Zandarti tepat Pļaviņās

Šis raksts būtu tapis agrāk, tomēr laikus uzzināju, ka no 12. augusta līdz 27. septembrim ūdenskrātuvē pazeminās līmeni, attiecīgi zandartu cope šajā laikā var būt nestabila, tāpēc runāšu par to jau septembra un oktobra kontekstā. Augusta beigās ūdenī joprojām ir savi 20 grādi, līdz ar to zivju aktivitāte ir mazāk prognozējama. Bet es gribu, lai tu aizbrauc un noķer!

Zandarts ir kārota zivs daudziem gan sportistiem, gan amatieriem. Kāpēc? Sen zināma patiesība – šī zivs sākumā ir jāatrod, tad noķert nebūs problēma. Bet es tam tomēr nepiekrītu. Es uzskatu, ka viņu ir jāmāk ne tikai atrast, bet arī noķert. Zandarts ir bara zivs, un tikai lielāki īpatņi mēdz turēties vienatnē vai pa dažiem pusūdenī, un pavasarī vērojama izteikta migrācija.

Pēc ūdeņu pētnieku domām, Pļaviņu HES uzplūdinājums vairāk būtu pielīdzināms dīķu-ezeru sistēmai, nevis upju. Zandartu tur pietiek! Kas interesanti, Daugavā virs Jēkabpils līdz pat robežai ar Baltkrieviju zandarts ir sastopams retāk. Makšķernieki mēdz domāt, ka mūsu Latgales pusē viņš dzīvo katrā bedrītē, bet atrast un noķert izdodas ne vienmēr.

Tā kā šī raksta mērķis ir aprakstīt un mudināt tevi kādu reizi pasēdēt uz zandartu ar grunteni vulgaris vēsturiskās vietās Pļaviņu HES apkaimē, tad ķeršos klāt niansēm, kas ļaus tikt pie kārotā loma. Tāpat kā savos iepriekšējos rakstos, arī šoreiz centīšos strukturēt savas zināšanas un pieredzi apakšpunktos – kas, kur, kā. Tev obligāti jāizmēģina šāds copes veids, kaut vai kā alternatīva spiningam, piemēram, kā tas ir man. Tas var izvērsties par foršu pasākumu gan vienatnē, gan draugu kompānijā, gan arī ģimenes lokā. Un zandarts ir arī garšīgs, tāpēc tāds makšķerēšanas pasākums būtu vērtīgs arī no šāda aspekta.

Iesākumam vajadzēs saķert vīķīšus

Vietas izvēle

Orientēties vajag uz visu Daugavas posmu no Pļaviņu HES Aizkrauklē līdz pat Aiviekstes ietekai Daugavā pirms Pļaviņām un Gostiņiem. Tomēr, šādi copējot ar grunteni, zandartu noķersi arī Rušonu ezerā, Lielupē, arī Daugavas augštecē, hesu akvatorijā uz leju pa straumi un citviet, kur dzīvo šī feinšmekeru zivs.

Pēc samērā līkumota tecējuma Daugava posmā līdz pirmajam hesam iztaisnojas un, pagriezusies uz ziemeļrietumiem, turpina savu ceļu rietumu virzienā. Ierasto ainavu ar dolomīta krastiem nomaina palieņu pļavas, gravas, smilšainas salas utt. Straume palēninās, upe kļūst platāka. Dziļums Daugavas viducī var pārsniegt 20 metrus, vidējais dziļums ir 8–12 metri. Un tie ir sasniedzami arī no krasta.

Ja skatās kartē, var manīt, ka Daugavai tur ir izveidojušies diezgan roboti līči. Ne visiem tiem var tikt klāt, bet tieši šiem līčiem tevi vajadzētu interesēt visvairāk. Piemēram, labas vietas ir apkārt Liepkalnu Maiznīcai, kur var gan mašīnu atstāt, gan blakus arī pasēdēt.

Tad nu, izpētot karti, var izvēlēties, kurp braukt. Ja ūdens līmenis būs bez izmaiņām, tad ķeršanas dziļums iemetiena attālumā būs 3–10 metri. Zandarts ir sastopams gan seklumā, gan dziļumā, un pēc noķerto īpatņu daudzuma var secināt, ka sugas populācijai pagaidām draudu šajā upes posmā nav.

Tātad rezumēšu: atbrauci, atradi smuku vietu ar skatu, noliki mašīnu, izņēmi mantas. Ko darīt tālāk?

Ēsma, un kā ķert

No maija līdz oktobrim dažādu sugu mazuļi uzturas Daugavas līču piekrastes zonā, kur klejo un slēpjas no plēsoņām. Tos diezgan viegli var atklāt vizuāli. Turpat var pieķerties rudulīši, raudiņas, asarīši, mazi ālantiņi un sapaliņi, kuri ir saudzīgi jāatlaiž. Šajos noslēpumainajos ūdeņos sastopamas pat zelta karūsiņas. Bet tev jāpievēršas vīķēm jeb vīķīšiem, kā mēs tās saucam savā kompānijā. Jā, tieši šīm spriganajām sudrabotajām zivtiņām, kas klejo apkārt nelielos baros un izrādās ūdens augšpusē. Lai pietiktu ēsmas aktīvai zandartu copei ar 2 gruntenēm, kas aprīkotas ar vienu āķi, būtu jāsavāc vismaz 10–15 vīķīši.

Tam izmanto salīdzinoši smalkus rīkus. 4–6 m garš bezriņķu maha kāts ar 0,15–0,18 mm monofilo pamatauklu un 30–40 cm gara 0,12 mm pavadiņa ar vismazāko Cobra Capital āķīti uz 0,8–2 g pludiņa. Vīķes bieži uzturas ūdens augšpusē un arī ķeras turpat, līdz ar to ēsmu – vienu divus pinkus vai vienu palielāku balto – liek pavadiņas garuma dziļumā.

Vīķīši piesakās diezgan raiti, līdz ar to saķert problēmu nebūtu – ja ne daži BET. Piemēram, ja viņu nav līcī vai blakus krastam, tie būs jāpiesauc – ar iebarojamo nelielā dziļumā vai ar saslapinātu baltmaizi vai rupjmaizi. Starp citu – turpat Liepkalnu Maiznīcā var paņemt – garda!

Pēc kāda laika zivtiņa nonāks tavās rokās, un tad vislabāk to būtu uzturēt dzīvu. Tātad līdzi jābūt paņemtai arī kanniņai zivtiņu uzglabāšanai.

Jā, krasti tur pārsvarā ir akmeņaini vai ar dolomītu, zeme ir reti, līdz ar to var nākties žākles durt iekšā, cik vien spēka, un papildus nostiprināt, apliekot ar akmeņiem vai dolomīta atlūzām. Citi uz nakti, kamēr paši dus, kātus mēdz piesiet, lai neaiznes kāds ūsains draugs – sams vai zandarta lielkungs.

Tātad, lai noķertu zandartu, vīķe jānogādā viņam pie deguna. Kādā veidā? Katram makšķerniekam ir sava metode, attiecīgi variantu, kā pasniegt ēsmu, ir daudz. Dzīva vai aizmigusi, vesela vai pusīte, ar iegriezumiem sānos vai bez, ar asti vai bez, fileja vai strēmele, vesela ar galvu vai bez. Esmu redzējis visādus variantus un vairākus esmu arī pamēģinājis. Strādā laikam visi, bet man pašam visvairāk tīk ķert ar uzmanīgi nogrieztu fileju uz vienžubura Cobra Baitholder #2 āķa. Filēt ir ērti ar papīra griežamo nazi.

Gruntenēm man testi ir attiecīgi 150–250 g, bet reāli var pietikt ar 30–40 g sviniem. Protams, augstāka ūdens līmeņa un straumes gadījumā tie var būt pat 80–100 g smagi – lai upe nenes uz leju.

Pati sistēma ir ļoti vienkārša – var teikt, rupja atvadiņa. Pie 0,23 mm pītās auklas piesiets griezulis ar karabīni, pielikta klāt 0,31 mm diametra fluorkarbona pavadiņa garumā līdz metram, pie tās iepriekšminētais āķis. Otrā galā – griezulis, 30–40 cm gara 0,43 mm pavadiņa ar svinu. Kā svini labi noder arī dropšota svariņi, Tiroles nūjiņas. Tas viss strādā gadiem un ir manis paša pārbaudīts, bet, protams, tu vari radīt variāciju, kas būs vislabākā tieši tev.

Tātad – āķi filejai izspraužu cauri divas reizes un lidinu tik visu iekšā savus 15–30 metrus. Parasti, ķerot ar 2 kātiem, viens vīķītis aizlido tālāk no krasta, otrs – tuvāk. Tā var atrast zandarta taku. Bremzi neatlaižu un uz korķa pielieku zvaniņu, jo man patīk redzēt zandarta knābienu. Vakarā, mijkrēslī, zvaniņos ielieku spīguļus, tādējādi arī tumsā redzu pat pašas uzmanīgākās copes.

Ēsma sadabūta, grunteņu sistēmas ielidinātas iekšā – kas tālāk?

Citas nianses

Ja ūdenī nav notikusi kāda kataklizma, zandarts ar pārtraukumiem var ķerties visas dienas garumā, arī jūlija un augusta svelmē. Jo vēsāks paliks ūdens, jo aktīvāks būs zandarts un citas plēsoņas. Izteiktāka aktivitāte ir stundu pirms un pēc tumsas iestāšanās un no rīta. Ja trāpa pareizajā laikā un pareizajā vietā, copes seko zibenīgi un to var būt daudz.

10–15 ņēmieni vakara cēlienā uzkurina makšķernieku ne pa jokam, bet tikt pie loma, jo sevišķi pie atļautajiem 5 zandartiem, nemaz nav tik viegli! Pļaviņu HES bieži trāpās 43–44 cm zivis, kuras derētu saudzīgi atlaist atpakaļ upē. Ne tāpēc, ka inspektori būtu bieži viesi šajā apvidū, bet tāpēc, lai saglabātu sugas populāciju. Jā, inspektorus tajos krastos un arī uz ūdens gribētos redzēt biežāk. Atgādinu arī, ka ēdamais zandarts sākas no 45 cm, nevis 44,9.

Zandarta copes var atšķirties, tomēr parasti tās ir asas, atslābusī aukla ar zvaniņu 2–3 reizes uzlido gaisā, un tad, sīki tirinādamies, sāk lēnām celties uz augšu vai otrādi – nolaižas zemāk. Ja strādā ar spiningu, zandarts sniedz baudu, asi uzsēžoties uz džiga mānekļa, tomēr vilkts padodas diezgan viegli. Tas pats arī ar gruntenēm. Vidējais izmērs tiem ir līdz 1,5 kilogramam, virs divi trāpās daudz retāk.

Jāatceras, ka upe ir applūdinājusi plašas teritorijas un reljefs tur ir ļoti sarežģīts. Ziedojumu montāžu formā paņem dolomīta šķautnes un iebrukušas grunts struktūras, apaugušas ar asām gliemenēm. Līdz ar to rīkiem jābūt sabalansētiem, un, lai tiktu pāri kantēm un nezaudētu laiku, vienmēr, velkot sistēmu ar zivi vai bez, kātu jācenšas noturēt maksimāli augstu rokās.

Jāpiebilst, ka ļoti iespējama būs piezveja asara, zuša, sama (to tur ir ļoooti daudz, bet uz gruntenes labi eksemplāri trāpās retāk) vai pat meženes un līdakas izskatā. Vēlā rudenī vīķes fileju nesmādēs arī sapals.

Īsumā, esmu parādījis, ka noķert zandartu uz gruntenes āķa – tas nav sarežģīti. Ievērojot visas nianses un ar sabalansētu pieeju aizbrauc kādā jaukā vakarā pasēdēt un pabaudīt dabu un interesanto zandarta copi.