Uz jūru pēc lucīšiem

Gulbenieši pēc loma gatavi mērot simtiem kilometru. Aizsalušais Rīgas jūras līcis azartiskajiem makšķerniekiem šoziem dāvā lielisku iespēju raudzīt pēc lucīšu lomiem. To steidz izmantot arī Gulbenes novada ziemas makšķerēšanas cienītāji, kuriem ne agrā celšanās pēc pirmajiem gaiļiem, ne prāvais attālums nav šķērslis, lai brauktu ķert lucīšus. Pagājušās nedēļas brīvdienās uz jūru pie Saulkrastiem devās arī vairākas makšķernieku ekipāžas no Gulbenes.

Samet naudu degvielai

Ja vienam vai diviem cilvēkam aptuveni 400 kilometru tālais ceļš līdz Saulkrastiem un atpakaļ ir samērā dārgs prieks, tad, braucot pieciem, sešiem vai pat septiņiem vīriem, brauciena summa katram nav pat desmit latu. Braucēji stāsta, ka attālumu mērojot divās, divarpus stundās. Viss ir atkarīgs no ceļa apstākļiem. Šāds brauciens kopumā izmaksā 30 latus. Kad ekipāža ir nokomplektēta, atliek sarūpēt visu nepieciešamo zivju makšķerēšanai un piedzīvojums var sākties.

Nešķiro - savējie vai svešie

Pa ceļam vīri dažādi īsina laiku - kurš ļaujas pasaulīgo problēmu apspriešanai, kurš mēģina nosnausties, vēl kāds atceras to laiku, kad šobrīd godā celtajiem lucīšiem nebijis vērtības. Jūrā tie zvejoti tonnām un izbaroti lapsām, ūdelēm un citiem kažokzvēriem. Cilvēki, kas joprojām strādā Gulbenes zvērsaimniecībā, stāsta, ka tad, kad lapsām savulaik atvestas svaigo zivju tonnas, viņi steiguši no zivīm izlasīt lucīšus. Pieticis visiem - gan strādniekiem, gan dzīvniekiem.

Lucīšu ķeršana sākas līdz ar gaismu, jo labākais copes laiks - no paša rīta un pēcpusdienā. Dienas vidus - tukšāks. No krasta jūrā jāiet aptuveni 300 metri. Ir vīri, kas neaiziet pat tik tālu. Nav vajadzības! Galvenais ir atrast labākās vietas, bet tam īpaša piepūle nav vajadzīga, tās var redzēt jau iztālēm. Uz to norāda makšķernieki, kas, atgādinot tumšus ciņus uz baltā sniega, veido slaidas svītras un apļus.

Jūrā neviens nešķiro - savējie vai svešie. Visi metas kopā, dažviet pat cits citam blakām, tāpēc uz pusdienas pusi notiek dalīšanās līdzpaņemtajās sviestmaizēs un karstas kafijas malkos. Visi jūtas droši, jo jūrā ledus ir no 30 līdz 50 centimetriem biezs. Āliņģu urbšana liek nedaudz pasvīst, bet pavisam drīz sniegā spirinās pirmie lucīši. Klusībā katrs cer, ka varbūt izdosies izraut arī kādu mencu, kas te neesot retums. Tiesa - šoreiz mencas labāk izvēlas jūru, nevis āķi.

Garšo zirņu biezputra

Uz bļitkas, mormiškas vai parastā āķīša ar spogulīti visi liek līdzīgu ēsmu - sliekas, sarkanos odu kāpurus, baltos gaļas tārpus. Tie, kam lielāka pieredze, neliedz padomu, ka ķeršoties arī uz zivs gabaliņa vai pavisam maza, tikko dzimuša lucīša. Skaidrības labad jāpiebilst, ka lucīši ir dzīvdzemdētāji un pasaulē laiž nevis ikrus, bet jau pavisam mazas zivtiņas. Arī āķim nav jābūt ļoti lielam, jo lucīša mutes kampiens ir ciešs. Galvenais ir laikā piecirst. Ja lucītis ir paņēmis āķi, tad no ūdens laukā nāk viegli. Zivju iebarošanai vīri āliņģos met gaišo zirņu biezputru, kas lucīšiem ļoti garšo. Biezputru var arī nevārīt, bet zirņus apliet ar karstu ūdeni, ļaujot tiem uzbriest. Iebarošanai var izmantot arī konservētos zirņus.

Lai ātrāk tiktu pie kārotā loma, vīri izmanto divus āķus - apakšas daļā bļitka, augstāk - mormiška. Cits paļaujas uz divām mormiškām.

Lucīšiem nav makšķerēšanas noteikumu diktēts svars un garums, tāpēc tiek vilkti visi pēc kārtas. Februārī un martā šīs zivis nārsto lielākoties piekrastē uz oļiem, tāpēc, lai tos noķertu, nav vajadzīgs vairāku metru dziļums. Nav vajadzīgi arī smalki zvejas rīki. Pietiek ar 3 metru dziļumu, ziemas makšķeri un 18 līdz 20 milimetru auklu.

To, ka lucīšu ķeršanas procesā nav nekā sarežģīta, mājupbraucot atzina visi, kas šīs zivis raudzīt uz jūru bija devušies pirmo reizi.