Uz Tebru pēc sapaliem

Ierodamies laukos vēlā pēcpusdienā. Pirmo reizi Tebrā – astoņus kilometrus no Sakas tilta Aizputes virzienā – spiningosim, nevis makšķerēsim. Esam bruņojušies ar visu nepieciešamo – pāris makšķerkātiem, dažādu veidu nelieliem vizuļiem, brienamajiem tērpiem un sajūtu, ka šī būs īstā diena varenam lomam.

Tebra ir upe, kurā var tikt pie sapaliem. Tas arī ir mūsu galvenais mērķis. Sapals ir spēcīga, tramīga zivs, kuru ir grūti noķert. Tā prasa īpašu pacietību, un, ja vēlaties šo uzmanīgo zivi sajust sava makšķerkāta galā, pie upes nav vēlams trokšņot. Sapali ir kāri uz sienāžiem, vabolēm, tāpēc tie pārsvarā uzturas upes vietās, kur ir zāles, koki un krūmi. Te iespējamība, ka vaboles pašas iekritīs sapalam mutē, ir lielāka – par zivju iebarošanu parūpējusies pati Dabas māte. Ja spiningo sapalus, tad tas jādara tieši šādās vietās, tomēr ļoti jāuzmanās, lai vizulis netrāpītu koka zaros.

Šoreiz veiksmi izmēģinām upes vietā, kur neesam makšķerējuši – pie vairākiem nokritušiem kokiem. Jau trešajā metienā – ir! Pirmajā brīdī liekas, ka kārotais sapals ir sagūstīts, un tik ātri! Tomēr izrādās, ka tā ir līdaka, vērtējot pēc sajūtām, aptuveni pusotru kilogramu smaga – upei nav slikti. Līdaka nāk grūti, jo makšķeraukla ir par tievu šādam lomam, un – ak tavu neražu! – aizmirsies uzķeramais tīkliņš, tomēr ar pacietīgu darbošanos zaļsvārce ir rokā. Makšķernieki, kas regulāri copē Tebrā, secina, ka pēdējo divu gadu laikā zaļsvārci šeit noķert gadās aizvien retāk. Tāpēc garastāvoklis ir simtprocentīgi pozitīvs.

Turpinām copi. Nepaiet ne desmit minūtes, kad dažus metrus tālāk pieķeras aptuveni 500 gramu smags, spēcīgs asaris. Kādas 20 minūtes metieni nav rezultatīvi. Nolemjam mainīt vietu. Brienam pa upi mētājot, tomēr bez rezultātiem. Nokļūstam jau pie ierastas makšķerēšanas vietas, kas ir zālaina un ar vidēji spēcīgu straumi. Spiningošana ir nedaudz apgrūtināta, tomēr sevi attaisno, un kārotais sapals pēc mirkļa jau sagūstīts, tomēr ne īpaši liels. Pēc vēl trim metieniem – asaris. Kādu pusstundu atkal sausā, un jau klāt neliels nogurums, arī vizulis ieķeras koka zaros. Tomēr mest mieru vēl negribas.

Tā kā esam vietā, kas ir netālu no mājām, dodamies pēc makšķerkātiem un sarokam dārziņā pārīti slieku. Atpakaļ pie upes! Baudot ūdens čalas un putnu dziesmas, gandrīz nevērīgi skatoties uz pludiņu, manām, ka pēkšņi un strauji tas pazūd zem ūdens. Pēc tā, kā medījums pretojas un – var pat teikt – trako, ir skaidrs, ka tā ir sapalam raksturīga uzvedība. Loms uzmanīgi tiek pievilkts pie krasta, un, jā, tas ir sapals – 1,700 kg!!! Ar fantastisku gandarījuma sajūtu šodien copei liekam punktu! Vakariņās būs kūpinātas zivis.

Ugunskura vietā malku kurina līdz gailošām oglēm, tad liek virsū alkšņu zariņus, lai veidojas dūmi. Tikmēr sagatavoto bagātīgo zaļumu devu – lokus, pētersīļus, ķiploku ziedus kātus, ķiplokus, citrona sulu un nedaudz garšvielas zivīm – liekam virsū iztīrītajam lomam. Zivis ievietojam koka kastē, kuras pamatnē ir restes, pārklājam ar blīvu audumu un liekam uz ugunskura. Kūpināšana prasa pacietību, ik pa brīdim jāliek svaigi alkšņu zari ar lapām. Nedrīkst pieļaut, ka temperatūra kļūst par augstu – tā, ka alkšņa zari aizdegas. Visideālākā temperatūra sajūtama ar roku – virs auduma uzliek plaukstu un, ja roku noturēt nekustīgi ir grūti, vien var to braucīt – ir īstā temperatūra. Var jau sajust kūpināto zivju aromātu, un pēc aptuveni 40 minūtēm baudām sava darba augļus. Kas var būt labāks par pašu ķertām un kūpinātām zivīm... Baudot kūpināto sapalu, varam izvērtēt copi. Secinām, ka makšķerēt Tebrā ir vienkāršāk nekā spiningot, bet dažādības dēļ ir vērts pamēģināt šo daudz aktīvāko makšķerēšanas veidu. Tomēr, ja noteicošā ir kvantitāte, sapalus vajadzētu ķert ar makšķeri.