Pat ābolam nav kur nokrist…

a vērīgāk paskatīsities, tad redzēsit, ka stinšu copē vienaldzīgas nav pat daiļā dzimuma pārstāves. / Liepajniekiem.lv

Ne viens vien, kurš pēdējā laikā mērojis ceļu pāri Tramvajtiltam Liepājā, pametot aci uz promenādes pusi, ja ne gluži sastingst, tad ir stipri izbrīnīts – tur no malu malām sabraukuši salaku jeb stinšu makšķernieki, kas copes prieku azarta pārņemti dažubrīd pat pazaudē laika izjūtu un mājup dodas tikai nākamās dienas vakarā.

Liepājas Tirdzniecības kanāls un Atteku salas apkaime ziemas mēnešos tradicionāli bijusi iecienīta makšķernieku pulcēšanās vieta, jo tieši šajā laikā uz mūsu ezera pietekām nārstot steidz pēc gurķiem smaržojošās stintes, kas šogad siltā laika dēļ tikai tagad tā pa īstam sākušas kosties. Copmaņu mērķi, dodoties uz kanālmalu, ir visdažādākie – viens vienkārši vēlas svaigā gaisā pabūt draugu lokā, bet cits copes priekus apvieno ar iespēju nopelnīt. Varbūt kāds pasmīkņās, tomēr salaku cena zivju paviljonos tirgū svārstās ap diviem latiem kilogramā, un šīs sugas zivis ir itin pieprasītas. Pēdējās dienās veiksmīgāko makšķernieku lomi pat bija mērāmi vairākos desmitos kilogramu, tā ka rēķiniet paši.

Lai arī, šķiet, copmaņi ir kļuvuši kulturālāki, tik un tā pēc pamatīgas uzdzīves nākamajā rītā cūkmens varētu būt stipri sašutis, redzot atstātās drazas un sasisto pudeļu lauskas. Nevienam taču nav noslēpums, ka daļa makšķernieku savu vaļasprieku nevar iedomāties bez kāda grādīgāka dzēriena. Jāteic, ka pēc pagājušās ziemas regulārajiem zivju inspektoru reidiem arvien retāk trāpās sastapt negodīgos makšķerniekus – lielākoties tomēr visi sākuši ņemt vērā Latvijas Zivsaimniecības pārvaldes noteikumus.

Man nav nekas pret mūsu dienvidu kaimiņiem, kuri makšķerēt uz Liepāju brauc masveidīgi, un brīžiem nevar saprast, kas tad ir ūdeņu galvenie saimnieki. Taču atsevišķu lietuviešu nekaunībai tomēr nav robežu – netiek ņemti vērā ne makšķerēšanas noteikumi, ne uzvedības normas sabiedriskā vietā. Varbūt latviešu makšķernieku desantam vajadzētu kādreiz aizbraukt, piemēram, uz Kuršu jomu un līdzīgā stilā izbaudīt makšķerēšanas priekus, iespējams, tad lietuvieši sāktu pārdomāt savu rīcību.

Lai nu kā, tiem, kas vēl nav paguvuši savas bada pātagas izmērcēt, varu teikt, ka nekas nav nokavēts – vajag tikai brašā solī doties uz kanālmalu un, protams, ja ir nepieciešamība, pa ceļam ieskriet kādā copes lietu veikalā un iegādāties makšķerēšanas karti.