Žurnāla "Copes Lietas" citāts - 2010.jūnijs

Žurnāls COPES LIETAS

Einārs Siliņš: "Daugavā, starp hesiem, vēl pirms gadiem eholotē uz ēsmu cēlās viens ūsainis, bet tagad brīžiem laivā kļūst neomulīgi, jo pēc uzkvokošanas no gultnes augšā mēdz nākt uzreiz 4-5 eksemplāri."

Jūs pat iedomāties nevarat, cik reižu par zonu starp Rīgas un Pļaviņu HES esmu dzirdējis šādu tekstu! Galvenokārt to saka makšķernieki, kas piedzīvojuši tos labos laikus, kad Rīgas spēkstacijas vēl nebija un Daugava šajā posmā vienkārši vārījās no zivju pārpilnības. Tagad situācija ar resursiem un atsevišķām sugām ir aptuveni šāda. Ar nelieliem izņēmumiem ir pazuduši zuši, vēdzeles, vimbas (ja neskaita tās, kas nespēj izaugt lielākas par 100 g). Pats interesantākais ir jaunais likums, ko par vimbām pieņēma šī gada sākumā. Pirmkārt, labi apzinoties, ka viņas šajā posmā ir deģenerējušās un vairs nesasniedz ierasto izmēru, tika nolemts atcelt garuma ierobežojumu. Ļoti pareizs lēmums. Taču nez kāpēc tika atstāts maksimālais paturamais daudzums! Piecas!!! Sanāk mazliet smieklīgi un dīvaini: it kā ar vienu roku dod, bet ar otru ņem atpakaļ. (Pārlasot pēdējo teikumu, sāku domāt – nez kur es šito esmu jau pieredzējis?...)

Ja mēra pēc sugām un to daudzuma šajā Daugavas posmā, kā arī patur prātā, ka par ņemamu varētu uzskatīt zvīņnesi no 0,5 kg, tad neapšaubāmi līderi ir brekši. Acīmredzot lēnais tecējums šai sugai ir nācis stingri par labu. Makšķernieku uzskati par šo zivi atšķiras. Vieniem šķiet, ka breksis ir breksis jau no puskilograma, bet citi tā nopietni novērtē tikai tos, kas sasnieguši vismaz pusotra kilograma svaru – un, ticiet vai ne, šo zivju te ir ļoti daudz. Labākais laiks to ķeršanai ir tieši pavasaris un lēnām uzsilstošais Daugavas ūdens, un pavasarī šī zivs piepilda visus līčus. Starp citu, turp dodas arī raudas.

Ļoti daudzi makšķernieki izmanto licencētās zonas pie Pļaviņu un Ķeguma spēkstacijas un ne bez iemesla. Breksis palu laikā piespiežas ļoti tuvu krastam, jo tam nepatīk straume un ātrums. Zinot vietas un iepriekš iebarojot, var tikt pie izciliem eksemplāriem. Iebarošanai ir milzīga nozīme, jo breksis no laba galda neaiziet ilgi. Es zinu vairākus cilvēkus, kas atsevišķās vietās regulāri uz maiņām gāž iekšā putru un veikalos nopērkamo gatavo barību kaudzes, tādējādi šo zivi piesaistot vienai vietai uz ilgu laiku. Starp citu, breksi pārbarot praktiski nav iespējams.

Taču dažās vietās, piemēram, līčos, ūdens kustība mainās tikai tad, ja mainās līmenis Daugavā, turklāt tas notiek ļoti bieži, tāpēc pamatīgi traucē kā zivīm nārsta laikā, tā arī makšķerniekiem. Lūk, šādos līčos vasarā, kad ūdens temperatūra sasniedz 20 grādus, atbrauc putrinieki sagāž kvantumu masas un patiesībā zivi no vietas aizbaida. Iemesls ir viens – veikalos nopērkamo gatavo barību jebkuras zivs gateris ātri pārstrādā, un līdz ar to viņa nepieēdas. Savukārt mājās vārītās putras vēderā nostrādā kā līme, zivis pieēdas un aiziet no galda prom. Ja zivju kādā rajonā ir maz, tad siltajā ūdenī putra skābst, un zivis no šīs puses aiziet. Es pat zinu privātos ezerus, kur ar šāda veida putrām nemaz nelaiž krasta tuvumā!

Vēlāk, uz vasaras vidu un rudens pusi, brekši sapeld lielos baros un pārsvarā uzturas upes vidusdaļā. Turklāt, kā rāda eholote, tie apgrozās nevis pie gultnes, bet gan peld pa vidusslāni aptuveni 4–5 m dziļumā. Jau vēlā rudenī breksis iekārtojas dziļākās bedrēs. Kas šīs vietas zina, tas var copēt tālāk. Ziemas periodā, sevišķi tā sākumā, breksis kaut kur pazūd. Nav, un viss! Atkal tas parādās tikai uz pēdējā ledus posmu un tad ir ļoti aktīvs. Ar ko tas izskaidrojams – grūti pateikt, bet dabai ir savi likumi.

Pilnu tekstu lasiet žurnāla COPES LIETAS jūnija numurā