Peipusā nekad nepaliek bez loma

Alūksnietis Jānis Randa ir izslavēts copmanis. Ziemā viņš regulāri brauc makšķerēt uz Peipusa ezera ledus un nekad neatgriežas tukšā. Jānis atzīst, ka tā var gadīties tikai tad, ja netiek uz ezera.

Sniega putra nespēj kavēt īstus copmaņus

“Peipusā zivju netrūkst. Turklāt tagad asari ir lielāki. Tos var pieķert, ja tik ir gribēšana. Kad nesen biju, divās dienās izvilku 42 kilogramus zivju, turklāt starp tām bija četras vēdzeles. Ņēma astoņas, bet četras izvilku. Visi prasa, uz kā es ķeru. Tie makšķernieki, ar kuriem braucu kopā, katrs izmanto savu ēsmu. Tai nav nozīmes. Galvenais ir jāatrod vieta un jātic, ka noķersi,” atklāj J.Randa.

Tiesa, viņš arī pamēģina, uz ko tomēr ķeras labāk. Nesen trīs makšķernieki no Peipusa atveda apmēram 100 kilogramus zivju. Tās galvenokārt tiek žāvētas. Ne velti ar Jāni kopā uz copi vēlas doties arī “lieli priekšnieki”, lai kaut reizi mūžā noķertu daudz zivju. Tiesa, tāpat kā visiem kaislīgiem copmaņiem viņam svarīgs nav tikai loms, bet pats makšķerēšanas process. Uz Peipusu aizbrauc vakarā, pārspriež, kur dosies un kā notiks makšķerēšana, atceras, kā ir veicies iepriekš, pārguļ nakti un no rīta dodas uz ezeru. Tagad uz Peipusa ledus ir slapja sniega putra. Tā ir līdz puskājai, tāpēc jāmokās ir gan kājāmgājējiem, gan braucējiem ar sniega motociklu.

J. Randa ar savējiem brauc 14 līdz 16 kilometrus no krasta. “Lāpsta jāņem līdzi un pusstundu jārok, kamēr atbrīvo sniega motociklu “Buran”. Rokot esam pamatīgi nosvīduši – apakšveļu var griezt. Ja uz ledus būtu ūdens, varētu braukt, taču tagad sniega putra spiežas burāna ķēdēs un tās nosprosto,” stāsta. J.Randa. Viņš cer, ka šo sezonu sniega motocikls vēl izturēs. Tad varēs to remontēt.

Pavasarī dosies makšķerēt pie polārā loka

Kāpēc nevar doties tepat uz Alūksnes ezeru? “Alūksnes ezeru ir pārņēmušas baltās zivis, bet plēsoņu ir maz. Kad rudens pusē te makšķerēju, kādu līdaku un asari dabūju, bet, salīdzinot ar Peipusu, tas ir nieks,” atzīst J.Randa. Lai gan prot tikt pie lieliem lomiem, viņš nekad nepiedalās zemledus makšķerēšanas sacensībās. “Es nestrādāju ar tādiem rīkiem – mormiškām, bet izmantoju tikai vizuļus un bļitkas. Ja būtu noteikts, ka jāmakšķerē ar vizuļiem, tad es varbūt piedalītos,” skaidro Jānis. Katru pavasari, bet dažkārt arī rudenī J.Randa brauc makšķerēt uz Skandināvijas valstu ezeriem. “Šogad dosimies kaut kur pie polārā loka. Tur ir skaisti. Cik zivju varam apēst, tik paturam, bet pārējās laižam vaļā. Tur zivju ir nenormāli daudz, tāpēc, piemēram, līdakas var vilkt vienu pēc otras. Tiesa, šī zivs tur skaitās mazvērtīga, ” stāsta J.Randa. Viņš par garšīgu atzīst vēdzeli, zandartu un asari, taču asarus ir grūti apstrādāt. “Nebiju ēdis tādu vēdzeli, kādu pagatavoja saimniece, pie kuras dzīvojām Peipusa ezera krastā. Viņa zivi, kartupeļus, burkānus, sīpolus ielika čuguna pīlē un sautēja maizes krāsnī. Gardi,” atzīst Jānis.