Vimbas ne tikai pavasarī

Tuvojas trakais vimbu laiks, kad daudziem copmaņiem izšauj korķus un viņi, pat nerēķinoties ar pašreizējo dzīves dārdzību, metas sudraba bultu meklējumos.

Daudziem šķiet, ka vimbu makšķerēšanas īstenais mirklis ir tikai un vienīgi pavasarī. Pēc būtības – taisnība jau ir, bet vimbas itin veiksmīgi var ķert arī vēlā rudenī un ziemā. Savukārt senā pagātnē, līdz kādam 1975. gadam, kad vēl neeksistēja Rīgas spēkstacija, vasaras mēnešos tās bija arī Daugavā līdz Ķeguma HES. Tolaik vimbas uz nebēdu vilka visu gadu Daugavā, Ogrē un mazākās likteņupes pietekās.

Pietika visiem, un šķiet, ka bija bez liegumiem. Katrā gadījumā es savos pusaudža gados par tādiem neko nezināju, jo 60. un 70. gados abi ar tēvu vimbas no Daugavas stiepām mājās mugursomās. Vēlāk zivis tēvs šķūnītī kaltēja, jo daudzo asaku dēļ svaigas tās bija taisāmas tikai kotletēs. Tagad gan jāsaka, ka drīzāk problēma bija zināšanās par pareizu gatavošanu, jo diez vai tagadējās zivis asaku ziņā ar kaut ko atšķiras no tām, ko ķēra pirms 50 gadiem. Pie receptēm, kā pagatavot vimbu, atgriezīšos beigās.

Pavasara bums

Pavasara trakums ir sācies, jo sudraba bultas ir iesākušas migrēt uz nārsta vietām. Vimbu mājvietas ir tikai tekošie ūdeņi un jūra. Ir dzirdēti nelaimes gadījumi, kad kādam copmanim vēlā rudenī vai agrā pavasarī vimba ir pieteikusies arī ezerā, bet tie ir ļoti reti un tikai vietās, kurām cauri tek upe vai arī kurās neliela urga, strauts, kanāls robežojas ar stāvošiem ūdeņiem. Taču vimbām galvā ir izcila navigācijas karte, izcili gēni un atmiņa, un parasti tās nekļūdīgi dodas uz jau apmeklētām nārsta vietām, un tādas, neapšaubāmi, atrodas tikai ūdenstilpēs ar tekošu ūdeni.

Vimbu ienākšana upēs no jūras vienmēr ir atkarīga no ūdens līmeņa. Ja vēlā rudenī vai ziemas sākuma mēnešos (novembris, decembris) tas būs augsts, tad vimbas lieliem bariem dosies pa upēm uz augšu un paliks tur visu ziemu līdz pavasara nārstam. Tāpēc šādos gados vimbas veiksmīgi var ķert visu gadu, izņemot vasaru, kad ūdens līmenis upēs tomēr parasti nokrītas ļoti zemu. Tad vimbas ir meklējamas mazāk aizaugušos posmos ar padziļinājumu. Vasaras mēnešos vimbas arī ēd izteikti mazāk nekā citos gadalaikos. Tiesa, par Baltijas jūras piekrasti gan to nevar teikt. Tur vimbas ir aktīvas praktiski visu gadu, bet koncentrēšanās blīvums ir ievērojami mazāks. Jūrā tās nepeld lielos baros, kā tas ir upēs pirms nārsta.

Pastāv viedoklis, ka vimbas ir ilgdzīvotājas, kaut arī sasniedz svaru līdz 1,5 kg un garumu līdz 50 cm, un tas jau ir uh! Dzīves ilgums esot pat līdz 20 gadiem! Vēl nesen valdīja uzskats – ja vimbai ir gaiša mugura, tad tā vēl nav nārstojusi, bet, ja tumša, – ir iznārstojusi. Patiesībā šo pazīmi nosaka tas, kur vimba vismaz pusgadu ir nodzīvojusi: jūrā vai upē. Upes vimbai mugura būs tumšāka, bet jūrā mītošai vai no jūras tikko upē ienākušai – gaiša un daudz biezāka.

Zināšanu vai kultūras trūkums

Tādu upju, kurās visbiežāk notiek reālākā vimbu cope, mums Latvijā nav nemaz vairs tik daudz. Pateicoties Rīgas hesam, vimbas pilnībā ir pazudušas no Daugavas. Arī tas ģeniālais plāns, ko veica kaut kādi īpaši gudri speci 80. gados, mēģinot jūrā murdos saķertās vimbas ar “mucām” pārvest uz Daugavu virs Rīgas spēkstacijas, beidzās ar pilnīgu fiasko! Piemēram, Ogres upē netālu no Ogresgala tika pat noasfaltēts ceļa aplis, kas pieveda auto līdz krastam, un tad zivis pa lenteri iepludināja ūdenī. Pēc šādiem gājieniem vēl trīs dienas pa upi līdz grīvai Daugavā peldēja vimbas ar baltu vēderu gaisā. Un tas tika atkārtots vairākus gadus no vietas. Doma jau nebija slikta, pat apsveicama, bet nesagāja kopā gribēšana ar zināšanām.

Padziļinot Salacas ostas rajonu, kaut kas tika izjaukts zemūdens biosfērā, un vimbas, kas kādreiz Salacā nāca iekšā no līča un nesās augšup pat caur Staiceli, tagad vairs upē nav atrodamas. Precīzāk sakot – sastopamas ir, bet tik mazā skaitā, ka būtu grēks tās paturēt. Savukārt igauņu copmaņi priecājas – viņiem pēc šiem rakšanas darbiem Pērnavas upē vimbu ir manāmi vairāk un tās piesakās visu gadu.

Vienīgā problēma visās upēs, kuras savienotas ar Rīgas līci un kurās nāk iekšā vimba, ir zivs lielums. Latvijā pieļaujamais izmērs ir 30 cm. Līdz ar to ne Gauja, ne Lielupes baseins nevar konkurēt ar Ventu. Ventā vimba ir krietni lielāka, jo tā ietek Baltijas jūrā, nevis Rīgas jūras līcī.

Atceries vienu būtisku lietu, ko daudzi vēl nav piefiksējuši vai pa vieglo palaiduši gar ausīm: visiem tiem, kas uzglabājamā tīkliņā mēdz turēt kaut vai par vienu vimbu virs normas, klāt pienākušais VVD inspektors sastādīs protokolu. Sods būs bargs, un viena vimba iznāks zelta vērtībā. Nelīdzēs nekādas atrunas par foto vai video sesijām. Pēc skaita normas salasīšanas var turpināt copēt, bet tīkliņā drīkst atrasties ne vairāk kā ir atļauts paturēt.

Lielupē, Gaujā un Mēmelē marta vidū vimbu iznācienu vēl tikai gaida, savukārt Ventā jau viss notiek! Tas attiecas arī uz zivju inspektoru darbību. Visu cieņu šiem ļaudīm, jo darbs nav no pateicīgākajiem un neviens viņus ūdens malā ar ziediem nesagaida. Diemžēl tas ir fakts – kad vimbas sāk kāpt, upju krastos iekuras kūpinātavas. Kūpina piecas vimbas? Principā – kāpēc gan ne…

Savulaik, veidojot interviju ar zemūdens mednieku, guvu apstiprinājumu tam, kas jau bija zināms un kas turpinās arī tagad. Mēs, makšķernieki, bieži vien zemūdens medniekus vainojam daudzu zivju iegūšanā, nepadomājot, ka zemūdens šāvēji meklē tikai trofejas. Viņu ikdienā lomi visbiežāk ir tukši. Toties ko viņi zina stāstīt par redzēto upju un ezeru krastos! Ak vai!

Tēma – vimbas. Neviens zemūdens mednieks nepeldēs to pulcēšanās stadionos, kur krastos ir tikpat arī copmaņu. Bet brīdī, kad vimbas sāk migrāciju uz nārsta vietām, tās ir tikpat neapdomīgi stūrgalvīgas kā laši un taimiņi. Tajā laikā nomakšķerēt vimbu upē ir elementāra lieta un jābūt izcili “apdāvinātam”, lai netiktu pie loma. Bet ko dod noteikumi, ja vietējais ir atradis vientuļu vietiņu un stiepj uz kūpinātavu ap 50 vimbas dienā? Cena tiek noteikta par gabalu un svārstās no 1 līdz 1,50 EUR. Tirdzniecība iet uz urrā! Piegāde nespējot segt pieprasījumu. Kā saka zinātāji, pavasaris ir upju krastos dzīvojošo kūpinātāju īslaicīgā biznesa ziedulaiks! Vimbas, raudas, brekši… Viss notiek, lai arī ar likumu nomakšķerēto zivju tirdzniecība ir strikti aizliegta un sodāma rīcība.

Toreiz zemūdens mednieks man nosauca vairākas konkrētas vietas, kur vimbu migrācijas laikā upēs stāv murdi. Tās ir vietas, kur ir ļoti grūti pacopēt. Toties elementārus murdus var ielikt mierīgi, un vimbu migrācijas skrējienā tie ir pārcilājami vairākas reizes dienā. Arī daudz neprasās – tikai tik, cik pavelk kūpinātava un mājas vai šķūnīša bēniņi, kur karājas vītinātas zivis. Tam visam pat gailis pakaļ nedzied.

Patiesībā arī es ne vienmēr esmu bijis balts un pūkains. Cik atceros, bērnībā ar tēvu darījām tāpat, lai vītinātas zivis mums būtu augu gadu. Vai tajā laikā bija kāds liegums – to tiešām neatceros. Taču gan jau bija, jo no kaut kā pieaugušie ik pa laikam muka krūmos...

Tomēr ir arī daudzi copmaņi, kuru vēlme noķert vimbu savā pusē nav piepildāma. Tāpat, pateicoties licenču neesamībai un atļautajam vimbu skaitam, godīgais makšķernieks no tālākas Latvijas vietas diez vai uz Ventu brauks. Varbūt pāris reizes pa visu pavasari. Kā dzīvu piemēru varu minēt pats sevi. Šopavasar aizbraukt uz vienu copi pēc piecām vimbām uz Ventu, kurp braucu jau gadus 40, man izmaksā aptuveni 70 EUR. Degviela, ēsmas, iebarojamais. Tas ir bez licences, kas solās būt 10 EUR par vienu reizi, bet ar iespēju līdzi paņemt 7 vimbas. Nu tad rēķinām, kas un cik.

Man ļoti “patīk” tie apmierinātības pilnie teksti, kas, par laimi, nāk tikai no dažām pie Ventas dzīvojošām personām: jo mazāk brauksiet, jo labāk! Nez ko tu, ičņik, teiktu, ja zem Zlēkām izveidotu spēkstaciju bez zivju ceļa, kā tas ir pašreiz vairākās upēs Latvijā?

Kad vimba tā īsti vēl neiet

Aprīlis un marts ir tie mēneši, kad vimba tā īsti vēl nemigrē, un tam ir savs izskaidrojums. Ūdens vēl ir auksts, un jūrnieces nejūt aicinājumu doties pa upi augšup, jo nav ūdens temperatūras starpības. Tāpēc vimbu blīvums upēs ir ļoti dažāds.

Pirms gadiem 10 un senāk copmaņi vadījās pēc ievu ziedēšanas, jo tad šīs sugas copē bija labākais laiks. Mūsdienās brīdī, kad zied ievas, vimbas jau sen ir iznārstojušas un nokritušas atpakaļ jūrā vai sasēdušas sev vien zināmās mikro bedrītēs. Ja tās nezina, iet uz vimbām nemaz nav ieteicams. Aplauziens garantēts. Visa dzīvā zemūdens daba pa šiem gadiem ir pārbīdījusi savus bioloģiskos procesus par vienu mēnesi agrāk. Līdakas, zandarti, asari, vimbas un raudas pavasarī nārsto agrāk nekā pirms 20 gadiem.

Te gan jāpiebilst, ka atšķirība starp Kurzemes un Latgales ūdeņiem ir milzīga un izveidot vienotu likumu attiecībā uz nārsta laikiem visā valstī praktiski nav iespējams. Tad makšķerēšanas likumdošanu nāktos sasmalcināt tik sīkās driskās, ka mūsu birokrātiskais mehānisms vienkārši uzsprāgtu.

Pašreiz, kad ūdens līmenis it kā būtu jau vietā, laiks ir saulains un silts (vismaz pa dienu), vimbas pulcējas atsevišķos sektoros un pārsvarā pārvietojas pa upi uz augšu agrās rīta stundās un pievakarē. Pats pēdējo reizi biju Ventā 11. martā. Nekad neesmu makšķerējis pilsētas teritorijā, jo cope akvārijā mani neinteresē. Manas vietas ir vismaz 10–15 km lejup vai augšup no Ventas rumbas. Arī te man ir sanācis aplauzties, un daudzi ir teikuši: “Ko tu brauc to trako gabalu?! Kāpēc neej tur, kur nav problēmu sportot un vēl aizvest zivi uz mājām?!” Lūk, šīs vietas mani absolūti neinteresē, un es tās ignorēju. Daudz interesantāk ir tikt pie vimbas pilnīgi taisnā posmā un brīdī, kad to migrācija tā īsti vēl nav sākusies. Tad katra vimba jau ir notikums.

Meklēt ir tas pats, kas meklēties

No pēdējās copes reizes var izdarīt secinājumus, ka ir saglabājies citu gadu standarts.

Ir skaidrs, ka būs saulaina diena. Pie upes esam ieradušies ap plkst. 9 no rīta. Lielākais izbrīns, braucot pa labo krastu, – vietās, kur paveras skats uz upi, nav redzams neviens makšķernieks! Daļēji to saistu ar faktu, ka nav licences uz lašveidīgajām. Bet – nav arī neviena vimbenieka. Pilnīgs tukšums, ja neskaita mašīnas pilsētas teritorijā, kur tās copmaņi atstāj, lai dotos uz upi.

Savā vietā šogad esam stabili pirmie. Var redzēt, ka bez mežacūkām un briežiem te neviens vēl nav soļojis. Ar zināmām atmiņām apskatos koku zaros ieķērušos zāļu kušķus sev virs galvas. Ūdens līmenis patiesi ir bijis augsts ne pa jokam! Ir manā dzīvē bijuši pāris gadījumi, kad šajā vietā ar mačeti krasta krūmājā esmu izcirtis vietu, lai varētu izmest cauri svinu ar divām pavadiņām. Svina svars – ap 250 g. Ekskluzīva cope, kas daudziem liktu pat nepamēģinājušiem doties prom. Vai toreiz paliku tukšā? Nesapņo! Vajadzēja zināt, kur šis svina klucis ar ēsmām nogrims, un viss notika!

Šoreiz ūdens līmenis ir gandrīz kā vasarā, bet joprojām nelielā duļķī. Tā patiesībā ir ideāla nokrāsa makšķerēšanai ar grunteni vai fīderi. Copes kolēģis izlēmis nodoties tikai pludiņam, tāpēc esmu viņam iejaucis vimbu barību, un, atraduši smuku līci (ko zinām jau daudzus gadus) iebarojam. Kolēģis paliek, es dodos nedaudz uz leju un ritinu, sametu savas gruntenes. Uz vimbām tā ir vienīgā gruntsmakšķeres uzparikte, kurai galā ir klasiskais zvaniņš. Nostalģija pēc klasikas dara savu, jo vimbu cope Ventā man ir kaut kas ļoti īpašs. Es vienmēr Ventai pirms copes paklanos un pēc tam pasakos. Turklāt daru to skaļi, lai kas mani dzirdētu un ko par mani nodomātu. Tā tas ir!

Līdzi ir trīs veidu ēsmas. Garneles, naktstārpi un baltie mušu kāpuri. Motilis gruntenes sistēmā nav nepieciešams. Straumē to vienkārši raus nost, jo pati makšķeres sistēma ir diezgan smagnēja, un tajā vietā straume ir tik liela, ka bez 120 g svina neiztikt. Tātad uz āķa ir jābūt tādai ēsmai, kas straumē, sistēmai mazliet vēl noripojot pa grunti un straumi uz leju, no āķa nenorautos.

Kamēr mana vieta virs upes atrodas ēnā, abas gruntsmakšķeres ir aktīvas. Pa stāvo nogāzi un tikko izdīgušiem vai pērnajiem vītenājiem darbojos, klupdams krizdams un ik pa brīdim kaut ko piesaukdams. Tas normāli, jo te tev nav skaisti stāvēt pļaviņā aizstraumē un kaifot ar 5 vimbām nepilnās 20 minūtēs. Te ir jāšancē ar visu ķermeni un jāpieslēdz klāt arī galva, lai pēkšņi nepaslīdētu un nenošļūktu pa stāvo krastu ūdenī. Tāpēc kājās jābūt arī labiem apaviem ar ideālu protektoru.

Kad vimba pieķērusies, to nevar eleganti pacelt gaisā vai izvilkt krasta zālienā. Tev ir vēl jāpaņem vismaz 3 metrus garais uztveramais tīkliņš, kurš – loģiski – atrodas ūdens malā. Bet pēc tam zivs vēl jāiedabū iekš šī tīkliņa.

Kad zivs beidzot tur ir iemānīta, tev jātiek pa nogāzi atpakaļ. Vienā rokā makšķere (atbalstīties nedrīkst), otrā uztveramais ar vimbu vai dupletu (atbalstīties nedrīkst). Nav ērti nest zivi abās rokās pa slideno nogāzi, bet pamēģini noturēt vienā rokā ap 700–900 g smagu un dzīvības pilnu vimbu. Var jau to saspiest aiz žaunām vai apņemt nāvīgā tvērienā ap vidu, saspiežot iekšas. Tomēr makšķernieks cer, ka izvilks lielāku un pamainīs, tātad zivij būtu vēlams būt dzīvai. Bet tās jau tādas sīkas nianses, vai ne? Tomēr jautrība liela, jo kājas slīd, ķeras vītenājos, bet “upes ūdens tā vien vilina”… Ha, ha, ha!

Pirmajās 40 minūtēs saule vēl ir aiz kalna un koku galotnēm, bet, tiklīdz tā spīd garumā pa upi, cope pārtrūkst zibenīgi. Bet tas jau agrāk ir pieredzēts. Savu dienas normu esmu jau izpildījis un varu pievērsties kolēģim, kas ķer iebarotā vietā ar pludiņu. Viņa rezultāts ir nulle, ja neskaita sapalu ap kilogramu. Man mugura no skraidelēšanas slapja, viņam nosalusi.

Saku, lai met mieru, jo vimbas piesiet migrācijas brīdī ar iebarojamo ir iespējams tikai tur, kur tās koncentrējas arī bez iebarošanas. Šādās vietās visbiežāk tiek veidoti gudri raidījumi par iebarošanas lietām, un nav svarīgi, kurā ūdenstilpē vai gadalaikā tas notiek. Pavisam cita lieta ir tad, kad vimba ir jau iznārstojusi. Tad to ir iespējams ar iebarojamo piesiet vietai, jo tā ir savārgusi, meklē atstraumes un intensīvi ēd. Tajā brīdī pa visu upi, jebkuros līčos vimbu var atrast ļoti viegli.

Aprīlī vai martā vimbu var sakārdināt ar iebarojamā smaržu. Pareizais iebarošanas veids ir ik pa brīdim iemest kādu bumbiņu. Smarža rosinās ziņkāri, bet vietai vimbu nepiesies. Gudri copmaņi to zina, tāpēc nevis iebaro kā vasarā un rudenī vismaz ar 8 apelsīna lieluma bumbām, bet gan ik pēc 20 minūtēm copes vietā uztur attiecīgu smaržu ar mazu iebarojamā daudzumu. Kāds iebarojamais patiesi patīk vimbai – katrs var notestēt aprīļa beigās vai maija sākumā.

Aprīlis un maija sākums

Vimbas ir beigušas nārstu – ja neskaita dažas, kas no dabas komandas ir izkritušas. Tad viņas meklē mierīgas aizstraumes, līčus – tur tās atrodamas arī pie paša krasta. Savā makšķernieka mūžā esmu piedzīvojis gadījumu, kad, iesmeļot vimbu ar uztveramo tīkliņu no pludiņmakšķeres āķa, iesmeļu uzreiz divas. Pirmajā brīdī apmulsums un neizpratne, bet zivs ir pašā krasta pakājē. Tāpēc tiem, kas noteikti zivi meklē pēc iespējas tālāk no krasta, iesaku atcerēties, ka ir arī krasta līnija. Starp citu, šeit ļoti bieži ganās arī līņi!

Labākās vimbu pēcnārsta vietas vienmēr būs straumes un atstraumes kants. Te loģika ir vienkārša un saistīta ar barību, kas nāk pa straumi un atbilstoši fizikas likumiem iegriežas mierīgākā ūdenī un nogulst uz grunts. Nebūs smādējamas arī ar aci neievērojamas zemūdens bedres izejas, bet uzzināt šādas vietas var, tikai intensīvi copējot vai ja draugs ierāda ar pirkstu. Tur ir jātrāpa burtiski ar +/– viena metra kļūdu. Zemāk vai augstāk – un tu drīz nodomāsi, ka te zivju nav.

Copmaņa rīku soma

KĀTI. Es parastajai gruntsmakšķerei izmantoju to inventāru, ar ko braucu butēs. Viss vienāds, ja neskaita sistēmu, uz kuras cerēts, ka zivs uzķersies un saudzīgi tiks izvilkta krastā. Tie ir smagie fīderi 4,2–4,5 m garumā un ar testu līdz 150 g. Pludiņmakšķeres man ir 5–6 m garas un ar testu 20–50 g un 30–70 g.

Kas attiecas uz pludiņkātiem, tad te ir īpašs stāsts. Pietiekami ilgi būdams veikalnieks un izbraukājot dažādas makšķerēšanas bāzes Latvijā, Lietuvā, Polijā, Vācijā un citur, sapratu, ka vadīties vienkārši pēc cipariem ir pilnīgs čau! Katram ražotājam ir savi uzskati par testu, garuma, svara utt. cipariem. Diemžēl. Un te nevienam nav ko pārmest, jo pasaulē vispārpieņemtu standartu nav. Līdz ar to kaut ko konkrēti var pateikt tikai metros vai centimetros, bet, tiklīdz kaut kas salīdzinājumam ķer mm vai lbs, tā iestājas šokopēdija ar izdegušiem drošinātājiem. Ja kāds ir pieradis pie viena brenda, tad lai pērk tikai to. Ja paņemsi un izmēģināsi ko citu, vari elementāri iebraukt auzās!

Tātad vimbu pludiņkāta garums 5–6 m, tests pēc saprašanas uz rokas – ja kātu pērk veikalā. Ja nav zināšanu, pajautā pārdevējiem. Mūsdienās copes lietu veikalos pārsvarā aiz letes ir makšķernieki. Ja ieskapēs tev mēslu, tad tu ātri to sapratīsi un uz šo veikalu vairs nenāksi. Bet tagad jau bizness nav 90. gadu līmenī (pērc un pārdod), tagad veikalnieks par katru klientu iespringst, lai viņš atgrieztos. Vinnētāji ir abi. Runā ar pārdevēju, un būs okei!

Kad paņem rokās vimbu pludiņkātu, tam nevajadzētu, azartiski paluncinātam, dancot kā pātagai no spoles posma. Vienkāršā valodā runājot – kāta spicei jābūt kustīgai, bet, reizi nošūpinātai, tai jānobremzējas sākuma stāvoklī. Ideālai 5–6 m pludiņmakšķerei būs 12–16 auklas riņķi, un veikalos tā maksās 70–100 EUR. Šāds rīks būs bieds ne tikai vimbām, bet arī visām tām sugām, ko tu vēl labprāt noķertu svarā līdz 2 kg. Ja gribi lielāku, tad jau viss atkarīgs no paša meistarības.

SVINI. Runājot par šo pozīciju, tad vimbām, iespējams, vajadzēs nevis vienu ideāli pielāgotu slīdošo svinu, bet gan izvērstas svina skrotis, kas ļauj straumē daudz labāk saprast pat ļoti cimperlīgas zivs tvērienu. Savukārt ar vienu slīdošo svinu var eksperimentēt. Piemēram, nolikt to uz grunts un padarīt pludiņkātu par ļoti jutīgu, vieglu gruntsmakšķeri, kuras signalizators atrodas turpat virs ēsmas. Te ir dažādi varianti, un tos vajadzētu izmantot, jo ne katru dienu vimba atrodas tur, kur bija vakar, un ne katru dienu ņem ēsmu uz tā, uz kā ķersies rītdien.

PAVADIŅA. Par pavadiņu garumu man ir jau gadu gadiem nemainīgs viedoklis. Gruntenei man ir divas pavadiņas. Apakšējā īsāka par augšējo. Garums attiecīgi no krasta vietas pret ūdens virsmu un cik augstu atradīsies kāta spice. Kādam liksies lieka darbošanās, bet pavadiņu garumu gruntsmakšķerei uzsienu krastā, vadoties pēc ūdens līmeņa. Vēlreiz atgādinu – man uz vimbu copi jābrauc 200 km, un ne katru dienu kā vietējie varu aiziet un kaut ko sistēmā ieraudzīt. Ir arī gatavās sistēmas, bet reti kad tās ir uzsietas piemēroti, jo upe vienmēr ar kaut ko pārsteidz.

Augšējā pavadiņa vienmēr ir garāka par apakšējo. Nekad, uz vimbām ejot un strādājot ar gruntsmakšķeri tekošā ūdenī, neizmantoju barotavu un sistēmu, kad zem svina vai barotavas ir pavadiņa. Šī shēma ir ļoti medīga uz vimbu un tikpat medīga uz aizķeršanos. Tas mani neinteresē. Sākot no zemākā gala, gruntenei man ir standarta variants. Svina ripa ar tukšu vidu, sakabes āķis ar griezuli, augstāk 40 cm gara pavadiņa, kas iesieta taisnleņķa griezuļa trīsstūrī. Tad ir 60 cm gara pavadiņa un atkal iesieta taisnleņķa griezulī.

GRIEZUĻI. Bieži tiek jautāts, kāpēc vajadzīgs tik daudz griezuļu. Lieta tāda, ka es vimbas ķeru lielākā vai mazākā straumē, bet cenšos izmantot pēc iespējas vieglāku svinu. Līdz ar to pēc iemetiena sistēma ripo pa grunti. Jo vairāk griezuļu būs montāžā, jo mazāk savērpsies pamataukla, un tas ir ļoti būtisks faktors!

PLUDIŅI. Reti kurš vimbām izmanto slīdošos pludus. Tie vairāk der dziļās vietās un tālmešanai, bet pavasara migrācijas laikā vimbas biežāk uzturas krasta tuvumā un dziļumā ap 2 metriem. Savukārt, nārstam noslēdzoties un ūdens līmenim pakāpeniski samazinoties, vimbu vietas var nākties meklēt arī upes vidus posmos, kur ērtāk būs aizmest nevis ar stacionāro pludu, bet gan slīdošo.