Veču sarunas uz ledus

Pirmais ledus nāca, sen gaidīts. Šoreiz man izdevās pastaigāt un ar vergu rokās vienam otram bezbailīgākam pirmā ledus copmanim uzdot pa kādam viltīgam jautājumam. Skaties, kas no tā visa sanāca.

Aigars Kalitjuks

Daži copmaņi, beidzoties brīvo ūdeņu sezonai, liek makšķeres stūrī līdz nākamajai sezonai. Ko tu domā par ziemas copi?

Vasarā nodarbojos ar sporta makšķerēšanu, bet citā copes veidā, tāpēc šurp neiznāk atbraukt, bet vispār šī būs 12 ziema, kad eju uz ledus. Es uzskatu, ka katrai sezonai var pielāgoties. Galvenais, lai būtu vēlme uz ziemas copi. Vienmēr gan nebūs tas patīkamais nelielais saliņš ar saulīti pie debesīm, bet nelabvēlīgākiem laika apstākļiem ir attiecīgs apģērbs.

Bet copmanis saka – apģērbs ir labi, taču man salst rokas. Savukārt ar cimdiem nav ērti...

Rokas var viegli pieradināt pie aukstuma. Uzreiz jau nav jāskrien uz visu dienu. Jāiesāk ar kādu stundu. Pats galvenais ir būt svaigā gaisā. Man šodien ir viena mēra līdaciņa un patīkamas sajūtas par labi pavadītu laiku uz ledus. Ko tad vēl vajag? Relaksācija fantastiska! Uz šejieni, uz Lādzēnu dīķiem, braucu tikai pa ziemu. Ir daudz līdaku noķerts.

Kā tu, ejot pa pirmo ledu, pārbaudi tā biezumu?

Tas atkarīgs no dzīves skolas. Cits taustās ar cirtni, cits uzreiz urbj… Es vairāk vados pēc cilvēku skaita. Tas dod tādu drošības sajūtu, ka ar ledu viss ir okei. [Smejas.] Uz pašiem pirmajiem ledus centimetriem neeju. Uzgaidu, kad biezums būs jau noturīgs. Šeit nav tā vieta, kur meklēt adrenalīnu. Es vairāk draudzējos ar savu galvu, nevis izjūtām.

Lai ledu pareizi lasītu, ir nepieciešama pieredze. Šodien, lūk, atkusnim atnākot, jau veidojas melnas joslas. Tātad šīm vietām ir jāmet līkums. Ja kaut kur ir sapūsts sniegs, tad skaidrs, ka tur iet nebūtu vēlams. Labāk pa slidenu ledu, kur redzi, kā zem kājām uzvedas ledus. Tā kā mani zivs interesē vairāk kā ķeršanas process, tad pirmā ledus laikā parasti skatos, kur vairāk nopēdots pirms manis. Ja ledus biezums vēl ir 8–10 cm, tad uz klajām vietām, kur neviens cits nav gājis, nedodos.

Redzu, ka tev ir arī copes palīgierīce – Deeper eholote...

Jā, to aktīvi izmantoju, bet tā gan zivis neķer. [Smejas.] Taču redzēt, kas apakšā notiek, ir ļoti ērti.

Pie reizes gribu pateikt paldies tagadējiem ezera apsaimniekotājiem, jo vēl pirms gadiem 4–5 te valdīja pilnīgs bespriģels. Uzej uz kanāla, un nav kur kāju spert, jo viss ledus nolikts pilns ar ūdām! Zivis nes pa niedrājiem un slēpj. Citas liek maisā un bāž biksēs. Drausmas. Kā pie bada. Tagad ir kārtība.

Manā skatījumā – ja ļauj copēt ar divām ūdām un makšķerīti, tad tas jau ir pietiekami. Jo – ja zivs tajā dienā ķersies, tad to dabūsi arī ar divām ūdām, bet, ja zivij mute būs ciet, tad nepalīdzēs arī 10 gabalas.

Andris Gailis

Kā šodien sokas?

Pāris asari ir, bet vispār šodien cope švaka.

Sen jau makšķerē no ledus?

Vispār ne. Agrāk par ziemas copi biju diezgan skeptisks. Tagad, draugu iedrošināts un vilināts, copēju otro sezonu un esmu priecīgs par attieksmes pārmaiņām attiecībā uz ledus sezonu. Pagājušajā gadā kaut kā ar pirmo izgājienu uz ledus ļoti iepatikās. Baudu sagādā kaut vai tās pašas mazās raudiņas. Interesanta cope. Staigā un meklē, urbies, visas vietas ir pieejamas. Vienkārši lieliska atpūta! Mani arī pati zivs uz mājām nešanai tik daudz neinteresē, un te sava loma ir diezgan ilgam laikam, ko pavadīju Norvēģijā. Šeit, Latvijas ūdeņos, man patīk pats process.

Tu ieminējies, ka biji diezgan skeptisks attiecībā uz ziemas copi. Ko domā par tiem cilvēkiem, kas, redzot makšķerniekus uz ledus, sauc viņus visādos ne visai tīkamos vārdos?

Es pieļauju, ka viņi pat nesaprot, ko tas nozīmē un kādas ir sajūtas copē no ledus. Tas ir tieši tāpat, kā man bija kādreiz. Es bērnībā gāju lielajiem līdzi pa ledu un ielūzu… Tad man likās, ka nav arī piemērota apģērba, nav nekāda komforta, aukstums, un salst. Domāju, ka vasaras copmanis, kas ziemā neķer, noteikti to ir pamēģinājis, un tad ir jautājums – iepatikās vai ne. Bet tiem, kas nav makšķernieki, manuprāt, ir diezgan muļķīgi spriest par to, kas nav piedzīvots. Vismaz mani draugi un paziņas, kas agrāk bija zvērināti vasaras copmaņi, tagad pāriet arī uz ziemas copi.

Uz ledus jūties droši?

Atklāti sakot, es neesmu no pārgalvīgajiem. Ļoti piedomāju, kur eju un ko daru. Ielūzt nav māksla. Tāpēc, piemēram, uz upēm es ziemā labāk nedodos.

Uz kādām zivīm esi vairāk tendēts ziemā?

Noteikti plēsējām. Asariem un līdakām.

Andris Šmēdiņš

Es zinu, ka ziemā vimbām un droši vien vasarā tev ir īpaša šīs zivs pagatavošanas metode. Padalīsies?

Kāpēc gan ne? Ņem svaigu vimbu un izfilē. Izfilēto gaļu divas reizes samaļu, jo no smalkām vimbām asakas izlasīt ir tomēr problēma. Pievienoju sāli un cukuru. Lai būtu pavisam precīzi, tad pēdējo reizi tā pagatavoju 4 vimbas, kurām piebēru vienu tējkaroti sāls un divas tējkarotes cukura. Man patīk, ka zivs ir mazlietiņ iesaldena. Tad izspiežu citronu un pieleju 2/3 daļas iegūtās sulas. Visu rūpīgi samaisu, bļodā saspiežu cietākā masā un ielieku ledusskapī, lai nākamajā rītā grieztu vai smērētu uz sviestmaizes kā pastēti. Starp citu, masas konsistence var mainīties atkarībā no cukura daudzuma un arī pašas vimbas gaļas. Citreiz ir sausāka un cietāka, bet citreiz šķidrāka. Tā ka, šādi gatavojot, nemaz nezini, kas iznāks galā. Bet ēdams ir noteikti! [Smejas.]

Kādas ir tavas pārdomas par ziemas copi un pašu šīs copes nosaukumu – “zemledus makšķerēšana”. Varbūt ir pienācis laiks to pārdēvēt par virsledus copi, jo mēs taču nesēžam zem ledus...

Pilnīgi pareizi! Kāda te zemledus makšķerēšana! Tie, kas ir zem ledus, diez vai vairs makšķerē… Ir pienācis laiks to padarīšanu pārdēvēt.

Savu pirmo ziemas copi no ledus atceries?

Atceros gan. Tas bija Usmas ezers. Tajā dienā, un tas bija pagājušā gadsimta 70. gados, āra temperatūra bija –30 grādi. Turklāt no mašīnas bija gabals vēl jānosoļo, līdz sasniedzām ledu. Man bija tāds armijas pusmētelis, velteņi kājās, cimdi rokās, un uz priekšu! Izurb āliņģi, apsēsties uz kastes un uzspraud uz mormiškas āķa tārpu. Taisies laist lejā, bet nav kur, jo āliņģis jau aizsalis! Izurb vai izbaksti par jaunu to aizsalušo plēvi, laidīsi lejā, bet – tagad tārps jau kramā sastindzis! [Smejas.] Vispār bija jautri.

Ja runā par ielūšanu, tad man nav gadījies. Nav jālien tur, kur nav jālien, un uz pirmo un pēdējo ledu ir jāiet ar apdomu, nevis pēc principa – ledus ir, tātad uz priekšu.

Es vairs neatceros, kurā gadā, bet bija Latvijas zemledus čempionāta posms Mazajā Baltezerā. Todien, saulei lecot, ārā rādīja –31 grādu. Mačus atcēla uz divām stundām, bet termometra stabiņš jau neko nepacēlās, gājām vien virsū. Kā par brīnumu, tajās 3 stundās neviens neko nenosaldēja, bet tik ātri kustamies pa saviem sektoriem sportistus es nebiju redzējis. Tai laikā pavisam nesen Latvijā bija ienākuši peldošie ziemas kostīmi, un tie kustēšanās laikā salā grabēja kā skrūves metāla bundžā! Vari atcerēties ko smieklīgu vai traģikomisku uz ledus citu copmaņu izpildījumā?

Atceros vienu situāciju uz Ventas. Šai upei pārsvarā ir diezgan stāvi krasti. Lejā uz upi jau tiec, bet ir vēl jāpadomā, kā tiksi atpakaļ. Sēžam, copējam, un viena kompānija, mazlietiņ uzsildījusies, bet neko nevarēdama noķert, izlēma doties kur citur un sāka rāpties stāvajā krastā pa sniegu augšup. Nu tad tur bija ko redzēt un dzirdēt. Viņi kādas reizes 8 mēģināja ieņemt to kalna virsotni, bet visas reizes draudzīgā bariņā ar visām kastēm un urbjiem slīdēja vai ripoja atpakaļ. Tur papildus nāca vēl klāt konkrēta leksika. Šitā smējies es laikam neesmu nekad, bet reizē arī žēl veču. Rāpjas, rāpjas un tad nāk ar sniega valni lejā grabēdami, piesaucot visu, ko var piesaukt.

Vēl bija viens gadījums Liepājā. Copmaņi sēž uz ledus Karostas kanālā. Tur copēt drīkst. Savukārt akvatorijā, kur ir arī kuģu ceļš, nedrīkst, bet, ja normāli maliņā no kuģu ceļa darbojas, tā īpaši večus neviens netraucē. Taču kādā reizē viens gudrinieks bija apsēdies tieši kuģu ceļā. Nāk kuģītis, un tas vīrs nemaz nedomā celties un mukt malā. Nu tad laikam kapteinim piegriezās, un viņš palielināja gaitu. No kuģa ātruma un zemledus ūdens viļņiem sāka lūzt ledus, un tad gan veči muka kur kurais. Kam palika kaste, kam urbis, kam citas mantas, kāds izpeldējās. Un viss viena kadra dēļ, kam vajag vairāk nekā citiem.

Tev kā pie Ventas dzīvojošam pajautāšu: kā upē ziemā no ledus ir ar asariem? Kas labāk strādā – bļitka vai mormiška?

Man viennozīmīgi mormiška. Asaris gan ir kaprīzs, un ar ēsmām jāvariē. It kā liekas – kas tur īpašs: uzspraud motiļus, un uz priekšu. Bet tā nekas nesanāks. Citreiz viņam vajag tikai baltos, citreiz atkal motili. Tad abus kopā.

Vēl nianses ir tārpu skaitā uz āķa. Brīžiem šķiet, ka asari māk skaitīt. Bijām nesen aizbraukuši uz Sakas upi. Vienā dienā asaris ņem tikai uz pieklājīgas motiļu buntes, bet nākamajā – lūdzu, uz mormiškas vienu tārpiņu! Tici vai ne, bet kaut kur janvārī, februārī asaris pārsvarā ķersies tikai uz viena vībotnieka.

Lauris Kauliņš

Sen jau nodarbojies ar ziemas copi?

Šķiet, ka kopš 1992. gada.

Vari uz sitiena pastāstīt kādu piedzīvojumu no ziemas copes?

Mjā… Pirmais, kas ieskrēja prātā, – atceros, ka sēdēju uz ledus Viesītes ezerā un uz mormiškas, kas bija apbruņota ar trīsžuburīti, uzķērās uzreiz divas zivis: ķīsis un pličuks. Tā bieži negadās. Piecērtu, velku ārā un nevaru saprast, kas tur galā par dakšiņu karājas.

Ziemas copē tevi vairāk interesē darbošanās ar mormišku?

Pēdējos gados es ar mormišku makšķerēju ļoti reti, vairāk ar bļitku, šķērseni un uz plēsējiem. Tagad esmu atklājis labu momentu, ka ziemā ļoti labi var izmantot mazās ēdamgumijas, nevis pliku bļitku. Patiesībā šī sistēma pagājušajā gadā strādāja ļoti labi! Tik skaistus, lielus asarus es nekad agrāk nebiju ķēris. Te, ezerā, šī sistēma gan kaut kā nenostrādāja, bet Daugavā izcili.

Tā kā gumijai ir vibroaste, varbūt tā vairāk domāta vietai, kur ir maza straumīte? Tad sanāk cita spēle, nekā vienkārši cilājot stāvošā ūdenī uz augšu un leju.

Tieši tā, bet jāpamēģina taču ir.

Tas tiesa. Kā jūties uz pirmā ledus? Ir nedrošības sajūta?

Ja būtu, tad neietu, bet nu jau ir uzsalis labs biezums. Tie, kas iet uz tiem 5 cm, tie gan... Muļķu, kas riskēs un labākajā gadījumā izpeldēsies, mums gan pietiks vēl 100 gadiem. Taču bīstamu vietu vai veidu, ar ko mēs, cilvēki, nodarbojamies, ir atliku likām, jo tad jau braukt ar mašīnu pa ceļu vai ar laivu pa ūdeni, lidot lidmašīnā arī ir bīstami.

Cik biezam jābūt ledum, uz kura tu esi gatavs kāpt?

Viss atkarīgs no tā, kāds ir ledus vai, pareizāk sakot, kā viņš ir sasalis. Svarīgs ir arī cilvēka svars. Manam pietiek ar 7 cm biezumu. Jāatzīstas, ka senāk esmu sēdējis arī uz ledus, kas mazpamazām liecas iekšā, un tu jau vienā brīdī esi kā lēzenā bļodiņā. Tagad gan vairs tā nedaru.

Esi arī ielūzis?

Divas reizes. Reiz Mēmeles upē, kur pieļāvu kļūdu, kāpjot no sauszemes uz ledus. Tā nedrīkst darīt. Ledus malas vienmēr ir plānākas nekā nākamie metri. Sevišķi vēl, ja zeme pie krasta nav sasalusi. Tai vietā gan dziļums bija nedaudz virs ceļgala.

Otrā reize bija Daugavā. Tur gan joki bija mazi. Izglāba peldošais kostīms un peldošie zābaki. Kā ieniru, tā arī izlidoju virs ūdens kā pludiņš. Turklāt pārvietojos pa konkrēto vietu ļoti pārliecinoši, jo ledus visur bija stabils. It kā…

Ko tev šī pieredze ir iemācījusi?

Iemācījusi ir to – lai cik pārliecinošs liekas ledus, tomēr nenoslinko un pārbaudi, kur ej! Sevišķi bīstami ir uz upes.