Engurē vairs nav kā agrāk

Katrai vietai sava publika: tie, kas makšķerē Engurē, nemakšķerē Ķīšezerā, – saka ihtiologs, Tukuma novada pašvaldības vides speciālists Roberts Šiliņš. 1998. gadā viņš nodibināja un joprojām vada Engures ezera dabas parka fondu, un pats Engurē arī ķer, taču vairs ne tā, kā stāstīja Copes Lietām pirms 15 gadiem un kā bija vilcis līdakas 1992. gadā – tad viņam tur sezonā bijušas 586 mēra līdakas…

Cik sen tu pazīsti Engures ezeru?

Esmu tur braucis jau krievu laikā. Tad uz ezera varēja tikt tikai ziemā, bet vasarā nevienu nelaida, jo Engure bija padomju armijas Baltijas kara apgabala ezers.

Varēja, ja ciemojās pie ornitologiem peldošajā bāzē. Nevaru aizmirst viņu stāstus, kā tika gādātas pusdienas – vajadzējis tikai ar laivu iebraukt līdz tuvākajam meldru pudurim, daži metieni, un vairākas līdakas rokā.

Tajā laikā man vēl nebija tādas pazīšanās ar ornitologiem. Var teikt, ka Enguri vasarā sāku iepazīt 90. gadu sākumā.

Un 1998. gadā nodibināji Engures fondu. Vai fonda misija ir palikusi tāda pati kā sākumā?

Jā – biotopu kopšana un dabas vērtību saglabāšana.

Ezers gan droši vien ir mainījies...

Jā, jo arī kopējā kārtība valstī ir drusku uzlabojusies.

Drusku vai stipri uzlabojusies?

Var teikt arī, ka stipri. Šodienas Enguri ar 90. gadiem nevar salīdzināt. Cilvēku mazāk, gan zvejnieku, gan makšķernieku.

Tiešām arī makšķernieku mazāk?

Jā, jā. Mūsdienās visiem gribas lielus televizorus, lielus motorus, lielas laivas, airēt negribas, ar elektromotoru braukt negribas, bet Engurē ir atļauti tikai elektromotori. Kopējā cilvēku masa ir palikusi mazāka. Toties tehnoloģijas ir attīstījušās.

Vai tad Engurē ir nepieciešamas eholotes?

Nē, te tās īsti nepalīdz. Bet arī ķeršanas rīki ir būtiski attīstījušies samērā ar 90. gadiem. Kaut vai mānekļi. Ar ko tad tajā laikā ķēra? Faktiski tikai ar šūpiņu un rotiņu. Pēc tam parādījās pirmie vobleri, piemēram, Babītes mūdži, gumijzivis – tas viss bija kaut kas jauns un neredzēts. Šodien mānekļu klāsts ir nesalīdzināmi daudzveidīgāks kā tolaik.

Mēdz teikt, ka līdz ar to arī zivis kļūst gudrākas. Vai tā ir?

Domāju, ka kļūst gan. Ja zivis pārķer, tai skaitā atlaižot, traucējums ir tik liels, ka viņa var nolīst tādā vietā, kur makšķernieks vienkārši netiek klāt. Engurē niedrāji ir milzīgi, līdaka tur var ielīst un nenākt ārā visu vasaru.

Vai niedres līdakai netraucē ieskrējienam?

Nē. Mazās zivis tur barojas, līdaka atver muti, un – dzikt! – zivtiņa nokampta.

Zivju Engures ezerā pietiek. Arī rūpnieciskās zvejas slodze ir stipri samazinājusies.

Legālā vai nelegālā?

Gan viena, gan otra.

Kā izdevās samazināt maluzveju?

Mūsdienās tā vairs nav interesanta nodarbe. Jauniešus pilnīgi neinteresē smags un nepateicīgs darbs ar mazām peļņas iespējām.

Toties ir risks, iespēja izjust adrenalīnu...

Tas nevienu neinteresē. Pamēģini mūsdienu jaunieti naktī aizdzīt uz ezeru! Viņš teiks, ka tu esi galīgi jucis.

Zivīm zvejnieku un makšķernieku spiediena samazināšanās Engurē acīmredzot nāk par labu.

Protams. Zivju Latvijā vispār kopumā kļūst vairāk. It sevišķi karpveidīgo, kuras neviens vairs negrib ķert un lietot pārtikā. Reāla slodze ir tikai uz dažām sugām: līdaka, zandarts, sams – uz tām, ko ķer ar tehnoloģijām. Drusku arī uz asari. Pārējās sugas cilvēkus nemaz tik ļoti neinteresē.

Savukārt lašiem un taimiņiem ir stingri paturēšanas limiti.

Lasis ir suga, ar kuru patiešām nav labi, bet tas ir nevis makšķerēšanas un zvejas dēļ, bet gan tāpēc, ka klimats kļūst siltāks. Turklāt lauksaimniecības piesārņojums nemanot ir atgriezies gandrīz padomju laiku līmenī, eitrofikācija pastiprinās. Kad 90. gados kolhozi sabruka, aizaugšana samazinājās, un ūdens kļuva daudz tīrāks, bet tagad par Zemgali vispār nav vērts runāt, tur eitrofikācija ir mežonīga. Visas turienes upes vasarā ir kā zaļa pļava, ūdeni gandrīz neredz. Ar Ventu tas pats. Pamēģini vasarā pabraukt pa Ventu augšpusē vai ap Kuldīgu – viena vienīga zāļu putra! Līdz ar to barības vielu ir riktīgi daudz, nārsta vietas aizaug, lasim nav kur nārstot, turklāt ūdens ir par siltu. Tāpat arī ūdens ir maz, gadās gari sausuma periodi, kad līmenis upēs ir izcili zems.

Divas bēdas: roņi un jūraskraukļi

Drusku labāka situācija ir foreļupēs, ja vēl pajauc bebru dambjus un ļauj, lai upe pati palos iztīrās.

Foreļupes arī tek pa mežiem, nevis pa lauksaimniecības zemēm.

Jā, lai gan arī mežos ir negatīvs faktors, – meliorācija. Nomeliorējot mežu, barības vielas no tā upēs nāk iekšā pastiprināti.

Kāda ir perspektīva? Latvijas upes kļūs vēl zaļākas?

Nezinu. Ja klimats kļūs vēl siltāks, pieņemu, ka lašveidīgajām un sīgu dzimtas zivīm varētu pienākt bēdīgi laiki. Ne jau mūsu laikā, bet bērnu un bērnubērnu mūžā. Kāpēc? Tāpēc, ka ūdens temperatūra būs par augstu. Sīgas jūrā vēl ir, ezeros repši arī, tie varētu pakāpeniski iznīkt.

Līča Kurzemes piekrastes krodziņos retumis vēl var dabūt vietējās sīgas.

Jā, īsu brīdi sezonā tās piekrastē ir nozīmīgs zvejas objekts. Bet tas brīdis tiešām ir īss, un ar pašreizējo roņu daudzumu noķert sīgu ir gandrīz neiespējami. Ronis viņu apēd trīsreiz ātrāk, nekā zvejnieks spēj izvilkt.

Apēd tīklā?

Protams. Momentā. Viņš vispār neatiet no tīkla! Tu tik ātri nepieairēsi, cik ātri sīga jau būs apēsta. Un teiktais attiecas ne tikai uz sīgām, bet arī uz visām labajām zivīm – taimiņu, lasi...

Runa ir par tām zivīm, kuras roņi izēd no tīkla, vai arī par brīvi peldošajām?

Ronis, protams, var noķert arī brīvi peldošu lasi, bet tīklā pie tā tikt ir daudz ērtāk – tad nav jāmedī, tikai jāpiepeld un jāpaņem.

Vai tad roņi paši arī nesapinas tīklos?

Tievās auklas tīklam ronis iziet cauri un pat nesaprot, ka tas bija tīkls. Skandināvi un igauņi jau regulē roņu skaitu, bet to populācija Baltijas jūrā pašlaik tiešām ir liela. Tūkstošos. Rudenī, kad laši un taimiņi nāk uz nārstu lielo upju grīvā, arī roņi tur koncentrējas, nav muļķi. Daugavā roņi nāk iekšā līdz Rīgas hesam. Latvijā jau gadus trīs runā, ka vajadzētu roņu skaitu regulēt, bet pie mums nekas ātri nenotiek.

Kas notiek ar Engures piekrastes zvejniekiem?

Daži vēl ir palikuši. Bet te aina ir gandrīz tāda pati kā ar maluzvejniekiem – darbs grūts, tāpēc jauniešu faktiski nav. Jaunākajiem zvejniekiem ir kādi 40 gadi. Līdz ar to var pienākt laiks, kad vietējās zivis būs ekskluzīva un grūti dabūjama lieta – ja pats nemācēsi noķert, tad nopirkt nevarēsi, jo nebūs no kā pirkt.

Tad varbūt līča piekrastes zivis kļūs tik dārgas, ka zvejniekam atkal būs jēga tās zvejot? Lucīši jau tagad ir gandrīz zušu cenā.

Nē, nebūs jēgas, jo lielākā daļa cilvēku nevar atļauties tik dārgas lietas, un arī iespējas daudz nozvejot nav. Piekrastes zvejā savilkt galus kopā ir ļoti grūti. Ja piekrastes zvejnieka darbs tiks drusku subsidēts no valsts kā kultūrvēsturiskas tradīcijas un aroda saglabāšana, tad nelielā apjomā tas pastāvēs arī nākotnē. Bet par piekrastes zveju kā masveida nodarbošanos var aizmirst. Tikai kopā ar tūrismu tā var eksistēt.

Kāds ir zivju resursu stāvoklis līča piekrastē ap Enguri?

Piekraste ir ļoti dažāda: ir rajoni, kur zivju ir vairāk, ir citi, kuros mazāk. Tuvāk Rīgai, Daugavai ir baltās zivis, bet tās nevienam īpaši nevajag. Reņģu krājumi līcī ir pietiekami. Ar lašiem un taimiņiem, ņemot vērā pašreizējo roņu daudzumu, kā jau teicu, zvejnieks neko nevar nopelnīt. Noķers vien tik, cik pašam paēst un draugam iedot. Ja tu zvejo ar kilometru gariem tīkliem un pavasara sezonā izvelc pārdesmit zivis, tas nav nopietni. Tas ir hobijs. Ar lasi zvejnieks sen vairs nepelna, pelna ar reņģi un salaku.

Cik stabili ir mūsu salaku krājumi? Leiši ziemā nav izķēruši?

Viņi jau te netiek izķert, jo pēdējos gadus ledus nav. To, ka klimats kļūst siltāks, redz arī Engures ezerā, tur parādās jaunas putnu sugas.

Jā, 70. gadu otrajā pusē, kad es studēju, lielais baltais gārnis un jūraskrauklis Latvijā bija liels retums. Vai jūraskraukļu skaits Engurē nav jāregulē?

Ezerā tie, par laimi, neligzdo, viņiem ļoti nepatīk traucēšana pavasarī. Ja jūraskraukļu kolonija ir kokos, tad tos aizbaidīt ir grūti. Bet Engures ezerā tie senāk ligzdoja ceros uz slīkšņām, un tur viņiem traucēšana ļoti nepatīk. Traucēšana ir efektīvāka nekā šaušana. Engurē jūraskraukļu spiediens bija, bet nu jau gadus piecus tie te vairs neligzdo, tikai vasarā jaunie neperējošie ezerā uzturas.

Līcī pie Bērzciema jūraskraukļu redz daudz...

Tie lielākoties ir jaunie, kam nav pāra. Barojas viņi pamatā līcī, nevis ezerā. Te viņi tikai nakšņo.

Zemmērus patur joprojām

Cik makšķernieku bāzu Engurē tagad ir?

Reāli aktīvas ir trīs: 1. bāze, Mērsrags, Ķūļi.

Kas ezerā notiek ar līdakām?

Ja māk noķert, tad dabūt var. Ir labāki un sliktāki laiki, bet tie makšķernieki, kas ezeru pazīst, velk pietiekami labi.

Kurš ir labākais laiks līdaku spiningošanai Engurē?

Sezonas sākums, tātad no jūnija trešās sestdienas. Ja uznāk karsts laiks, tad iet sliktāk.

Kad Dienā bija lielo zivju konkurss, daža laba padsmitniece līdaka bija noķerta pašā bula laikā.

Pa kādai izšauj, bet kopumā labāks laiks tomēr ir pats sezonas sākums un rudens. Vispār Engure nav lielo līdaku ezers. Te līdaku ir daudz, bet lielo līdaku ezeri pēc definīcijas ir lielie dziļie.

Tu gan teici, ka esi Engurē redzējis tīklā noķertu astoņpadsmitnieci.

Esmu, bet kopumā līdaka te aug palēni, jo ziemā ir slikti ar skābekli, tad viņa nebarojas. Pēc tam nāk nārsta laiks, kad viņa atkal nebarojas. Tad vasaras sākumā, kamēr vēl nav karsts, ēd intensīvāk. Pēc tam uznāk karstums, kad viņa atkal nebarojas. Tad rudenī barojas, un pēc tam nāk ziema. Tātad aktīvas barošanās periods līdakai Engurē ir īss.

Par dažu ezeru dzirdēts, ka tur nevar tikt pie līdakas virs minimālā mēra, jo lielākas makšķernieki jau izķēruši.

Par Enguri tā gluži nevar teikt. Tie, kas māk, šeit velk arī lielākas, katru gadu 7–10 kilo līdakas tiek noķertas. Ne nu simtos, bet desmitos gan. Protams, uz līdaku Engurē makšķernieku spiediens ir vislielākais. Bet Engures fonds sadarbībā ar pašvaldību un mazjūras zvejnieku biedrību laiž iekšā līdaku mazuļus.

Vai tas kaut ko būtisku dod?

Ir gadi, kad līdakas Engurē labi atražojas pašas, bet, ja ielaiž kaut ko klāt, kādu brīdi līdaku ir vairāk. Līdakas jau arī ziemā var stipri apķert, ja, teiksim, janvārī vai februārī nokūst ledus un spiningotājs zina vietas, kur viņas tad ir koncentrējušās. Ziemošanas vietu Engurē nav daudz, un kādi cilvēki tās zina, tāpēc tur var saķert daudz un lielas. Ja katrs tad paņem tik līdaku, cik drīkst, un kāds arī vairāk, tad nārsta bars tiek stipri noplicināts.

Bioloģiski raugoties, pārzvejot jau nevar. Viegli ir noķert to, kā ir daudz. Kad, teiksim, līdaku paliek mazāk, lielākā daļa makšķernieku pārvācas uz citu ezeru.

Ko tu domā par atļauto paturamās līdakas garumu? Zviedrijā dažā ezerā drīkst paturēt mazās, bet nav atļauts paturēt lielākas par noteiktu garumu. Tur mums lielākas par trīsarpus nācās laist atpakaļ.

Tas atkarīgs no tā, ko ezerā grib sasniegt. Ja grib trofejzivis, tad lielās nevajadzētu paturēt. Ja svarīgs ir zivju daudzums, tad ir vienalga, kādas ņem. Zemmērus ņemt ir aizliegts ar domu, lai līdaka vismaz vienreiz dabū nonārstot, lai sevi atražo.

Pirms 15 gadiem tu stipri sūrojies par zemmēra līdaku paturēšanu.

Tas nav mainījies.

Tiešām nav mainījies?

Tiešām, pats esmu redzējis. Nu, gluži 20 cm līdaciņas jau nepatur, bet, piemēram, 40+ cm, kas padomju laikā pat būtu mērs, gan. Vēl jau ir vecā paaudze, kura copē ar mērķi atsist ieguldīto naudu. Cilvēki ir dažādi, un pašlaik Latvijas makšķernieku populācijā notiek paaudžu maiņa. Vecā paaudze ņem visu, liela daļa jaunās paaudzes nepatur vispār neko. Tas arī nemaz īsti labi nav. Es uzskatu – ja tu zivi ķer, tad kādreiz kādu vajag arī apēst. Protams, nebūt ne visu, ko izvelc.

Alata ar lemingiem

Tu tak teici, ka pats Engures zivis neēd!

Neēdu gan. Es pietiekami daudz citu zivju noķeru, lai nebūtu jāēd līdakas ar dūņu piegaršu.

Kā tu noķer? Esi spiningotājs?

Jā, faktiski tīrs spiningotājs. Vienreiz gadā aizbraucu uz vimbām, apvienojot to ar spiningošanu – kad mētājot piekūst mugura, pasēžu ar fīderi, pēc tam turpinu spiningot. Reizi gadā aizbraucu uz butēm. Tad reizi gadā ir obligātais brauciens uz Zviedrijas ziemeļiem.

Uz vienu vietu vai uz dažādām?

Uz vienu. Braucam tur jau kādus 20 gadus, kopā ar Armandu Rozi un vēl dažiem čaļiem. Apmēram 700 km no Stokholmas, var teikt – uz Storumana pusi. Tur ir daudz upju un ezeru. Cope interesanta, daba forša, cilvēka neviena. Ezeri ir samērā nelieli, 10 līdz 20 hektāri. Upes apmēram tāda paša lieluma kā Latvijā.

Ko tu tur ķer?

Pamatā foreles un alatas. Arī lielus asarus, citreiz līdakas. Ejam tālu iekšā, dienā 15–30 km noejam. Ķeram no krasta.

Pa nakti pie ūdeņiem arī paliekat?

Tikpat kā nekad. Ejam uz nakts copi, jo vasaras vidū tur nakts ir gaiša. Ja copējam augustā, tad pusdienlaikā ejam uz copi un ap pusnakti nākam atpakaļ. Šogad brauksim 30. jūnijā.

Ko forele tur ņem?

Es galvenokārt ķeru uz 5–8 gramu šūpiņu, pamatkrāsa – zili violeta. Arī uz vobleri, bet rotiņu Zviedrijā neesmu licis jau daudzus gadus.

Kāpēc?

Nevajag.

Tātad, ja neķertos uz šūpiņiem un vobleriem, tu liktu rotiņu?

Ja neliek rotiņu, nav jāčakarējas ar mazo zivju vaļā laišanu. Zviedrijā man faktiski pietiek ar četriem mānekļiem (ja nenorauj) – divi šūpiņi, divi vobleri. Tur jebkurš 6–7 cm normāls foreļu vobleris strādā. Vispār tur strādā jebkas.

Jo nav makšķernieku spiediena...

Tieši tā. Mēs ejam tālu iekšā, kur neiet gandrīz neviens cits, zviedri ir slinki, negrib tik tālu iet. Protams, ir reizes, kad arī tur neķeras, tas nav veikals. Lielākā forele, ko tur izvilku pirms kādiem 7 gadiem, bija 86 cm gara. Tātad uz kādiem 5 kilo. Atlaidām atpakaļ, jo tajā dienā jau bijām pietiekami saķēruši.

Vai tur ir paturēšanas limiti?

Tie ir dažādi. Ir upes, kurās var ņemt visas foreles līdz 35 cm, un ir upes, kurās drīkst paturēt tikai no 35 cm. Daļā upju ir skaita limits, daļā nav. Bet normāli cilvēkam jau arī nevajag paturēt vairāk, nekā viņš dienā spēj apēst.

Kādas tur ir alatas?

Pagājušogad bija lielas, 50+ cm bija diezgan daudz. Uzšķērdām vienu 60 cm alatu, ko bijām izcēluši uz 9 cm lašu un taimiņu voblera, un tai vēderā bija trīs lemingi!

Tad jau tur alatas ar mākslīgo peli jāķer…

Kad lemingiem ir lielas savairošanās gadi, viņi ir visur un peld pāri upēm. Tad arī alatas un lielās foreles viņus ēd.

Palijas tur ir?

Ir, bet tās tur veči makšķerē ziemā. Vasarā tās ir jāķer ezerā no laivas. Spiningojot no malas, pa kādai palijai esmu izvilcis, bet speciāli uz tām neesmu gājis. Šogad plānoju no tā džeka, pie kā tur dzīvojam, paņemt laivu un pāris dienas pamēģināt saprast, vai un kā palijas vasarā ķeras.

Kā tev tur veicas ar asariem – kā piezveja vai speciāli?

Uz tiem jāiet speciāli, ja sagribas atelpu no forelēm. Jāiet uz milzīgu ūdenskrātuvi, kas izveidota, savienojot vairākus ezerus. Tur no malas piesakās smuki asari un līdakas.

Cik smuki ir tie asari?

Standarts ir no 800 gramiem līdz 1,5 kilo. Aizej vakarā un 20–30 tādus asarus dabū. Tur es lieku mānekļus, kurus nav žēl apraut, jo ūdenskrātuves apakšā ir applūdināti koki.

Kādas zivis vēl jūsu Zviedrijas vietā mājo?

Vēdzeles. Pats neesmu tās dabūjis, bet zinu, ka džeki, kas uz turieni brauc ziemā, no ledus labi saķer.

Daugavā jābūt arī virssimtniekiem

Kas tagad ir tavas copes mērķos Latvijā?

Pavasarī taimiņi – Ventā, Irbē. Uz Salacu nebraucu. Pirmkārt – tālu, otrkārt – man nepatīk stāvēt rindā pēc licences. Ja A zonu izpērk 20 minūtēs pēc tirdzniecības izsludināšanas, tas nav man.

Kā tev taimiņi ir ķērušies?

Kā nu kuro gadu, kā kuro reizi. Pagājušogad bija diezgan švaki, lai gan sākums bija labs. Šogad arī sākums bija labs, pēc tam kļuva arvien švakāk. Venta šogad bija nesaprotama, ļoti maz spožo taimiņu. Kāpēc? Tāpēc, ka nebija salaku. Kāpēc nebija salaku? Nezinu. Cilvēki stāsta, ka Ventspilī ostu bagarējot, varbūt tāpēc salakas nenāk iekšā. Interesanti ir ķert spožo taimiņu, kas ienāk ar salakām, nevis veco, krītošo, kurš kā zeķe nāk pa straumi ārā.

Engurē tu vēl makšķerē?

Jā, vasarā sportam pacopēju asarus uz mikrodžiga. Vakarā pēc darba ap pulksten astoņiem turpat pie bāzes iebraucam divatā un pastrādājam uz ātrumu, kurš vairāk dabūs. Joprojām Engurē notiek arī Māra Šternberga piemiņas mači, kas sākās 1998. gadā.

Atskaitot vimbas un butes, ar makšķerīti arī mēdz sēdēt?

Nē, visam neatliek laika, jo es arī medīju.

Makšķernieku spiediena vairošanā uz samu piedalījies esi?

Nē, samus neķeru. Spriežot pēc to cilvēku stāstiem, kuri samiem izmanto tehnoloģijas, Daugavā viņu ir ļoti daudz. Ar samiem var būt līdzīgi kā ar zandartiem – esmu skatījies, kā tos copē ar tehnoloģijām: tu redzi, ka viņš tur lejā stāv, bet vari raustīt vai neraustīt, neņem. Un beigās, kad viņam apnīkst, viņš vispār aiziet prom no tevis.

Kāpēc neņem?

Tāpēc, ka viņam negribas ēst. Tu taču arī ne katru mīļu brīdi bāz visu mutē pat tad, ja tas stāv priekšā uz galda.

Tik tālu tehnoloģijas diemžēl nav attīstītas, lai spētu noteikt arī to, vai tai zivij, ko tu eholotē redzi, gribas ēst.

Nu, džeki jau ir izpīpējuši: ja zandarts stāv ar galvu uz leju, tad neņems. Ja ar galvu uz augšu, tad, iespējams, ir pierunājams.

Vai samam nevajag noteikt paturamā izmēra augšējo limitu?

Domāju, ka ne. Tas milzenis sams uz 100+ kilogramiem sevi ir atražojis desmitiem reižu un, visticamāk, nomirs no vecuma.

Vai Daugavā tādi virssimtnieki var būt?

Noteikti. Un, ja klimats kļūs siltāks, tad būs vēl vairāk. Arī lielo, jo samam siltums ļoti patīk. Tagad viņi ir arī Lielupē, Ventā, arī līcī pa kādam trāpās.

Ālanti atgriežas

Makšķerējis līcī esi?

Senāk pavasarī esmu spiningojis taimiņus. Tad bija svarīgi, lai jūrā pa ziemu būtu bijis ledus. Uzreiz pēc ledus aiziešanas taimiņu spiningošana jūrā, kur akmeņaināks, bija ļoti laba – Kaltenē, Tūjā...

Bērzciemā ne?

Nē, jo Bērzciemā jūra nav akmeņaina.

Kāpēc tagad vairs nemēģini taimiņus jūrā spiningot? Ledus par maz?

Nav arī vairs tas vecums, lai gribētos visu dienu stāvēt hidrotērpā līdz nabai ūdenī. Veselības žēl. Savulaik tas ir pietiekami daudz darīts. Tagad labāk aizbraucu uz Ventu vai Irbi paķert spožo, nevis salstu jūrā.

Līdakas līcī pretī Engurei esi spiningojis?

Te piekrastē nav līdaku, ļoti liesa piekraste. Tas jādara tuvāk Lielupes un Daugavas grīvai, kaut vai Bigauņciemā.

Vai savulaik slavenie Engures ālanti ir izbeigušies uz neatgriešanos?

Zini – ne. Pirms dažiem gadiem trīs gadus no vietas es ālantu mazuļus drusku palaidu iekšā Engurē. Tagad to populācija te, protams, nav tāda kā senāk, bet viņi atkal stabili ir. Vairs nav tā, ka ieraudzīt ālantu ir liels notikums. Vai tā populācija pletīsies vēl lielāka – nevaru prognozēt, jo ālantu daudzumu ietekmē ne tikai makšķernieki, bet arī citi apstākļi – klimats, barības bāze. Ālants migrē, un tam varētu būt problēmas ar barības bāzi jūrā. Ezerā viņš ienāk nonārstot, un pirmos gadus te padzīvo mazuļi. Pēc tam viņi dodas dzīvot jūrā un atpakaļ nāk tikai uz nārstu. Bet jūra ostu bagarēšanas dēļ ir diezgan stipri mainījusies, akmeņu sēres tiek nobērtas, smiltis dreifē. Tas varētu ierobežot ālantu populācijas lielumu.

Kas Engures ezerā notiek ar zušiem? Ornitologs Jānis Vīksne savulaik rakstīja, ka vēl 50. gados Engure bija zušu ezers.

Zušu te nav un arī nebūs. Domāju, ka viņiem nepatīk sērūdeņradis, slāpšana. Eitrofikācija ir būtiski gājusi uz priekšu.

Domāju, ka dabīgais zutis līdz mums nemaz neatnāk. Stikla zušus saķer pa ceļam, piemēram, pie Beļģijas, pieliek katram 50 eirocentus klāt un tad tirgo pa visu pasauli.

Tas jau labi, zutim palīdz tikt līdz mūsu ūdeņiem!

Jā, populācijai noņem nost dabīgās mirstības procentu.

Vai šādā veidā līdz mums atnākušie zuši pēc tam dodas atpakaļ uz Sargasu jūru?

Domāju, ka dodas, jo reizēm luču murdos nonāk zuši ar zīmīti.

Kas ar lučiem notiks? Populācija neatjaunosies?

Ar viņiem ir slikti un labāk nebūs – barības bāze, jūrasgrundulis, kas lucim ir barības konkurents...

Uz citiem ezeriem – Kaņieri, Usmu – tu spiningot aizbrauc?

Arī tam laika nepietiek. Latvijā braucu forelēs pa upēm. Tai skaitā vienu divas reizes gadā, pavasarī un rudenī, noteikti uz Pededzi, ciemos pie Armanda Rozes.

Kāda ir foreļu bilde Latvijā?

Zivju ir daudz. Daudz vairāk nekā 90. gados un 2000. gadu sākumā, kad forelēšana bija modes lieta. Tagad tā no modes izgājusi. Par foreļu skaitu nevar sūdzēties, labā dienā var savilkt pat 30. Tiesa, lielo foreļu gan Latvijā nav necik daudz. Tam ir vairāki iemesli. Forelei ir ļoti daudz dabīgo ienaidnieku, galvenokārt ūdri un Amerikas ūdeles. Ja vēl ūdens ir mazs, forelei iet grūti, jo atšķirībā no alatas viņa nevis bēg, bet slēpjas. Nolien kaut kur pacerē, bet tur ūdram viņu viegli paņemt.

Elektriķi foreles vairs nebendē?

Nē. Elektriķi, nakts-āķi – tas ir noiets etaps. Ļoti reti kaut kur vēl gadās.

Palicis tikai kā etnogrāfiskais mantojums?

Jā, šāda maluzveja faktiski ir beigusies. 90. gados pie upēm visās malās bija naktsāķu stibas saspraustas, bet pēdējos gadus neesmu nevienu manījis. Paaudzes, intereses un vajadzības mainās.