Sēru vēsts

Ar dziļām skumjām paziņojam, ka pēkšņi un negaidīti no dzīves aizgājis izcils zinātnieks, zivju resursu pētnieks, Valsts zinātniskā institūta BIOR Zivju resursu pētniecības departamenta vadītājs Didzis Ustups.

Izsakām visdziļāko līdzjūtību viņa ģimenei, kolēģiem un draugiem.

Pubilcējam pēdējo Didža Ustupa interviju Copes Lietām, kas sniegta vien pāris mēnešus atpakaļ.

Zinātniskā peizāža ar lasi, karpu un jūrasgrunduli

Vēl neesmu paspējis ieslēgt diktofonu, kad Didzis jau šauj laukā: “Mums šogad Salacas skaitītājā ir rekords. Upē ienākuši jau 500 laši!” Par lašiem un ne tikai par tiem turpinām sarunu ar Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta BIOR Zivju resursu pētniecības departamenta vadītāju Didzi Ustupu. Sarunu, kuru iesākām pirms vairākiem gadiem un kura prasīt prasās pēc turpinājuma.

Didzis Ustups, Luksemburga, 2024. gada oktobris. Latvijas delegācijā kā zinātniskais padomdevējs Eiropas padomes diskusijās par 2025. gada Baltijas jūras kvotām

Kopš mūsu iepriekšējās žurnālā publicētās sarunas ir pagājuši vairāk nekā 3 gadi. Saki, kā šai laikā ir mainījusies situācija ar lašu populāciju Salacā. Vai smoltu uzskaite uzrāda kādu pieaugumu? Vai daudzie upē izdarītie darbi un izmaiņas makšķerēšanas nolikumā ir nesuši rezultātus?

Lūk, svaigākā bilde no Starptautiskās jūras pētniecības padomes. Tas ir lielais sarežģītais analītiskais krājumu novērtējums. Ir skaidri redzams, ka kopējais lašu skaits Baltijas jūrā ir ļoti labs. Pēdējā gadā gan smoltu skaits visās upēs kopā ir nogājis nedaudz uz leju, bet tas absolūti neapdraud kopējo populācijas stāvokli Baltijas jūrā.

Gaujā visu oktobri turpinājās vaislinieku makšķerēšana zivju pavairošanas vajadzībām. Kā atzīst biedrības «sudrablasis» makšķernieks Kārlis Goldmans, uzdevums nebūt nav vienkāršs, un par katru noķerto zivi ir trīskāršs prieks. Pirmie šī projekta rezultātā dzimušie laši jau atgriežas upē, kas ir vēl viens apliecinājums tam, ka projekta īstenošana ir uz pareizā ceļa

Okei, bet kā uz šī fona izskatās mūsu valsts lašupes?

Lūk, jaunākais grafiks, kas parāda smoltu daudzumu Latvijas lašupēs. Atceries, mēs grafikā attēlojam nevis smoltu skaitu upē, bet gan procentus – cik liela daļa no potenciāli maksimālā iespējamā smoltu skaita konkrētajā upē ir saražojies attiecīgajā gadā. Mērķis ir panākt, lai smoltu skaita līkne šajā grafikā būtu zaļajā joslā. Rādītāja atrašanās pelēkajā koridorā nozīmē, ka ir slikti. Savukārt atrašanās zem pelēkā koridora, kas ir zem 18%, nozīmē, ka jebkura veida makšķerēšana un zveja konkrētajā upē ir jāpārtrauc.

Jāpasaka gan, ka metodika tagad ir nedaudz pamainījusies. Kad mēs runājām pirmo reizi, zaļā josla bija augstāk. Tad tās apakšējā robeža bija uz 75% atzīmes. Tas Salacas gadījumā nozīmētu 22 000 smoltu. Pēc jaunās metodes šī robeža ir 55% līmenī (Salacai 16 000 smoltu), tātad mēs varam teikt, ka upē ar lašu populāciju viss ir kārtībā. Kā redzams, 2023. gada uzskaite liecina, ka viss ir super – mēs esam zaļajā koridorā. Taču jau pagājušā gada pavasarī, balstoties uz lašu mazuļu elektrozvejas datiem, mēs prognozējām, ka pēc gada smoltu rādītājs ies uz leju.

Lašu smoltu daudzums Latvijas upēs, procentos no attiecīgās upes potenciāla

Un? Ir zināmi arī šī gada dati?

Jā, smoltu skaitīšana ir pabeigta. Diemžēl šis rādītājs ir iekritis pelēkajā zonā. Šogad ir saskaitīti tikai 6000 smolti. Uzreiz gan jāpasaka, ka viens gads nav rādītājs. Ir jārunā par tendencēm. Ir redzams, ka Salacā katru otro trešo gadu mēs esam zaļajā koridorā. Un katru otro trešo gadu esam lejā pelēkajā koridorā.

Varbūt tas ir saistīts ar faktu, ka lasis jūrā aug vidēji divus trīs gadus, līdz atgriežas upē uz nārstu?

Jā, ļoti iespējams, ka tā ir viena ražīgā paaudze, kas cikliski vienu un to pašu signālu grafikā sit uz augšu.

Savukārt, ja paskatāmies uz visām pārējām mūsu upēm, tad redzam, ka smoltu skaits ir bijis labs tikai pāris gadījumos. Jāpiebilst gan, ka metodes, kā mēs skaitām smoltus, atšķiras. Salacā un tagad arī Gaujā ir speciāls skaitītājs. Pārējās upēs tiek izmantota elektrozvejas metode. Tur mēs saskaitām mazuļus un prognozējam, kāds būs smoltu skaits pēc gada. Šī metode ir stipri neprecīzāka, taču tas ir vairāk nekā nekas.

Kur likt zāli

Atgriežoties pie Salacas – jāsaka, ka pēc šī grafika nopietnu atdevi no pēdējo trīs četru gadu laika darītā es neredzu...

Jā, tās tur nav. Labā ziņa ir tāda, ka ar šo gadu mēs esam sākuši visu darīt pa īstam, nevis vienkārši darīt. Ir sācies projekts Life is Salaca. Līdz šim darīšana vairāk nāca no darītāju puses. Viņi paši izstrādāja projektus un tad prasīja mums tos saskaņot, un meklēja finansējumu. Dzīvotņu atjaunošanu, protams, mēs vienmēr atļāvām.

Ar ko atšķirsies jaunais projekts?

Life is Salaca projektā ir apvienojušies visi galvenie spēlētāji. BIORs, Salackrasti, DAPs, VVD. Sākumā baidījāmies, ka savstarpējās cīņas būs asiņainas, taču izvērtās ļoti konstruktīvi dialogi. Jāatceras, ka Salaca nav tikai lasis, tā ir arī aizsargājama dabas teritorija. Līdz ar to veidojas diskusija, vai, glābjot lasi, mēs nesagandēsim citas dabas vērtības. Gar krastiem ir aizsargājamie biotopi, dažādi retie augi.

Piemēram, izsmeltais apaugums no upes. Līdz šim mēs to atstājām turpat krastā kopā ar dolomīta šķembām. Pēc būvlaukuma izskatījās. Bet pēc gada tur auga nātres un nezāles, kaut arī iepriekš tajā vietā varbūt bija aizsargājamais biotops ar retiem augiem. Lai tā vairs nenotiktu, labāk ir visu iztīrīto aizvākt, sakrāmēt smagajā mašīnā un aizvest uz speciāliem laukumiem.

Tas noteikti nav lēti...

Jā, tas izmaksas paceļ divas trīs reizes. Turklāt paskaties uz Salacas upi! Tur piebraukt ar smago mašīnu vispār nav reāli. Tad nu zivju aizsardzības eksperti ar racējiem sākumā sēdēja kabinetā un strīdējās. Pēc tam visi kopā brauca uz upi un strīdējās tur. Strīdējās un beigās tomēr atrada vietas, kur var rakt un aizvest, kur var piebraukt un kur var mazliet zāļu atstāt arī krastā. Līdz ar to turpmāk, arī no zinātniskā viedokļa, tiks rakts labākajās vietās, un mēs varēsim salīdzināt, kādas ir šī paņēmiena sekas. Tā ir zinātniska metodiska pieeja.

Tas, ko mēs redzam no iepriekš īstenotiem projektiem, ir fakts, ka bieži vien ticis iztīrīts par daudz. Ir novērots, ka lasim nemaz nepatīk pilnīgi atklātas vietas. ICESā jeb Starptautiskajā Jūras pētījumu padomē bija interesanta prezentācija par to, kā lasi ietekmē karstuma viļņi. Lasis ir aukstūdens suga, un mūsu platuma grādos, lai viņš justos kaut cik komfortabli, ir vajadzīgs noēnojums, slēptuves. Vietas, kur zivs varētu patverties no saules stariem. Tas attiecas ne tikai uz lielajiem papiem un mammām, bet jo īpaši uz mazuļiem. Veicot dzīvotņu atjaunošanu, tas arī ir jāņem vērā.

Šī četru gadu projekta mērķis ir izstrādāt zinātniski pamatotu metodiku, kā atjaunot upes dabisko stāvokli. Bet pēc tam jau šo metodiku pārnesīsim uz citām upēm. Arī igauņu zinātnieki jau brauc pie mums pieredzi lūkoties.

Atceros, pirms vairākiem gadiem visa Salacā nopļautā zāle peldēja pa straumi uz leju un makšķerēt bija ļoti grūti. Savukārt šogad upē rudenī nepļautās zāles bija daudz vairāk nekā citus gadus un daudzviet iemest praktiski nebija kur...

Šogad tika atsaukti divi Zivju fondā apstiprināti projekti par dzīvotņu tīrīšanu. Tieši jaunās prasības dēļ par nopļautā materiāla izvešanu. Tās ir nesalīdzināmas izmaksas – vai tikai nopļauj, vai visu nopļauto zāli arī aizved 10 kilometrus prom no upes. Arī Kuldīgā, zem Ventas rumbas, kur šogad tīrīja, izvešana maksāja dārgāk nekā pati tīrīšana. Tāpēc ir svarīgi meklēt un atrast kompromisu – ko vest un ko atstāt. Tā teikt, dabu sabalansēt ar budžetu.

Gan jau skaitītājam nopļautā zāle, kas peld pa upi uz leju, arī traucē...

Protams, traucē! Vasarā Salackrasti tīra skaitītāju katru dienu. Arī krastā dzīvojošie bieži vien nopļauj zāli vai niedres un samet upē. Tas viss aiziet uz leju. Rudenī, kad ceļas ūdens līmenis un visa tā veģetācija nāk lejā vēl lielākā apjomā, skaitītājs vairs nav iztīrāms. Tad mēs skaitīšanai metam mieru.

Kuram lielāks? Kuram spēcīgāks lobijs – makšķerniekiem vai piekrastes zvejniekiem?

Iezīmētie

Tu minēji, ka šogad skaitītājā saskaitīti 500 laši...

Jā, šogad ir rekords. Iepriekš labākais rādītājs bija ap 400. Rekords ir rekords, un makšķerniekiem rekordi ir svarīgi. Vai tas ir apstiprinājums tam, ka kļūst labāk? Pagaidām grūti spriest.

Pagājušajā reizē, kad runājām, tu minēji, ka labs rādītājs būtu 1000 lielo papu un mammu.

Jā, tāds sapnis mums joprojām ir. Ja mēs ar smoltiem būtu stabili zaļajā zonā, tad arī lielo lašu skaits būtu ap 1000.

Bet vai nevar būt otrādi – ka tas šķērsām upei ievietotais skaitītāja žogs traucē lasim nākt upē uz augšu?

Mums ir dati. Pirms 3 gadiem mēs 39 lašiem uzlikām gudrās telemetriskās zīmītes. Tieši lai noskaidrotu – ir tas skaitītājs traucēklis vai ne. Rezultātā bija skaidri redzams, ka ne. Visi laši, kas tika līdz skaitītājam, tam arī izgāja cauri.

Tagad mums ir plāns šo pētījumu nākamajā rudenī atkārtot. Atkal būs 2 kontroles grupas: viena būs zvejnieki ar murdu, otra – makšķernieki. Izsludināsim publisku konkursu, un makšķernieku biedrības varēs pieteikties dalībai – makšķerēt rudenī Salacā lašus, iezīmēt ar šīm telemetriskajām zīmītēm un, protams, saudzīgi atlaist atpakaļ.

Un kāds ir mērķis šim projektam?

Tie ir vairāki. Pirmkārt, mēs gribam redzēt, vai laši izmanto attīrītās, cilvēka sagatavotās dzīvotnes vai arī dod priekšroku kādām citām. Otrkārt, gribam pārliecināties, ka viņi droši tiek garām skaitītājam. Treškārt, mēs noskaidrosim noķer&atlaid principa darbību praksē. Jau iepriekšējā reizē redzējām, kas notiek ar atlaistajiem lašiem. Tie nepeldēja pa upi tik augstu. Iespējams, tālāk viņiem liedz tikt spēku izsīkums. Taču, ja to lašu upē nav daudz, tā nav liela problēma. Savukārt, ja ir daudz, tad rodas nevajadzīga konkurence par dzīvotnēm upes zemākajos posmos.

Salacas aizsprosts Staicelē. Dažādām iesaistītajām pusēm ir dažādi viedokļi par to, vai lasis spēj tikt tam pāri vai ne. Pagaidām zinātnieku dati apliecina otro variantu

Un slavenais Staiceles šķērslis? Vai tam iezīmētie laši tika pāri?

Neviens. Lai arī it kā teorētiski šķērslis ir pārvarams. Tas ir vēl viens mērķis – līdz galam saprast, cik tālu laši Salacā iet uz augšu.

Un ko šie iezīmētie laši darīja ziemā? Vai visi izdzīvoja pēc nārsta?

Jā, nārstu pārdzīvoja visi. Taču pēc tam pareizā stratēģija lasim bija taisnā ceļā doties uz jūru. Tie, kas palika upē, tie lielākoties tika tādā vai savādākā veidā noķerti. Vai arī kādu citu iemeslu dēļ līdz jūrai netika.

Mēdz gan teikt, ka upe pildās no augšas. Tas nozīmē, ka visaugstāk aiziet tie laši, kas ienāk paši pirmie. Ja pagājušajā pētījumā tika ķerti tikai vēlu rudenī ienākušie laši, tad, iespējams, dati par iešanu līdz augšai nav precīzi.

Varbūt. Katrā ziņā tā noķeršana jau nav nemaz tik vienkārša. Mums bija mērķis noķert 50 zivis, bet realitātē zvejnieki kopā ar makšķerniekiem izvilka tikai 39. Arī Gaujā un Ventā organizētie vaislinieku ķeršanas projekti nemaz tik viegli nevirzās. Pat labiem makšķerniekiem tas nav vienkārši!

Un viņi pat zina īstās vietas...

Vaislinieku makšķerēšana atklāj arī citas interesantas nianses. Piemēram, to, ka liela daļa lašu ienāk upēs vēl ilgi pēc 1. oktobra, kad copmaņiem parastajiem ir sācies liegums spiningot un darboties ar mušiņmakšķeri. Septembris šogad bija ļoti silts, un tāds tas ir jau vairākus gadus. Vai mums nebūtu laiks pārskatīt šo 1. oktobri? Lietuvā, piemēram, liegums lašupēs stājas spēkā 15. oktobrī.

Jā, ja mums izdosies lašu populāciju stingri nostabilizēt zaļajā zonā, mēs varēsim sākt runāt par makšķerēšanas atļaušanu rudenī. Tad, iespējams, būs jāpārskata arī šis datums. Te vēlreiz der uzsvērt, ka to robežu, kad var droši runāt par makšķerēšanas atļaušanu, zinātnieki ir samazinājuši no 75% uz 55%. Turklāt šajā zaļajā zonā nav jābūt pastāvīgi, pietiek tur būt regulāri. Tāpēc droši var teikt, ka šobrīd Salaca uz kopējā Baltijas jūras fona ir laba upe, bet salīdzinājumā ar pārējām Latvijas lašupēm – pat superupe.

Ar taimiņupēm viss kārtībā

Pārējās mūsu upēs lašu populācija ir kripatas. Un te jau ir jārunā par to, vai tās vispār būtu jāsauc par lašupēm. Par šo jautājumu zinātnieki pašlaik diskutē. Vai Bārta un Užava ir lašupe – tas ir liels jautājums. Pareizā atbilde būtu, ka tās ir taimiņupes, kurās reizi pa reizei ienāk nārstot laši. Tas savukārt nozīmētu pavisam citus pienākumus no apsaimniekošanas viedokļa.

Viens no kritērijiem varētu būt minimālais dzīvotņu daudzums. Tie varētu būt, piemēram, 5 hektāri nārstam. Tas nozīmētu, ka neviena mūsu mazā upīte nav nekāda lašupe, un mums paliktu tikai 3 lielās upes.

Klīst runas, ka Bārtā kāds lasis ir noķerts...

Mūsu eksperti pa 10 gadiem nav tur redzējuši nevienu. Bet, ja arī kāds pāris ienāk, tā vēl nav populācija. Protams, vienmēr ir iespēja piepildīt upi ar audzētavas resursiem. Taču, ja mēs gribam dabisko lašu upi, tad ir jāsaprot, kurā upē ir potenciāls un kurā tā vispār nav. Lasis ūdenī, siltākā par 18 grādiem, jūtas ļoti nekomfortabli. Saki, kurā Latvijas upē mūsu klimatiskajos apstākļos ar visām to izmaiņām vasarā ūdens ir aukstāks par 18 grādiem? Visas Baltijas jūras labākās lašupes ir stipri uz ziemeļiem. Plus eitrofikācija un aizaugšana. Varbūt tīri teorētiski mēs varētu pierunāt zemkopjus un mežkopjus ierobežot, piemēram, mēslojuma noplūdi upēs, taču klimata pārmaiņas apturēt un pagriezt atpakaļ ir cita mēroga uzdevums.

Morruma Zviedrijā ir tādos pašos platuma grādos kā mēs. Tur lielu efektu dod milzīgie ozoli, kas ar savu plašo zaru vainagu pasargā no saules pat pusi upes. Stilīgi tur ir rudenī copēt naktī, kad vienīgā skaņa ir ūdenī krītošās zīles. Mums savukārt tendence ir izcirst krastos augošos kokus, veidot tur skaistas noriņas. Makšķerniekiem pa tādām ir ērti staigāt un vicināties ar savu spiningu, bet zivīm par labu nenāk.

Jā, un tas arī ir viens no Life is Salaca projekta uzdevumiem – pētīt un atrast iespējas nomainīt un atjaunot koku apaugumu krastā.

Okei, ar lašiem ir kaut kāda skaidrība, bet kā būs ar taimiņiem? Cik saprotu, ar tiem mūsu upēs viss ir labi. Kad beidzot atļausim likumīgi paturēt lomā vismaz vienu šo zivi? Nav runa par licencētajām upēm, kur šāda iespēja jau ir, bet par pārējām, publiskajām.

Jā, ar taimiņu populāciju varam būt apmierināti. Arī piekrastē veiktie mērījumi liecina, ka šī suga mums ir labā stāvoklī. Redzam arī, cik labi licencētajās upēs strādā tas, ka mēs neprasām makšķerniekam atšķirt lasi no taimiņa, bet tikai ievērot garuma ierobežojumu. Viss, kas lielāks par 70 cm, ir laižams vaļā, bet mazāku eksemplāru, kas gandrīz vienmēr ir taimiņš, vienu var paturēt.

Runājot par taimiņiem un ne tikai, šobrīd aktualizējies jautājums ir par tīkliem jūras piekrastē. Zvejnieki grib panākt, ka tos atļauj likt tuvāk par 100 metriem no krasta. Iemesls ir tāds, ka ledus ziemā vairs nav, taimiņi uzturas pašā piekrastē, bet tīklus tur likt nedrīkst.

Mēs par šo ieceri neesam priecīgi – gan taimiņu dēļ, gan tāpēc, ka šis viss solās izvērsties par pamatīgu konfliktu ar makšķerniekiem. Tie, kas, piemēram, grib jūrā copēt plekstes, varētu būt stipri pret šādu atļauju. Jo īpaši tāpēc, ka butes bieži vien tiek ķertas tumsā, bet tad tos tīklus nemaz nevar redzēt. Taču arī zvejniekiem ir savi argumenti, un cīņas būs sīvas. Es ceru, šajā diskusijā tiks pajautāts arī makšķerniekus vienojošo biedrību viedoklis.

Bet mazajās upēs?

Mazās upēs, kas taimiņam patiesībā patīk pat daudz vairāk nekā lielās lašupes, populācija nav apdraudēta. Tur laiku pa laikam kādu varētu arī atļaut paturēt. Turklāt pavasaris, kad spožie ienāk upēs panašķoties ar kvalitatīvu gaļu, ir vienīgais brīdis, kad viņi ir garšīgi un ēdami.

Divu kabatu princips

Pirms 2 gadiem bija lielais upju pētījums. Saskaitījām un saranžējām šķēršļus, dambjus, un salikām speciālā sarakstā. Kas kopš tā laika ir mainījies? Nav dzirdēts, ka daudz hesu būtu nojaukts. Vien dažas caurtekas kaut kur pārbūvētas...

Jā un nē. Ir nojaukts Bejas dambis uz Alūksnes upes. Pēc mūsu saraksta publicēšanas Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības akvakultūras fondā tika atvērta aktivitāte, kurā šiem mērķiem tika rezervēti 2 miljoni. Tas nav daudz, taču vairāk nekā nulle. Ja nemaldos, uz aktivitāti pieteicās divi šķēršļi no mūsu saraksta. Projekti nebija lēti. Tūlīt tiks atvērta arī otrā kārta.

Cik zinu, par vienu šķērsli mēs arī esam snieguši atzinumu. Tas ir viens no zināmākajiem ļaunajiem šķēršļiem Daugavas baseinā. Tur gan diemžēl runa ir nevis par hesa nojaukšanu, bet gan par zivju ceļa izbūvi. Tā ka palēnām ejam uz priekšu. Jautājums ir par ātrumu, bet virziens ir pareizais – sākt ar mazākiem auglīšiem un pamazām pāriet pie lielākiem un sulīgākiem.

Vai šķēršļu īpašnieku interese vismaz kaut cik pieaug? Nāk cilvēki uz semināriem, paklausās?

Uz mūsu organizēto semināru, kurā arī tu piedalījies, bija ieradušies samērā daudzi. Bija arī vairāki no mazajiem hesiem atnākuši aprunāties. Mīnuss šai lietā ir tas, ka finansējums tiek dots tikai pašai nojaukšanai. Ja es ar visu lielo Eiropas naudu aizietu pie hesa īpašnieka un teiktu, ka man ir nauda dambja nojaukšanai, viņš man uzreiz prasītu – un kas tev ir otrā kabatā, vai tur ir kompensācija par pašu hesu? Kamēr mums tā otra kabata ir tukša, tikmēr viņš saka: paldies, es negribu, lai tu nojauc manu hesu! Tāpēc mēs šobrīd pamatā runājam ne par hesiem. Tajos gadījumos, kas ir saistīti ar hesu, mēs labākajā gadījumā runājam par dabisko zivju ceļu. Arī tas nav slikti. Taču ir 100 reižu pierādīts, ka lētāks un labāks veids ir hesu nojaukt. Uzbūvēt dabisku zivju ceļu ir dārgāk, un pēc tam viņš vēl būs jāuztur.

Šobrīd tai otrā kabatā ir iespēja nolaistās ūdenskrātuves vietā uzlikt saules baterijas ar valsts atbalstu. Saražotās elektrības daudzums būtu lielāks nekā tas smieklīgais hesa devums…

...ar ko pietiek diviem gludekļiem... Un upē tiek raustīts ūdens līmenis, un vēl visi pārējie nelabumi dabai. Arī politiskā līmenī – ir partijas, kas ir ieinteresētas vairāk, un diemžēl ir partijas, kas nav. Visi mūsu mazie hesi kopā saražo 1,5–2 procentus kopējā Latvijā radītā elektrības daudzuma. Saules paneļi jau tagad saulainā dienā ražo 10 un vairāk procentu. Kāds ļaunums, no zivju un upju viedokļa, ir no saules paneļiem? Nekāds. Tāpēc man situācija ir absolūti nesaprotama. Tikmēr ūdens līmenis Latvijas upēs svārstās līdzi elektrības biržas cenām Skandināvijā.

Svešie mūsu ūdeņos

Tikko LSMF reģistrēts jauns Latvijas karpas rekords – 23,67 kg. Diemžēl karpu kā svešzemju sugu makšķerēšanas noteikumi ignorē, nenosakot ne minimālo, ne maksimālo loma izmēru. Atlaist vai paturēt šādu mazuli, joprojām ir katra makšķernieka paša likumīga brīva izvēle

Parunāsim par lielajām karpām mūsu publiskajos ūdeņos. Nav noslēpums, ka Latvijā ir vairāki komercdīķi, kuros aktīvi tiek uzpirktas karpas, ko negodīgi makšķernieki pārved no publiskajiem ezeriem un upēm…

Būtu interesanti paskatīties šo karpu vecumu un salīdzināt ar paša dīķa vecumu...

Jā, tikai kā tu tiksi tai privātajā dīķī iekšā? Tad nu mūsu priekšlikums bija ieviest aizliegumu paturēt lomā karpas, lielākas par 70 cm. Tā netiktu izsmelti publiskie ūdeņi un karpiniekiem būtu iespējas makšķerēt ne tikai šajos komercdīķos un pāris apsaimniekotos ezeros, bet arī savvaļā, lielajos ūdeņos. Priekšlikums Makšķerēšanas noteikumu grozījumos netika iestrādāts, tomēr joprojām ir aktuāls. Kā tev šķiet, te būtu iespēja šo virzīt tālāk?

Šis jautājums jāskatās vairākos slāņos. Viens ir ūdeņu apsaimniekošanas aspekts, un tur tiešām būtu atbalstāma ūdens apsaimniekotāja interese piesaistīt tādus vai savādākus copmaņus. Tajā skaitā minētos karpu makšķerniekus. Tīri no dabas aizsardzības viedokļa, es nemāku atbildēt par šo svešzemju sugu, bet par to mēs varam domāt, diskutēt.

Tāpat mums ir jāsāk domāt par lielajiem samiem – vai arī tiem nebūtu nosakāms maksimālais izmērs. Protams, 75 cm samam nav nekāds lielums, tur būtu jāpieņem citi skaitļi. Par šiem mums arī nav nekādu datu.

Varam būt priecīgi, ka kopā ar makšķerniekiem savācām datus par līdaku un zandartu, un rezultātā ir attiecīgas izmaiņas Makšķerēšanas noteikumos. Redz, mēs varam patikt vai nepatikt, bet mēs savus lēmumus un ieteikumus balstām uz datiem.

Droši vien prasītos pētījums par to, kā tad šī svešzemju suga karpa iespaido ezerus un upes, kur tādā vai savādākā veidā ir nokļuvusi. Un, ja iespaids nav negatīvs, varbūt ir vērts šo mūsu resursu pasargāt rūpīgāk? Līdzīgs jautājums ir par amūriem, tikai nu jau ārprātīgās upju un ezeru aizaugšanas kontekstā. Vai nebūtu vēlreiz apsverama ideja tos ielaist ūdeņos ar mērķi samazināt aizaugumu? Privātajos dīķos šī metode ļoti labi strādā. Varbūt šis būtu risinājums?

Varbūt. Un apsaimniekotājiem ielaist amūrus jau nav aizliegts, jāsakārto tikai atļaujas no BIORa, VVD un DAPa.

Kas varētu būt šāda procesa iniciators?

Kāds ūdeņu apsaimniekotājs. Katrā ziņā te nevarētu sākt ar publiskajiem ūdeņiem. Daudz reālāk būtu, ja kāds apsaimniekotājs izteiktu vēlmi savā ezerā, vislabāk – nelielā, ielaist amūrus. Tad arī mēs sāktu diskutēt un vēlāk skatītos, kā tai ezerā situācija attīstās.

Bet – šī ir vēl viena svešzemju suga. Mēs nevaram pa tiešo pieņemt, kas te viņa uzvedīsies tāpat kā savā dzimtenē, nezinām, kā viņa izturēsies mazos dīķos un kā lielos ezeros. Jānāk kopā un jādomā. Līdzīgi, kā bija ar varavīksnes forelēm Alūksnes ezerā. Zaļie toreiz bija ļoti pret, bet beigās jau nekas traks nenotika. Tiesa, arī makšķerēšana nekāda dižā nesanāca.

Arī svešzemju suga...

Labs piemērs šajā sakarā ir apaļais jūrasgrundulis. Ievazāts pie mums ar kuģu balasta ūdeņiem, Latvijā tas uzvedas savādāk nekā pie sevis dzimtenē. Te viņš ir agresīvāks un izaug lielāks. Tāpēc mēs nevaram paļauties uz ziņām par to, ko tas amūrs dara citur, un plānot, ka pie mums viņš darīs visu to pašu. Ar svešzemju sugām spēkā ir piesardzības princips.

Taču dažos ezeros amūri ir ielaisti, un tur jau tagad būtu iespējams papētīt, kādu iespaidu viņi atstāj un kā uzvedas.

Ja runa ir par Baļoti, tad tas jau nu gan nav tipisks Latvijas ezers. Kaut vai milzīgās karpu populācijas dēļ tas vairs galīgi nav dabisks ezers. Tas, ka tādam sporta poligonam ir zināma vieta mūsu sabiedrībā, par to šaubu nav, bet kā dabisks ezers, kurā veikt šādu pētījumu, tas gan nederēs.

Un ūdeņi turpina aizaugt, pārvēršas par pļavām...

Gudri zinātnieki teiktu, ka šis priekšlikums ir tikai cīņa ar sekām. Ir jāskatās, no kurienes tās barības vielas mūsu upēs rodas un kāpēc to ir tik daudz. Mazajai makšķernieku industrijai ir jāklauvē pie lielajām zemkopības industrijām, kas ir galvenās barības vielu gāzējas upēs. Bet nu ēst mums gribas visiem, un daudziem gribas ēst lētāk. Tur arī ir galvenais cēlonis. Starp citu, pēc kaut kādiem cipariem aina sāk izskatīties labāka.

Par ēšanu, turklāt par veselīgu, nevis lētu, būs arī mans noslēdzošais jautājums. Daudzviet medijos tiek proponēts, cik veselīgi ir ēst zivis. Taču, kad palasām ko vairāk par virsrakstiem, tad izrādās, ka šie secinājumi parasti ir balstīti uz pētījumiem par jūras un okeāna zivju kulināro vērtību un pozitīvo ietekmi uz ēdāja veselību. Bet mūsu līdaka vai asarītis taču ir pavisam savādāki nekā Atlantijas menca vai Baltijas siļķe! Turklāt, ja runājam par Baltijas jūru, visi zina, cik ļoti piesārņota tā ir. Vai tajā pašā Salacā noķertais taimiņš nav pilns ar smagajiem metāliem, un vai nav prātīgāk tā vietā apēst veikalā pirktu Atlantijas lasi? Kurš savukārt ir audzis atvērtā tipa audzētavā fjordos, ar granulām un ķimikālijām barots un kuru par lasi vispār nedrīkstētu saukt, lai nejauktu mājsaimnieču prātus... Varbūt labāk ir uzkūpināt kādu pašmāju audzētavā augušu pāliju? Un, ja tomēr atgriežamies pie līdakām, – labāk ēst lielās vai mazās? Pavasarī vai rudenī ķertās?

Par visiem šiem must-know jautājumiem runāsim ar BIOR zinātniekiem plašākā lokā un mēģināsim tikt skaidrībā jau nākamajos Copes Lietu numuros.