Pērkona negaiss, "fīdere" un raudas – uz āķa!

Pulksten piecos no rīta atmodina nevis modinātājs, kas sauc uz copi, kā bija plānots, bet gan pērkona dārdi, zibens un pērkona negaisam raksturīgs spēcīgs lietus.

No gultas uzreiz lietū gluži netīkas lēkt. Nogaidām, kamēr lietus rimstas, un, lai arī padebeši tumši – uz upi!

Pievilinām ar našķiem

Šoreiz izmēģinu priekš sevis jaunu makšķerēšanas metodi – grunteni ar barotavu. Copmaņi to dēvē par fīderi. Feed no angļu valodas nozīmē barot. Fīdere no parastās gruntsmakšķeres atšķiras ar to, ka tā ir viegla un tieva, bet paredzēta arī brangu lomu ķeršanai. Pie makšķerauklas piestiprināta barotava, kas izskatās pēc spirāles. Barotavā jāievieto kārums – zivju piebarošanas masa. Ar aromatizētājiem un garšīgajām sastāvdaļām – cepumiem, riekstiem u. c. – tai vajadzētu būt spēcīgam pievilinātājam. To pagatavot ir elementāri – nelielu barības daļu sajauc ar ūdeni un iespiež spirālē. Tā kā Tebrā šobrīd spēcīgo lietavu dēļ ir ļoti augsts ūdens līmenis un spēcīga straume, masu veidojam lipīgu (barībai pievieno vairāk ūdens), lai tā tik ātri neizplatās. Uz āķiem liekam klasisku ēsmu – piemājas dārziņa sliekas.

Negaiss rosina apetīti

Kamēr gatavojamies copei, arī Dabas māte rūpē jaunu negaisa vilni. Debess pamale ir draudīgi melna. Tomēr neliekamies ne zinis. Pirmais iemetiens! Makšķerkāts jāatbalsta uz zemē iesprausta zara kaķenes formā (smalkāk būtu ar speciāli šim nolūkam paredzētu statīvu, bet neskādēju arī šo metodi). Pēc neilga mirkļa sāk copēt. Kad makšķerkāts ir stiprāk ieliecies, piecērtu! Ir! Smuka sudrabainu zvīņu ietverta raudiņa! Arī nākamā cope nav ilgi jāgaida – atkal rauda! Tikmēr tuvojas negaiss. Esot pie upes, to var sajust niansēti. Valda klusums pirms vētras, daba it kā ievilkusi elpu, tad augstu koka galotnēs var dzirdēt vēja šalkas, kas viļņveidīgi tuvojas un kļūst arvien stiprākas, līdz sasniedz mūs – un pērkona negaiss iet vaļā. Nedaudz sabojājas oma, jo, kā pieņemts uzskatīt, zivis labi barojas pirms negaisa. Itin nemaz negribas samierināties ar divām copēm.

Nolemjam turpināt tandēmā ar negaisu. Ja nu? Un par lielu pārsteigumu un prieku raudas turpina baroties pie mūsu fīdera. Cope, piecirtiens – raudiņas ripo uz nebēdu mūsu tīkliņā. Un kā nu ne, raudas nārsto un, šķiet, ir tik izsalkušas, ka negaiss viņu apetīti neietekmē.

Sanāk diezgan aktīva darbošanās. Pēc divām stundām varam lepoties ar 15 tīri smukām raudiņām, vienu plici, diviem nebūtībā aizgājušiem āķiem, ko nokoda zaļsvārces, kas netālu savā nodabā medīja un uzdzina adrenalīnu. Šoreiz pievīla makšķeraukla – tā izrādījās nieks aszobei. Un – slapjumu no galvas līdz kājām, kas šoreiz sevi attaisnoja.

Zupa – galdā!

Kūpinātām raudām nav ne vainas, bet tās nav tik lielas un ir asakainas, šoreiz galdā celsim dzidro raudu buljona zupu. Raudas iztīra un liek vārīties uz ugunskura, pievieno vairākas ķiploka daiviņas, piparus, sāli. Kad zivis pilnīgi gatavas, ņem kokvilnas drānu (var izmantot arī marli), caur kuru nokāš buljonu. Sagriež kartupeļus, burkānus, sīpolus, pievieno buljonam un vāra. Sagatavo arī sakapātus zaļumus, pāris svaigu ķiploka daiviņu un krējumu, ko pievienot zupai. Labu apetīti!