Butes jau manītas krasta tuvumā

Tuvojas laiks, kad pārtikas veikalu saldētavu vitrīnās sāks manāmi tukšoties saldēto krevešu plaukti. Tas gan nenozīmē, ka mājsaimnieces pirms rudens beigušas marinēt gurķus un ķērušās pie masveidīgas krevešu salātu gatavošanas.

Pie visa vainīgi būs makšķernieki, kuri teju tūlīt metīsies Baltijas jūras virzienā, lai līdz ziemai atlikušos mēnešus sparīgi vilktu butes. Rudens pusē cieši krastam pietuvojas arī taimiņi. Ko viņi tur meklē un kāpēc tieši šajā laika posmā, es tiešām nezinu. It kā jūrā nepietiktu vietas, bet lai tik peld un jo vairāk, jo labāk. Gan jau mēs zināsim, ko ar viņiem darīt, kad jau spirināsies jūrmalas smiltiņās.

No vietējiem pienāk ziņas, ka butes tīklos jau parādījušās. Turklāt tas viss notiek ap krasta līniju, tikai zivju izmērs vēl nav īstais. Lielās pie krasta nāks, kad no jūras puses sāks pūst lielie rudens vēji, bet pašreiz ir pēdējais brīdis sagatavot inventāru, lai viss būtu starta gatavībā.

Jo garāks kāts, jo labāk

Makšķerkāta garumam noteikti vajadzētu sasniegt vismaz četrus metrus. Protams, vienam otram copmanim esmu redzējis arī divreiz īsākus rīkus, un arī ar tiem butes vilktas ne sliktāk. Taču jāatzīst, ka tas iespējams tikai tad, ja šīs zivis peld gar pašu krastu un līdz pirmajam sēklim. Ja butes būs tālāk un makšķerniekam ēsmas metiens būs jāizdara aptuveni 50 — 70 metru tālumā, ar īsajiem makšķerkātiem čiks vien iznāks. Iespējams, svins tik tālu arī aizlidos, bet metiens iznāks ļoti ass un krevete metiena brīdī vienkārši nolidos nost. Par tādas ēsmas lietošanu kā raudas, vimbas vai reņģītes gabaliņi vispār nav ko runāt!

Es, piemēram, jau daudzus gadus izmantoju “Jaxon Crystalis Tele Carp” makšķerkātus 4,20 garumā un ar 100 — 150 gramu testu. Patīk, ka tie ir ar tievu spici, labi var redzēt copi un iemetiens — pat ļoti spēcīgs un tāls — iznāk maigs. Līdz ar to nekāda ēsma nenolido no āķa. Īpaši svarīgi tas ir nakts tumsā, kad ne vella nevar redzēt, kas tālumā iekritis ūdenī un vai ēsma uz āķiem palikusi. Vienīgā šā makšķerkāta nelaime — tas ir teleskops. Tie, kuri uz jūras krastu brauc copēt daudzus gadus, labi zina, ka jūras malā jebkura lieta klāta ar smalku smilšu kārtiņu, ko ar aci nevar redzēt. Ja pēc copes tāds teleskopiskais makšķerkāts netiek ar lupatiņu rūpīgi noslaucīts, smiltiņa darbojas kā smilšpapīrs, un kāta mūžs jau tiek skaitīts... Bet šī rīka cena nav mazā — veikalos aptuveni no 45 līdz 55 latiem.

Ar greznumlietām ai bez tām

Par bušu vai plekstu sistēmām runājot, es tomēr dodu priekšroku paša taisītām. Ļoti reti izmantoju, praktiski nemaz, tā saucamos svinus ar ūsām, jo nav nekāda prieka stīvēties ap makšķeri, lai dabūtu to no jūras ārā, kad viļņi vai straume svina ūsas iedzinusi, cik vien iespējams, dziļi smiltīs. Vislabāk izmantot trīsstūra formas svinus ar jau lējumā izlietām svina tapām. Veikalos to cena ap 60 santīmiem. Iepriekšnosauktais “ūsainis” maksā divus latus un vairāk.

Pavadiņu diametrs butēm galīgi neinteresē. Makšķerniekiem domas dalās, tiklīdz runa ir par to rotājumiem, kas liek plekstēm kā vārnām mesties apskatīt, kas gan tur spīd. Vieniem šķiet, ka jāliek mazāk uzkrītošas krāsas, bet tūlīt rodas jautājums — kāpēc tad jāliek vispār? Savukārt citi uzskata, ka bumbiņas vai pērlītes ir lieka greznība un bez tām iespējams iztikt. Varētu piekrist, jo es arī šīs zivis esmu ķēris bez pērlīšu palīdzības, tomēr jāatzīst, ka cope ir vismaz par pusi retāka, nekā lietojot pavadiņas ar “rotājumiem”. Eksperimentējiet, bet nemāniet sevi un citus! Ja uz vienas makšķeres sistēmas uzsiesiet četras pavadiņas, no kurām divas būs ar pērlītēm, bet divas ne, protams, divu pirmo dēļ butes ņems ēsmu arī pārējām, kurām pērlīšu nebūs. Dariet tā — uz vienas makšķeres uzsieniet sistēmu ar pērlītēm, bet uz otras — bez un tad parēķiniet.

Atgādināšu, ka pēc šīgada grozījumiem makšķerēšanas noteikumos copmanis jūrā var izmantot četrus makšķerkātus, bet kopējais āķu skaits nedrīkst pārsniegt astoņus. Daļēji tas dod iespējas manevrēt pa krastmalu. Ja kādam šķiet, ka jūrā met, kur vien patīk, jo butes būs visur, viņš stipri maldās. Tas ir pierādījies “atliektiem galiem”. Vairākkārt esmu pārliecinājies uz savas ādas, ka pilnīgi vienādā attālumā vienādi ekipētas makšķeres var “strādāt” pilnīgi atšķirīgi. Līdz ar to nākas pastaigāt gar krastmalu un pameklēt, kur tas plekstu bariņš ir nostājies.

Vārītu zivju sacepums ar sēnēm

600—800 g zivju,

400 g baraviku vai šampinjonu,

2 — 2 1/2 ēdamkarotes sviesta,

1 ēdamkarote sviesta,

1 glāze piena,

2 ēdamkarotes sarīvēta siera,

sāls pēc garšas.

Atdzesētas vārītas zivis sagriež mazos gabaliņos. Sagatavotas baravikas vai šampinjonus sagriež plānās šķēlītēs, saliek traukā, pieliek sviestu un sautē uz mazas uguns. Traukam iepriekš uzliek vāku. Miltus mazliet apcep sviestā, atšķaida ar karstu pienu un vāra 7—10 minūšu. Noņem no uguns, uzkaisa sāli.

Sautēšanas trauku labi ieziež ar sviestu, ieliek zivis vienā kartā, virsū liek sēņu kārtu, pārlej ar vienu daļu mērces, tad liek nākamās 2—3 tādas pašas kārtas. Pārlej ar mērci, pārkaisa ar sarīvētu sieru un liek cepeškrāsnī.

Bute vai paltuss ar tomātiem un sēnēm

800—1000 g zivju,

2 laurulapas,

sāls pēc garšas.

Mērcei:

8—10 svaigu baraviku,

4 tomāti,

2 sīpoli,

1 1/2 ēdamkarotes sviesta,

1 ēdamkarote miltu,

2 glāzes buljona,

sāls pēc garšas.

Zivis sagatavo un sagriež porciju gabalos, ieliek sautēšanas katlā, pārlej ar karstu ūdeni (3 glāzes), pieliek sāli, laurulapas un vāra, līdz zivis gatavas.

Svaigās sēnes notīra, nomazgā un sagriež plānās šķēlītēs, pieber sāli un pieliek sviestu. Sēnes sautē uz mazas uguns traukā, kam uzlikts vāks. Svaigus tomātus applaucē ar verdošu ūdeni, novelk miziņu, sagriež un izņem sēkliņas. Smalki sagrieztus sīpolus viegli apcep sviestā un pārkaisa ar miltiem. Cepšanas beigās pieliek tomātus, sēnes un samaisa. Pielej izkāstu buljonu. Saliek zivis uz šķīvja, pārlej ar šo mērci. Kā piedevu pasniedz kartupeļus.