Tēvi un dēli dodas uz copi

Peipusa ezers Igaunijā visos laikos vilinājis zemledus copes cienītājus. Arī skrīverietis Egils Jasaitis kopā ar paziņām jau vairākus gadus brauc pēc Peipusa asariem. Šogad viņš un Armands Rikmanis paņēma līdzi arī dēlus.

Piepilda sapni

— Par copi uz Peipusa ledus sapņoju ilgāku laiku. Pērn sapni piepildīju pirmo reizi, bet šogad paņēmu līdzi arī dēlu — tas ir piedzīvojums, turklāt arī viņam ļoti patīk makšķerēt, — saka Egils Jasaitis. — Ceļš līdz Peipusam ir tāls. Jābrauc gandrīz piecas stundas. No Skrīveriem izbraucām svētdien, stundu pirms pusnakts. Mērķis — Kallastes pilsēta Peipusa krastā. Drīz pēc četriem no rīta jau bijām pie ezera. Iekārtojāmies iepriekš noīrētā namiņā, paēdām brokastis, uzvārījām kafiju līdzņemšanai un devāmies uz ledus.

Jo tālāk no krasta, jo lielākas

Jāiet visai tālu — aptuveni divus kilometrus no krasta. Uz ezera attālumu noteikt grūti. Parasti veidojas lielāki ledus krāvumi, un attālumu nosaka pēc tiem. Mēs devāmies aiz pirmā ledus krāvuma. Tuvāk krastam parasti ķeras tikai sīki asarīši, nelielas raudiņas un ķīši. Tālāk no krasta zivis ir lielākas. Taču vislabāk tajās dienās esot ķēries astoņus — desmit kilometru no krasta. Jāņem arī vērā, ka pie krasta raudiņas bieži vien ir invadētas ar lenteņiem. Dziļumā šī parazīta zivīs vairs nav.

Lai izurbtu āliņģus, nācās krietni pasvīst. Ledu klāja 40 līdz 50 centimetru biezs sniegs, zem tā — nesasalis ūdens, tikai tad ledus. Lai izurbtu tam cauri, bija vajadzīgs viss ledus urbja garums un jānometas ceļos.

Mainīgs laiks

Pirmajā dienā ezers mums lika vilties. Mainījās laika apstākļi, un zivis ēsmu ķēra ļoti kūtri. Tomēr pat Peipusa “necope” līdzinās veiksmīgai dienai uz kādas Latvijas ūdenstilpes ledus.

Pūta ļoti spēcīgs vējš, kas dzenāja sniega vērpetes un putināja ciet āliņģus. Auklas pinās. Labi, ka nebija stipra sala. Tomēr, neraugoties uz nelabvēlīgajiem laika ap-stākļiem, bērni bija ļoti apmierināti — nekunkstēja ne viens, ne otrs.

Otrajā dienā laiks bija ievērojami labāks, zivis par ēsmu interesējās daudz aktīvāk, un man izdevās noķert aptuveni piecus kilogramus zivju. Pieredzējušākie braucēji stāstīja, ka nedēļu iepriekš lieliski ķērušās vēdzeles. Katrs izvilcis pa 20 kilogramiem šo zivju.

Ķīšiem īpaša recepte

Mums ķērās lielākoties asari, jo īstā raudu cope vēl nebija sākusies. Tā Kallastē parasti sākas marta otrajā pusē. Arī plaukstas garuma ķīši ķērās visai aktīvi. Visas noķertās zivis bija ar ikriem, tas liecina, ka drīz sāksies pavasaris. Zivis bija visai prāvas, un mājās kaķim pat īsti nebija ko atdot — žēl peļu junkuram izbarot tik lielas zivis.

Latviešu makšķernieki parasti gan ķīšus mājās neved. Atstāj uz ledus, kur šīs zivis salasa vietējie iedzīvotāji. Vaicājām, kā viņi ķīšus gatavo. Izrādās, šīs zivis netīrītas vāra eļļā. Ēd karstas, iztīrot ar divām dakšiņām.

Zivis ķer ar “kombainu”

Es makšķerēju ar tā saukto “kombainu”, kam auklas galā iesieta smagāka mormiška, bet nedaudz augstāk — vieglāka. Bieži gadījās “dupleti” — uz katras mormiškas pa asarim. Vietējie makšķerē lielākoties ar nelielu bļitku un iztiek bez ēsmas. Ja ierauga, ka atbrauc latvieši un uz āķa sprauž trīsuļodu kāpurus, viņi dodas uz citu vietu, jo zivis labāk izvēlas āķi ar ēsmu, nevis tikai metāla spīgulīti.

Pagājušā gada atmiņas

Tomēr šo braucienu grūti salīdzināt ar pagājušajā gadā piedzīvoto. Pērn abās dienās spīdēja saule, bija gandrīz bezvējš, un zivis ķērās nepārtraukti. Tiklīdz mormiška nogrima, to nekavējoties sagrāba kāds strīpainis. Gandrīz vai sauļoties varēja. Taču tas viss — ievērojamā attālumā no krasta. Pērn mums bija iespēja noīrēt īpašu mašīnu ar lieliem riteņiem, kas aizveda vairākus kilometrus no krasta un vakarā atbrauca pakaļ. Šogad tādas iespējas nebija. Ar šīm mašīnām brauc vietējie. Viņi ļoti labi pārzina ezeru un makšķerniekus izlaiž vietā, kur apakšā akmeņains sēklis vai “kante”, un seklums strauji pāriet dziļumā. Tieši šajās vietās var vilkt vislabākos lomus. Ir bijis, ka vienuviet sēž pat 30 cilvēku un visiem ķeras.

Vietējiem iedzīvotājiem Peipusa ezers bieži vien ir vienīgais iztikas avots. Blakus ezeram ir zivju pārstrādes cehs. Dienā noķertās zivis var pārdot, un, piemēram, asari maksā 35 santīmus par kilogramu. Tā ir laba peļņas iespēja.

Satraukumu netrūkst

Šogad gadījās arī satraukuma pilni mirkļi. Sēdējām uz ledus, pēkšņi no krasta puses atskanēja pamatīgi sprakšķi. Gaisā uzvijās varens dūmu mākonis. Tieši no tās puses, kur mūsu noīrētais namiņš. Bet mikroautobuss, ar kuru atbraucām, tikai pusmetru no ēkas sienas... Vajadzētu skriet un skatīties. Taču ar prātu saproti — kamēr aizskriesi vairāk nekā divus kilometrus līdz krastam, izglābt braucamo tik un tā vairs nevarēs. Paziņas jau apvaicājās, vai mašīna bija apdrošināta, un nervozēja, kā varēs nokļūt mājās. Par laimi, dega nevis mūsu namiņš, bet ēka divas mājiņas tālāk. Ugunsdzēsēji atbrauca vēlu, un viņiem bija vajadzīgs ilgāks laiks, lai noslāpētu liesmas.

Dzirdējām baumas, ka vairs tikai nedēļu vai divas makšķerniekus laidīšot uz ezera. Pavasarī ūdens paliek arvien vairāk, ledus lūzt un atdalās no krasta. Ne reizi jau dzirdēts, ka ledusgabals ar makšķerniekiem aizpeldējis tālu no krasta un bijusi vajadzīga glābēju palīdzība, lai nokļūtu mājās.

Tāpat jāuzmanās, lai nešķērsotu Igaunijas un Krievijas robežu ezera vidū. Lai robežu iezīmētu, laiku pa laikam pa to brauc Igaunijas robežsargi kamanās uz gaisa spilvena. Sastapt Krievijas robežsargus būtu nepatīkami, jo tad nokļūšana mājās ieilgtu un būtu jāmaksā prāvs naudassods.

Uzziņa

◆ Peipusa ezers (igauniski — Peipsi) ir ceturtais lielākais ezers Eiropā, tas ir uz Igaunijas un Krievijas robežas. Platība — 3550 km2.

◆ Ezers sastāv no trim daļām: Peipusa ezera (Peipsi jarvi) ar platību 2670 km2, Pleskavas ezera (Pihkva jarvi) — 710 km2 un tos savienojošā šauruma — Siltā ezera (Lammijarvi) — 710 km2.

◆ Peipusa ezera platība ir 2670 km2, vidējais dziļums — 8 m, maksimālais — 12,4 m. Ezera krasti pa lielākai daļai sausi, ar lieliskām smilšu pludmalēm un priedēm apaugušām kāpām. Rietumu krasts vietām stāvs, akmeņains.

◆ Pleskavas ezers ir četras reizes mazāks par Peipusa ezeru (710 km2), sekls, vidējais dziļums — 2,5 — 3 m, maksimālais — 5,4 m. Peipusa un Pleskavas ezerus savieno 15 km gara un 1,5 — 5 km plata caurteka, kuru sauc par Silto ezeru. Ūdens tajā ir tāds pats kā ezeros, ko tas savieno, bet jūtama straume no Pleskavas ezera uz Peipusa ezeru, tāpēc Siltais ezers aizsalst nedaudz vēlāk nekā citas ūdenstilpes daļas.