Lietuvas pieredze zemledus sportā

Saruna ar Lietuvas izlases galveno treneri Rolfs Bitins.

Kāda ir jūsu komandas ilgstošo panākumu atslēga?

Tas ir garš stāsts. Jau gadus sešus ir izstrādāts algoritms, kā izlase gatavojas pasaules čempionātam. Pa šiem gadiem esam daudz mācījušies, ņēmuši vērā savas kļūdas un pilnveidojuši sagatavošanās posmu.

Pamatprincipi ir vienkārši – tiek atlasīti spēcīgākie sportisti, kā arī spēcīga un zinoša atbalsta vienība. Šoreiz komandā bija 13 cilvēki. Liels darbs tiek ieguldīts, lai komandu pareizi uzlādētu, lai izslēgtu iekšējos kašķus. Komandai jābūt vienotai un fokusētai uz kopējo mērķi, nedrīkst savus individuālos mērķus nostādīt augstāk par komandas mērķiem. Visiem ir jāsaprot – ja komanda sasniegs augstus rezultātus, tad augsti individuālie rezultāti nāks komplektā. Vienu vārdu sakot – komandai jābūt uz viena viļņa.

Uz sacensību ledus treniņos parasti strādājam vismaz divas nedēļas, citreiz vairāk.

Uzskatu, ka mūsu sistēma patiešām ir laba. Pērn vēl bija nelielas nepilnības, bet šogad viss gāja perfekti. Pat neskatoties uz to, ka slimības dēļ no treniņu procesa izkrita trīs sportisti.

Kas notika – noķēra vīrusu?

Mēs treniņus Mongolijā sākām laicīgi, tad vēl tur bija ļoti auksts, aptuveni –30°C. Puiši piepūles laikā saelpojās auksto un sauso gaisu, nedaudz arī pārcentās, un tas viss kopā ietekmēja plaušas. Domāju, ka 1500 metri virs jūras līmeņa arī savu nospēlēja, jo pēc pirmajām trīs dienām gandrīz visi mēs jutāmies švaki. Pamatsastāva sportists Deivids Račkausks dabūja pat izbaudīt vietējās slimnīcas pakalpojumus. Labi, ka mums ir gana spēcīgi vīri, kuri treniņos aizstāja sasirgušos. Tikai uz pašām sacensībām Deivids atlaba tiktāl, ka varēja iziet uz startu.

Pastāsti mazliet detalizētāk par gatavošanos Mongolijai!

Kā parasti – līdzekļu tālajam ceļam pietrūka. Tad iesaistījām sabiedrību, un cilvēki bija ļoti atsaucīgi, īsā laikā saziedoja vairāk par 11 000 eiro. Līdz ar to komandas dalībnieku līdzmaksājums bija ievērojami mazāks.

Sākām laicīgi, un mums ļoti paveicās ar gidiem. Viņi ārkārtīgi palīdzēja, visu nepieciešamo sarunāja, visu atrada, vēl pie tam par ļoti draudzīgu cenu. Par sadzīviskām lietām mums nebija jāstreso, arī par ēsmu piegādi nebija daudz uztraukumu, dabūjām visu, ko vēlējāmies. Zinu, visiem ar ēsmām tā neveicās. Sauso barību un mālu ar lielu rezervi un dažādās variācijās vedām no Lietuvas.

Treniņus sākām 26. februārī, kad rūpīgi iepazinām ūdenstilpi. Ar gidu palīdzību uzzinājām, kur būs sektori, un līdz liegumam mēs vēl paspējām pāris dienas padarboties pa tiem.

Tāpat bija lieliska iespēja vērot spēcīgās Ukrainas vienības treniņus, kura tur darbojās jau kādu nedēļu pirms mums. Arī mongoļi turpat vien bija, bet bija grūti saprast viņu darbības. Šķita, ka viņiem viss ir skaidrs, ļoti pašpārliecināti izskatījās.

Mums komandā katram ir precīzi uzdevumi, un visi tos pilda. Piemēram, vienam pārziņā ir tikai kartogrāfija, otrs ar kameru vēro zivju uzvedību, cits darbojas tikai ar barības sagatavēm. Barības miksēju tikai es, man ar to ir vislielākā pieredze.

Sportisti testēja, salīdzināja barības, atstrādāja ķeršanas nianses. Izmēģinājām vairākus barības variantus, līdz nonācām pie, mūsuprāt, veiksmīgākā – Sensas uz pusēm ar mālu. Rūpīgi strādājām pie piebarošanas taktikas, tā bija svarīgāka par pašu barību.

Katru vakaru rūpīgi pārrunājām dienas rezultātus. Ja par kaut ko bija šaubas, tas tika pārbaudīts nākamajā dienā, līdz guvām pārliecību. Mormiškām pārlodējām āķus, padarot tās rezultatīvākas.

Sacensību sākumā mums vairs nebija šaubu par to, ko darīt sektorā. Pats galvenais, nevienu mirkli nenovirzījāmies no mērķa – nevienam nenāca pat prātā kaut kādas blakus lietas.

Pastāsti arī nedaudz par sacensību kaujas plānu...

Mēs diezgan precīzi zinājām starta vietas. Jau piektdienas treniņā sapratām, ka zivis ir mazliet pavirzījušās uz dziļuma pusi, tātad sarežģītajos sektoros uz raudām bija mazāk cerību, bet, ka to varētu nebūt vispār, bija grūti iedomāties. Mums nebija par ko satraukties, jo zinājām, kur meklēt asarus. Un mums ēsmai bija sānpeldes, kuras ļoti labi strādāja uz asari.

Raudu sektoros izmantojām divu āliņģu taktiku, centāmies katrā punktā makšķerēt mazāk par 10 minūtēm. Āliņģus taisījām ne pārāk tālu vienu no otra, lai nav tālu jāskraida. Nebaidījāmies urbt otrajā vai trešajā rindā no striķa, zinājām, ka arī tur zivis būs.

No starta barojām ar barotavu, vēlāk no augšas ar tīriem tārpiem un nelielām barības bumbiņām. Treniņos bijām piefiksējuši, ka tārpi tajos 11–12 metros grimst 6 minūtes, tāpēc pirms āliņģa maiņas obligāti bija jāuzber tārpi, lai zivis neaizietu prom.

Auklas izmantojām ar 0,1 un 0,11 mm diametru, mormiškas – no 4,5 līdz 5,5 mm.

Sacensību laikā raneri nepārtraukti komunicēja pa rācijām, tāpēc varējām ātri reaģēt, ja pamanījām kādas izmaiņas zivju uzvedībā. Mēs zinājām, ka sacensībās ir iespējams noķert arī 20 kg, un bijām tam gatavi.

Iedod nelielu komentāru par ASV un Mongolijas startu...

Amerikāņiem nostrādāja dzīvās tehnoloģijas izmantošana treniņos. Arī viss pārējais viņiem bija ļoti augstā līmenī. Ugi ezerā bija izteikta īpatnība – zivis staigāja, bet bija vietas, kur tās uzturējās vienmēr un daudz. Amerikāņi šīs vietas bija ļoti precīzi noteikuši, un tas, nenoliedzami, deva viņiem lielas priekšrocības. Tiešām malači, teicams darbs.

Mongoļi pilnībā sapinās savos plānos. Viņi pārāk pašpārliecināti uzvedās brīvajos un oficiālajos treniņos. Manuprāt, galvenā kļūda bija mistiski barības aromatizatori. Viņiem likās, ka, pateicoties tiem, raudas pašas skries virsū. Tāds pieņēmums bija diezgan bērnišķīgs. Pēdējos gados mongoļi ir progresējuši, bet viņiem vēl daudz jāmācās. Varēja vismaz neoficiālajos treniņos nopietnāk pavērot divas vadošās vienības, tas būtu nācis par labu.

Starp citu, vislabākā barība šajos mačos bija igauņiem, viņi bija trāpījuši desmitniekā.

Vai tiesa, ka čempions Arūns Koska vairs nestartēs izlasē? Vismaz tā viņš ir teicis...

[Rolfas smejas.] Tā viņš pirms PČ saka jau vairākus gadus! Ar tādu fizisko kondīciju un talantu viņam izlasē jāķer vēl vismaz pieci gadi. Starp citu, komandai pirms starta neteicu, bet zināju, ka Arūns šajā čempionātā būs labākais no mūsējiem. Man ir sava metodika, novērojumus par sportistiem piefiksēju, pēc tam salieku visu kopā un diezgan precīzi varu pateikt, kādā secībā mūsējie beigās tabulā būs.

Lietuvā tikāt sagaidīti kā varoņi?

Jā, jau lidostā mūs sagaidīja līdzjutēji un ģimenes. Tas bija ļoti aizkustinoši. Protams, intervijas TV kanāliem un citiem medijiem. Pagājušas divas nedēļas, bet joprojām esam uzmanības centrā. Tagad pa vairākām pilsētām rīkosim pateicības kampaņas mūsu faniem, jo viņi komandā bija kā papildu spēlētājs. Paldies viņiem par atbalstu! Sāksim gatavoties startam ASV – tur makšķerēšana būs pavisam citāda.

@BDR Copes Lietas. A.Rudzāna foto