Ar balansieri uz dīķi

Ziemassvētki un Jaungads, protams, katram savs. Man šis svētku laiks tīri labi asociējas ar gardi pagatavotu lasi vai foreli un arī to ikriem cienasta galdā. Kā tu domā, kurp šajā laikā ved manas domas? Jā, jā, tieši tā, es domāju par varavīksnes foreļu un arī paliju copi ziemā no ledus maksas dīķos.

Tieši uz valsts svētkiem pagājušogad pieņēmās saliņš un balta sega pārklāja vēl siltu, neatdzisušu Latvijas zemīti. Sevišķi skaisti bija austrumos, kur sniega allaž ir vairāk un ledus biezāks. Acij tīkams baltums nomainīja pelēcīgi brūnos rudenīgos skumju toņus un... lika ar uztraukumu sirdī skatīties laika prognozes.

Tās solīja mīnusus augu diennakti nedēļu no vietas. Dažas mazas plančkas pie lauku mājām jau pārklājās ar ledus vāku. Līdz ar to braukšana džigot atkrita. Kur nu vēl velcēt. Toties varētu omulīgi pasēdēt ar karstvīna glāzi rokās un lūkoties ārā pa logu, un atcerēties labākos brīžus zemledus makšķerēšanā. Un arī ne tik labos, kad nežēlīgi un traki laikapstākļi uz cietā ūdens lika mocīties ne vienu vien mīļu stundiņu.

Šoreiz stāsts nebūs ne par kilometriem gariem pārgājieniem līdz tam tur Pūces sēklim vai Ozolu vārtiem ezera otrā galā pie horizonta, ne arī par cimperlīgu asaru copi Rāznas vai Sīvera ezerā. Tāpat arī ne par ekstremālu lielizmēra līdaku ķeršanu uz balansieriem Daugavas pietekās, bet gan… Tas būs stāsts par savdabīgu, pat jautru pasākumu, ko var uzrīkot, gan aizbraucot divatā ar mīļoto, gan savu čomu bariņā. Var arī lielākā kompānijā, pieaicinot kolēģus. Tad tas būs lielisks korporatīvais burziņš, kas noteikti gūs atbalstu un, ja kāds no kompānijas biedriem pamēģinās pirmo reizi, – arī sekotājus! Ja esi copmanis, kurš pirmkārt dzenas pēc adrenalīna un veiksmes izjūtām, tad šis tev būs vēl viens foršs ziemas prieku variants.

Tātad šī raksta mērķis ir apskatīt, kur es meklēju varavīksnes foreles no dīķa ledus un ar kādiem rīkiem tās ķeru.

Atkāpei – brīvdienās uz ledus var būt liela cilvēku burzma, līdz ar to tur veidosies kolhozs, kas introvertiem var būt ne īpaši komfortabli. Darbdienās copmaņu pieplūdums dīķiem ir mērenāks un uz ledus var paveikties būt vienam pašam vai tikai savā kompānijā.

Šis tas zināšanai

Varavīksnes foreles ir aukstūdens zivis, kas savvaļā apdzīvo Klusā okeāna apgabalu no Kamčatkas līdz Ohotskas jūras akvatorijjai un no Aļaskas līdz Kalifornijai Ziemeļamerikā. Arī Dienvidamerikā tā ir lieliski iedzīvojusies. Krievijā tā ir ierakstīta Tālo Austrumu Sarkanajā grāmatā. Varavīksnenes ir populārs komerczvejas un dīķsaimniecību objekts visā pasaulē. Šī suga ir prasīga pret skābekli un noteiktu ūdens temperatūru.

Pie mums varavīksnes foreles mēdz trāpīties arī savvaļā, izbēgušas no applūdušiem dīķiem. Protams, šīs nav savvaļas zivis, to krājumi tiek mākslīgi papildināti, tās tiek barotas ar kombinēto barību utt. Tomēr minēšu dažus argumentus par labu tam, lai kaut reizi gadā atļautos šādu pasākumu.

Lašveidīgo zivju ieguve savvaļā pašlaik tiek strikti regulēta. Latvijas Republikas Makšķerēšanas noteikumos ir definēti liegumi, daudzviet to regulē arī licencētā makšķerēšana, un ir uzskaitīti izmēri, no kuriem copmaņiem atļauts paturēt konkrētu sugu īpatņus. Šāds regulējums nereti noteiktās vietās un noteiktā laikā aizliedz lašveidīgo copi.

Arī upēs, kur tos ķert atļauts, laikapstākļu dēļ bieži vien cope no ledus vienkārši nav iespējama. Tad nu, lai saprastu, uz kurieni var doties, atliek atvērt Google un meklētāja ailē ierakstīt “foreļu dīķi” un informāciju par legālajām iespējām atrast tur. No Google piedāvātā saraksta var saprast, ka 50–60 km rādiusā ap Rīgu ir 5–6 vietas. Ja skatās tālāk, viena ir aiz Cēsīm – Sillakas, viena ir netālu no Rēzeknes – Pērtnieki, un tā tālāk.

Latgalē ar foreļu ūdeņiem ir švaki. Tādu upju, upīšu un citu ūdeņu vairāk tomēr ir Vidzemē, Kurzemē, Zemgalē un ap Rīgu, tuvāk jūrai. Toties šeit ir dīķu komplekss Pērtnieki, kas man un maniem copes kolēģiem ir laba alternatīva 100 kilometru rādiusā no vietas, kur dzīvojam.

Kā tikt pie loma

“Vislabākā, visgaršīgākā, visvērtīgākā gaļa ir lašiem, kas ķerti aukstā ūdenī līdz plus 4–5 grādiem”. Šo gudrību reiz man atklāja Tālajos Austrumos dzīvojoši radinieki, kas 40 gadus bija pavadījuši, Klusā okeāna akvatorijā rūpnieciskās nozvejas vajadzībām pētot zivju populācijas un areālus. Gan jau uztura speciālistiem par lašveidīgajiem ir līdzīgas atziņas, tomēr es šeit nepievērsīšos pētījumiem, te svarīga ir cope – kad, kur, ko?

Pateicoties inovatīvām tehnoloģijām, arī makšķerēšanas bizness ir aizgājis tālu uz priekšu. Varam lietot eholoti zivju meklēšanai un mānekļa izspēles vērošanai, ar urbjmašīnu vai benzīna motoru varam sataisīt 300 caurumus, varam silti un ērti apģērbties un varam ēst pusdienas no trauka, kas saglabā siltumu.

Bet mānekļi – tie gan var būt arī pavisam veci. Nosacīti. Nesākšu polemiku par tēmu, cik vecs ir balansieris un kas to izgudroja, pateikšu tikai to, ka no savas pieredzes varu apgalvot – tas ir viens no efektīgākajiem mānekļiem plēsīgo sugu ķeršanai.

Tātad ko es daru un kā? Aizbraucis uz Pērtniekiem un samaksājis par ieiešanu zonā, dodos uz dīķa pusi. Pie paša dīķa ir mājiņa, ir kafija, ir silta tualete un citi labumi. Tāpat ir kārtība un ir noteikumi, kas jāievēro.

Pienācis pie dīķa, apskatos, kur čupojas cilvēki, un pie viena papētu āliņģus, kas domāti barošanai un zivs izvilkšanai. To diametrs ir minimums 180 mm, un tiem apkārt var būt izkaisīti kukurūzas graudi vai garneļu čaulas, vai arī pašas garneles. Tādu tuvumā noķert var gandrīz vienmēr. Tāpat kā vietās, kur ir vaļējs ūdens, tātad straume, bet tur jau ir bīstamāk…

Čupoties man nepatīk, parasti aizeju kaut kur maliņā. Dziļums dīķī, kur ķeru, ir 2–4 metri. Apakšā dūņas uz dolomīta grunts. Dažās vietās mānekli iestādīt var viens divi.

Sāku strādāt. Vēsā mierā izborēju divus līdz piecus āliņģus, ieslidinu iekšā dažas attīrītas vai neattīrītas garneles un kādu kukurūzas graudu. Pēc barošanas uzgaidu ne vairāk kā 3–4 minūtes un sāku meklēt zivi zem paša āliņģa, cik to ļauj 30–50 cm atvēziens ar kātiņu.

Foreles dīķos parasti ir pelāģiskas zivis, līdz ar to, ķerot ar balansieri, izmēģinu meklēšanas taktiku pa slāņiem. Ielaižu balansieri, sākumā viegli pašūpinu. Foreles bieži sit tieši pirmajā mirklī, jo pēc būtības ir ļoooti agresīvas un savā starpā sīvi jo sīvi konkurē par barību. Ja cope neseko, tad izdaru 8–10 atvēzienus un palaižu auklu kādu metru grunts virzienā. Seko tā pati kombinācija, un tā – līdz pašai apakšai. Spēle ātra, pauzes īsas, 2–3 sekundes. Paspēlējies līdz gruntij, ilgāk šai punktā neuzkavējos un dodos pie nākamā cauruma.

Teikšu godīgi – man pat patīk, ja zivs pirmajā āliņģī nepiesakās pirmajā raundā. Citādi es atslābstu, koncentrācija mazinās, un tad pēkšņi seko tā viņas trakā cope! Tas ir kā zibens spēriens rokā! Un tālāk ir laimes spēle... Tāda satrakojusies 2,7 kg forele man vienā stiepienā vienreiz izsita vismaz 20 metrus 0,32 mm resnas fluorkarbona auklas. Cita, trijniece, pēc ilgāka cīniņa atnāca pie manis ar veseliem trīs vienžuburiem mutē, ko bija pamanījusies ekspropriēt copmaņiem iepriekšējās dienās! Žēl, ka visas zivis jāpatur, citādi būtu palaidīs viņu brīvē no visiem āķiem aiz cieņas pret tādu spēku un temperamentu. Vai stulbumu.

Ja copes nav vai kontaktu ar zivi nejūti, tad kaut ko dari nepareizi. Varavīksnene par sevi var atgādināt, arī ar asti, muguru, spuru aizķerot auklu. Ja ņēmiena nav, vienkārši jāmaina lokācija – jau tuvāk zonai, kur čupojas cilvēki. Pie viena uzzināsi, kā ņem, uz ko ņem un arī citu, iespējams, vērtīgu informāciju.

Ar ko strādāt

Tātad, kā var secināt no iepriekšminētā, zivs ir trakulīga, un tādai vajadzēs arī attiecīgus rīkus.

Man ir divas makšķeres, parasti Salmo Ice Jig. Ņemu garāku, 50, jo man patīk balansiera spēlei iedot amplitūdu. Tad vēl atvērtā spolīte ar bremzi, 0,30–0,32 mm fluorkarbona aukla – Berkley Trilene, piemēram. Galā sakabe, būtu vēlams, ar labu testu, virs 8 kg – izturībai jābūt. Balansieri – Lucky John, Finnex, Rapala, Nils Master un Kuusamo. Katram savi untumi, bet man tie patīk.

Krāsas – tās forelei jādod spilgtas! Rozā, dzeltenā, mat tiger, oranža, sarkana utt. Forele ir īsta dāma, ne tā kā mūsu līdaka – tai ziemā ne vienmēr ir tāda gaume… Man personīgi vislabāk ķer oranža un sarkana ar dzeltenu.

Jāpiebilst, ka āķis pirms copes obligāti jāpārbauda un, ja māc šaubas, arī jānomaina. Jo zivs trako, ir spēcīga, un ne traumēt to, ne arī zaudēt trofeju – tas nav īpaši patīkami. Lieta tāda, ka, ņemot vērā viņas raksturu, forele gandrīz nekad nenoraujas un balansieris parasti ir rīklē dziļi jo dziļi.

Protams, pie foreles var tikt arī citādi – ķerot ar lielu mormišku vai āķi ar speciālu pastu, garneli vai kukurūzu. Ar vai bez pludiņa. Arī ar vibiem, vertikālajām bļitkām utt. Tas arī ir feini, tomēr tie būtu jau citi raksti.

Izcilu lomu ar lielisku pēcgaršu gan izjūtās, gan arī garšas kārpiņās!