad pirmoreiz biju ziemā Alūksnes ezerā, copēju ar balansieri. Speciāli uzliku milzīgu, lai nekožas nekas maziņš. Kas tev deva – nepārtraukti sēdās asarīši, dažs pat mazāks par balansieri. Iegremdēju tur arī GoPro kameru – tā dažreiz daru, lai paskatītos, kas lejā darās. Tur bija ļoti tīra gultne. Ja jau pat es, Alūksnes ezera nepazinējs, katrā izurbtajā āliņģī kaut ko dabūju, tad kas tur vasarā darās? Turklāt Alūksnes ezers ir apsaimniekots. Tagad sāk atdzīvoties arī Usma, kur senāk bija ārprāts ar tīkliem.

MELLĪŠA VIDŪ. Vizbuļa sapnis ir mazs un makšķErnieku neatklāts meža ezeriņš

Kurzemes īpašās

Cik noprotu, Latvijā tu esi makšķerējis daudzās vietās...

Man ar dzīvesbiedri patīk laivot ar kanoe pa dažādām upēm. Piemēram, Dienvidkurzemē ir tāda upe Vārtāja, tā ietek Bārtā. Liepājas puse man vispār patīk, iepazinos ar Turaidu Šēferi, kura ģimenes uzņēmums Sofijas Laivas tās iznomā. Prasīju viņam, lai iesaka kādu upi laivošanai, un viņš ieteica Vārtāju. Tad nu braucām pa to.

Man no Vārtājas ir īpašas atmiņas. Pirmajā reizē, tiklīdz tur iemetu mānekli, – līdaka, otrajā metienā – asaris, trešajā – atkal asarītis! Jēziņ, kas par upi! Turklāt Vārtājas krasti ir nenormāli skaisti. Dienvidkurzemes mazās upītes bieži tek pa purvainām vietām, vari braukt divas dienas un nesastapt krastā nevienu makšķernieku, jo pie upes nevar pieiet.

Pa Vārtāju nolaižamies līdz Bārtai un aizbraucam līdz vietai, kur var nodot Šēfera laivas, sanāk tāds divdiennieks. Pa Vārtāju tā esam kādas reizes četras braukuši. Vienreiz startējām no paša sākuma, kur Vārtāja ir labi ja pāris metrus plata. Tajā dienā nācās šķērsot 12 bebru dambjus... Kad pēc to pieveikšanas noguruši izkāpām krastā kaut ko iekost, ieraudzīju, ka man piesūkušās 17 mazās dēles…

Pati Bārta arī ir ļoti skaista upe. Pēdējie kilometri ir padziļināti, jo pavasarī tur sastājas ledus, tāpēc, lai lauki neapplūst, viens krasts ir uzbērts. Turklāt Bārta ir ļoti zivīga. Tur, kur Tosele ietek, ir vieta, ko sauc par Šeķi vai Šekumu. Tur ir makšķernieku ļoti iecienīta bedre, pavasarī reizēm vietu nevar atrast, cik pilns. Arī meliorācijas kanālos tur var dabūt līdaciņas. Vārdu sakot – tur ir ekšens.

Vēl laba upe ir Engure, kas iztek no Usmas ezera un ietek Puzes ezerā. No tā savukārt iztek Rinda, kas savienojas ar Stendi, veidojot Irvi jeb Irbi. Stende ir ļoti zivīga, jo tās krasti ir tik mežonīgi, ka maliķi netiek klāt.

Vai mūsdienās šīs mazās upītes nav laivotāju pilnas?

Es pa Stendi braucu pirms diviem gadiem un laivotājus nemanīju. Toties saķēru daudzus asarīšus... Vēl man iecienīts ir šis vizulis. [Rāda.]

Tas jau Mepps Nr. 3! Ja uz tā neķeras, tad ne uz kā neķersies!

Tāpēc es to maz lietoju, jo zinu, ka uz tā būs. Gribas arī kaut ko pilnīgi traku pamēģināt. Piemēram, nopirku baltu krenku. Rīgā dzīvoju netālu no Ostas skatiem, reizēm vakaros aizeju uz Daugavu un pacopēju asarīšus. Ūdens Daugavā ir diezgan tumšs, un vietējie asarīši arī tumši – ja noķer gaišo, tas ir jūrnieks.

Reiz ar dēlu no rīta aizbraucām uz turieni pacopēt. Pēc brīža skatos – viņš nāk un nes tādu kā skrituļdēli. Pienāk tuvāk – nē, trīsarpus kilo mežavimbu izvilcis! Pie paša krasta! Bija redzējis, ka šī blīkšķinās, uzlicis kastmāsteru un dabūjis. Tesiens pa kātu bijis riktīgs. Man neviena mežavimba nav gadījusies, lai gan Baltezera kanālā vasarā tās blicinās.

Slepenā sapalu upe

Pie mazajām upēm atgriežoties, ir viena upe, tikai man negribētos nosaukumu minēt…

Kurā Latvijas malā – to jau var pateikt.

Kurzemē, maza upīte ķiršu kauliņa spļāviena platumā. Re, divi krenki. Kad uz šī biju noķēris 10 sapalus un vēl nez cik bija aizgājuši, uzliku šo otru, citas krāsas, un dabūju vēl 10 sapalus un vēl daudzi aizgāja.

Izklausās fantastiski...

Četri no tiem sapaliem bija stabili uz 2 kilo.

Tas tiešām bija īstenībā, nevis sapnī?

Īstenībā. Man bija mazais 1–10 gramu kātiņš, un sajutu, kas tā ir par baudu – vilkt ar tādu spēcīgu zivi.

Kas tad tur bija par īpašiem apstākļiem, ka uzmanīgie sapali tā pieteicās?

Nepieciešams viens nosacījums – lai cilvēki nevarētu pieiet pie krasta. Tur ir nepieejami krasti. Tajā upē bija četri koku sagāzumi, diviem laivu vajadzēja stīvēt pāri, diviem laivu varēja izvilkt pa apakšu, ja pats izlēca ārā. Otrā rītā knapi izlīdām no telts laukā – bijām pārpūlējušies, laivu stumdami un locīdamies kā zuši.

Copes Lietās reiz lasīju interviju ar vienu itāļu forelētāju, kurš stāstīja, ka viņam rotiņus taisa rumāņu firma TV Lurex. Instagramā sazinājos ar viņu un par simbolisku samaksu nopirku kastīti rotiņu. Trakākais ir tas, ka tev somā ir augstas kvalitātes rotiņi, bet ķeras uz parastu, un tad negribas eksperimentēt – ja nu labais notrūkst?

Pa to slepeno upi esi braucis vairākas reizes?

Vienreiz, bet šogad laikam nolaidīšos atkal.

Savu pirmo sapalu izvilku Ventā uz augšu no Nīgrandes, tas ir posms ar dzidru ūdeni. Man bija mikrodžiga kātiņš, iemetu krenku, jutu – kaut kas galā ir, bet nekas nenotiek… un tad sākās! Sapals spruka zem laivas, bet es ar mazo kātiņu vareni cīnījos.

Sapalus parasti laižu atpakaļ jau ūdenī, nepaturu nevienu, ja vien nav pārāk dziļi ierijis un satraumējis žaunas.

Reiz braukdams ar laivu, redzēju sapalu, kurš ūdenī izskatījās lielāks par pusmetru, un viņam līdzi no mutes vilkās aukla ar palielu pludiņu. Es viņu iesaucu par sapalu ķēniņu.

Man patīk pamocīties

Ārpus Latvijas makšķerējis esi?

Neesmu. Man ir teikts – ja negribi sabojāt priekšstatu par copi Latvijā, uz Skandināviju braukt nevajag.

Nav tik traki, it īpaši, ja izdara tikpat daudz metienu, cik tajās skandināvu copēs. Līdakas tur ir garšīgākas, tas gan. Ko tu dari ar līdakām? Filē?

Jā. Trikātā ir kalējs Krišs Dubrovskis, pasūtīju viņam filējamā naža asmeni no zviedru Elmax tērauda. Tieši šo tēraudu izvēlējos tāpēc, ka tas ir kvalitatīvs, ciets un nav tik dārgs kā daži citi tēraudi. Nesen runāju ar vienu mednieku, tas stāstīja, ka kolektīvā viņiem veči sapirkušies nažus no izciliem, cietiem tēraudiem, bet neprot uzasināt. Redzi, nazis – tā ir puse lietas, otra puse ir galoda. Cieto tēraudu var uzasināt tikai ar dimanta galodu. Nevar dārgu nazi dabūt asu ar lētu galodu.

Pats tam Elmax asmenim piemunsturēju riekstkoka spalu, trīs dienas ņēmos. Tomēr tas koks nebija stabils, trīs gados ir drusku sarāvies. Tagad likšu vietā spalu no sintētiskā materiāla.

Asarus arī tu filē?

Parasti ar zvīņām neņemos, asarus dīrāju. Nogriež galvu, iegriež pa sānu līniju un tad ādu kā zeķi no katras puses nomauc nost. Teorētiski arī mazu asari tā var nofilēt, bet es ņemu, sākot ar panneniekiem. Amerikā pat nomedītās pīles nevis plūcot, bet dīrājot.

Kā Oskaram veicies ar lašiem?

Pirms trim gadiem nopirku licenci Salacas A zonā. Par lašu spiningošanu zināju tikai to, ka vajag garu kātu. Tajā reizē aprāvu visus mānekļus – voblerus, šūpiņus – un nenoķēru neko. Kopš tās reizes no upēm ar lielu straumi turos pa gabalu. Pagājušogad atkal biju Salacā, nevienu mānekli nenorāvu, bet arī neko nenoķēru. Pie upes satiku trīs ārzemniekus – vācieti, ukraini un amerikāni. Stāstīju viņiem, kā pirmajā reizē visus mānekļus norāvu, un ukrainis teica, ka viņiem arī the same story gadījies.

Lašu copi taisies arī turpināt?

Varbūt reizi gadā. Lašus ir jāmāk ķert. Bet man patīk pašam mocīties un pētīt, kamēr kaut ko sāku saprast. Arī katra voblera spēle ir jāatklāj un jāapgūst vadīšana. Mācību process ir tas interesantākais.

Kā tev ķeras Latgalē?

Latgalē ir daudz makšķerēts. Cirma ezeru esmu atkodis, Adamovu vēl ne. Meirānu ezerā uz spoža Kuusamo šūpiņa ar sarkanu actiņu esmu izvilcis četras līdakas citu pēc citas. Esmu džigojis Rāznā. Tas ezers ir milzīgs, tur jābrauc ar kādu vietējo zinātāju vai ar eholoti, bet es to neizmantoju, izņemot dīperi fīderējot. Braucu ar Jāni Kupru, kurš no niedrēm un putnu spalvām taisa pludiņus un darbojas arī kā copes gids. Bijām kādu 50 minūšu airējienā no krasta, Kupra zināja kantis. Kad pirmoreiz ieraudzīju Rāznas dzidro ūdeni, domāju: johaidī, kā es kaut ko tādu esmu palaidis garām? Latvijā esmu bijis šādos dzidrūdens ezeros: Rāznas, Alūksnes, Jēkabpils novada Laukezerā, kas ir ļoti dzidrs, bet zivīm nabadzīgs. Kurzemē dzidrs ir Pinku ezers.

Bet Drīdzis, Latvijas dziļākais?

Esmu intervējis džeku, kurš bija noniris līdz tiem 64 metriem. Vēlāk viņš gāja bojā, tīrot Latvenergo aizvarus, laikam pārāk lielā straumē bija niris iekšā.

Kādā dziļumā džigoji Rāznā?

Kādos 7–8 metros. Lielākoties uz gumijzivīm. Var tur darboties arī ar dziļajiem vobleriem, bet tad jābūt lielam spečukam tajā lietā. Ķērās līdakas. Ja Rāznā orientējas pēc kaiju bariem, tad var trāpīt uz vietu un brīdi, kad asari trenkā mazās zivtiņas, un saspiningot tos.

Kur tu brauc vimbās?

Kuldīgā zem rumbas, kādu gabalu lejup pa straumi aiz Melnās Kolkas, tur ķeras. Agrāk biju diezgan skeptisks pret barības maisītāju, bet tagad jāatzīst, ka tas ir ērts un noderīgs.

Reiz vasarā braucām pa Ventu no Nīgrandes līdz Skrundai, un aiz Nīgrandes puika uz kukurūzas ķēra vimbas. Aizpagājušogad, kad braucām pa Ventu, runājām ar vienu vietējo, tas stāstīja, ka drusku uz augšu no Lēnām, kur Harijs Liepiņš dzīvoja, tagad esot arī zuši un sami. Es samus ķēris neesmu un nezinu, vai maz gribētu. Bez zinātāja un bez eholotes makšķerēt samus – tā ir laimes spēle. Man vislabāk patīk mazās upītes, divdiennieks, kad esi pilnīgi neatkarīgs un vari no sirds atvilkties. Reiz agrā vasaras rītā braucām pa Irvi, faktiski vēl naktī – ej tu nost! Tāda dzīvība visapkārt! Sākot ar mežacūkām un beidzot ar bebriem. Kad mežacūku baru uzceļ, tas aiziet kā ātrvilciens. Tāds kaifs! Un visas tās smaržas, sākot ar mežacūku smaku un beidzot ar ziedošas liepas aromātu… Dabā viss ir perfekts.

Vai tev ir kāds nepiepildīts makšķernieka sapnis?

Iet pa dziļu mežu un atrast ezeru, kurā vēl neviens nav bijis!

@E.Zirnis, foto no O. Vizbuļa pers. arhīva

 
 
[0] Komentāri
 
Nav pievienotu komentāru. Esi pirmais!
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager