Vēdzeļu copes maisam gals vaļā

Rudens ir pilnbriedā. Ūdens upēs kļuvis neciešami auksts, un, ja var ticēt sinoptiķu teiktajam, oktobra vidus paies lietus un sniega mākoņu zīmē, kas neapšaubāmi liks kravāt mantiņas vēdzeļu jeb ļurbu copei. Auksti, drēgni, salst, slapjš nāk no gaisa, ugunskuru nevar iekurināt, un tad vēl pa tumsu jāvazājas gar apsalušiem krūmājiem, apledojušiem piekrastes akmeņiem... tā vēl varētu kādu brīdi turpināt.

Daudzi makšķernieki no tā kategoriski atsakās. Taču ir arī copmaņi, kam vēdzeļu makšķerēšana ir īstā bauda. Paņemam līdzi maisu ar sausu malciņu, copenes, ziemas kostīmu — un uz priekšu. Vēdzeļu Latvijas upēs pēdējo desmit gadu laikā kļuvis vairāk — tas apstiprinājies ne vien manā pieredzē, bet arī pārrunās ar citiem makšķerniekiem. Man lielākās ļurbas trāpījušās Daugavā, Aiviekstē un Ogres upē. Ļoti daudz vēdzeļu ir Lielajā Juglā, bet jāzina vietas. Daugavā ir vieglāk.

Uz mazajām upītēm iesaku doties jau tagad, jo vēlāk ūdens līmeņa paaugstināšanās dēļ varētu nebūt tik vienkārši tikt klāt zināmajām vietām. Tad ūdens iegūst pavisam citu straujumu, un ēsmu noturēt uz vietas var tikai tad, kad svina gabals, ripojot pa gultni, kaut kur aizķeras. Pat ja vēdzele paņems āķi un jautri liks iedziedāties gruntsmakšķeres zvaniņam, var neiznākt to piecirst. Tāpēc sākumā ieteiktu apmeklēt mazākas upes un tikai tad doties uz Aivieksti vai Daugavu.

Meklējiet gultni ar siekstām un akmeņiem

Pats šogad esmu apņēmies sākt ar bedrēm, kuras mazajās upītēs ievēroju, vasarā ķerot foreles. Pavisam nejauši atklāju vairākas vietas, kur gultne klāta ar tik nepieciešamajiem akmeņiem, bet dziļums pat karstajos mēnešos sniedzās pāri galvai. Ideāla vieta vēdzelēm. Tāpēc tagad pienācis brīdis pārbaudīt.

Šādās vietās mēdz uzturēties arī sapali, kas rudens pusē kļūst ļoti aktīvi. Pēcāk jau uz Aivieksti. Tur viss upes vidus klāts ar akmeņu “lielceļu”, un kas var būt labāks par šo!

Protams, labākās vēdzeļu uzturēšanās vietas saistītas ar makšķerniekam pavisam nevēlamu grunti. Ja, iemetot gruntsmakšķeri, tā pavisam viegli, bez jebkādas aizķeršanās izvelkama krastā, ieteiktu šo vietu pamest un aizmirst uz visiem laikiem. Vēdzeļu tur nebūs, un, ja kāda arī trāpīsies, tā būs dabas kļūda. To, kāda ir upes gultne, var redzēt uzreiz. Pat Daugavā vietās, kur zem ūdens līmeņa ir dažādas siekstas un akmeņi, ūdens nedaudz virmo un met kaut ko līdzīgu milzīgiem burbuļiem. Tāda būs īstā vieta, kas varētu garantēt labu copi.

Par inventāru runājot, ieteiktu mest kaunu pie malas un pamatauklai izmantot monofilo 0,4 — 0,45 milimetru. Varētu arī pīto, bet ir viena problēma, ar ko esmu saskāries pats un kas nav nemaz tik lēta. Ja iznāks copēt mīnus grādos (un iznāks noteikti), pītā aukla izveidojas par stīvu veļas striķi, kas tik ātri nemēdz atkust. Aizsalst arī auklas caurlaides riņķi. Monofilā, protams, arī apsalst, bet, pateicoties auklas ķīmiskajam sastāvam un velkot to caur riņķiem, apsalums ātri nokrīt.

Ja nav slinkums, silti ieteiktu mājās sagatavot jau gatavas pavadiņas ar āķiem. Vēl labāk, ja uz saivām tiek uzsietas jau gatavas sistēmas ar karabīni galā.

Zivs gabaliņš, naktstārps, ņurņiks

Ēsmas ziņā nekas jauns un revolucionārs nav nācis klāt. Vislabākie ir naktstārpi un nēģu gabaliņi. Uz tiem ļoti labi ķeras arī lieli, skaisti sapali. Var likt baltās zivs gabaliņus un pašas vēdzeles gaļas kumosu, jo viņa ir zināma kā kanibāls, kas gatava apēst arī savu cilts māsu. Vienmēr, noķēris vēdzeli un ne tikai šo zivi, mājās apstrādājot, mēģinu noskaidrot, kas lācītim kuņģī, un dažkārt atradums rada pārdomas. Piemēram, Aiviekstē praktiski katrai vēdzelei vēderā ir mazi asarīši. Savukārt Ogrē, Ventā, Mazajā un Lielajā Juglā — ņurņiki, ko, kā zināms, nedrīkst nedz ķert, nedz izmantot jebkādām copes vajadzībām. Taču, ja jau ļurbām patīk ņurņiki, tas pats attiecināms uz nēģa gabaliņiem.

Vēl kāda nianse par nēģi. Izkristalizējies, ka, nēģi liekot uz āķa, daudz sliktāki lomi ir tad, ja to sagriež gabaliņos kā tableti. Daudz labāk ķeras, ja nēģi filē. Acīmredzot asaka pa vidu kaut ko vēdzelei atgādina un īpaši jau tad, ja tā kaut reizi mūžā ir sajutusi āķa dzēlienu. Vēl ļoti laba ēsma ir foreles gaļa.

Neticiet pasakām!

Ja makšķerējam nelielas upītes krastā, ieteiktu nekurināt milzīgu sārtu un aizmirst par pasaciņām, ka vēdzeles nāk uz krastu, redzot ugunskura atblāzmu. Viss ir tieši pretēji. Ugunskurs nedeg ar vienādu liesmu, bet gan blāzmo, kas rada ūdenī kustīgas ēnas. Zivs no tā baidās. Der atcerēties, ka arī vēdzeles pieder pie zivīm, kam sliktāk ar redzi, un viņas vairāk izmanto citus maņu orgānus, piemēram, ožu.