Zemledus copes maisam gals vaļā

Varētu turpināt iepriekš stāstīto par pirmo ledu, jo, piemēram, Kurzemes pusē tas vēl tikai “kārtojas” un daudzviet, ja arī ir uzsalis, staigāšanai vēl nav piemērots. Savukārt Zemgalē, Latgalē un Vidzemē zemledus copes cienītāji jau trešo nedēļu kā pingvīni redzami uz vismaz 15 centimetru un biezāka ledus lielākoties ezeros.

Uz upēm iet un meklēt kaut cik biezāku ledus rajonu es neieteiktu. Tas brīdis vēl nav pienācis, bet, ja var ticēt sinoptiķu prognozēm, līdz Ziemassvētkiem sals tikai pieņemsies spēkā, un tad jau arī upes dos savu artavu katram ziemas copes cienītājam.

Baltās zivis šajā laikā, kā likums, ir nedaudz apdullušas, un, izņemot mazās raudiņas vai plicēnus svarā līdz 100 gramiem, lielāki eksemplāri ķersies nedaudz vēlāk. Tāpēc nodarboties ar balto zivju iebarošanu un meklēšanu neieteiktu pat ezeros. Var iznākt, ka velti iztērēti līdzekļi un laiks, bet rezultāta nekāda. Labāk “bruņoties” ar pāris ūdām, vienu žibulējamo makšķerīti un mazmakšķerīti ar 0,06 — 0,08 milimetru grimstošo aukliņu, kas noderēs kā asaru dancināšanai meldru rajonā, tā dzīvo zivtiņu ķeršanai.

Strīpaiņu bars jāpameklē

Pirms aukstuma lietainā laika dēļ daudzās ūdenskrātuvēs netipiski rudenim līdz rekordaugstumam palielinājās ūdens līmenis. Daudzviet tas vēl turas, lai gan, protams, ar laiku kritīsies. Taču pašlaik šis apstāklis ļauj asariem un līdakām ezeros būt krasta meldru joslā. Arī viņnedēļ, kad vairākkārt pabiju dažos Vidzemes ezeros, līdakas un asari visveiksmīgāk copēja tieši šajos rajonos. Turklāt brīvā ūdens dziļums zem ledus nepārsniedza metru.

Atzīmējams ir vēl kāds iepriekšējos gados nenovērots fakts, kas saistīts ar līdaku ķeršanu. Uz pirmā ledus daudz labāk zaļsvārces vienmēr ķērušās tieši uz ūdām ar dzīvo zivtiņu, bet šoziem vismaz man un tiem, ar kuriem braucu kopā, vislabākie rezultāti bija ar septiņus astoņus centimetrus garām šķērsbļitkām. Turklāt nebija svarīga krāsa vai forma, bet gan spēle ar mānekli.

Ar dzīvajām zivtiņām vēl interesantāk. Pieejot pie āliņģa, kur iekarināta ūda, var labi redzēt, kā aukla lēnām kustas pa ledū izurbto caurumu. Tātad ēsmas zivtiņa ir dzīva, un it kā atliek vien gaidīt vai pārlikt uz kādu citu vietu. Taču izrādās, ka var darīt arī citādi — paņemam ūdu rokās un mazo zivtiņu agresīvi, bet tā, lai nenoraujas no āķa, haotiski paraustām ar lielāku peldējuma amplitūdu. Lai cik tas nebūtu dīvaini, bet ļoti bieži pēc šādas darbības sekoja līdakas tvēriens. Asari ziemā, kā zināms, uzturas bariņos, un, lai sameklētu, kur viņi apmetušies, bieži vien nākas kārtīgi pastrādāt ar urbi. Pēdējā copes reizē izurbu ap 120 āliņģu, kamēr atradu, kur strīpainie slēpjas. Jāsaka paldies mātei dabai, ka ledus biezums ezerā bija tikai 15 centimetru, jo tāpat jau mugura bija slapja un garaiņi cēlās kā no katlumājas skursteņa.

Atstāj neizvilktu

Visbiežāk, meklējot asarus, jāsāk ar krasta līniju. Asari zem ledus mēdz uzturēties arī 30 centimetru dziļumā. Izurbjot šādās vietās caurumus, ieberam šķipsniņu motiļu un aizvelkam āliņģi ciet ar plānu sniega kārtiņu. Kad tas izdarīts, izveidojam slapjajā sniegā vien tik lielu spraugu, lai pēc brīža varētu ielaist mormišku ar ēsmu vai nelielu māneklīti. Noteikti jāatceras, ka šādā seklā vietā mazmakšķerītes spolei jābūt atbrīvotai, jo pat 100 gramu asaris spēj pārraut tievo aukliņu, ja būsiet spolīti nospriegojis. Visbiežāk no šādās vietās izurbtiem āliņģiem vienā reizē var izvilkt divus trīs asarus. Ja tur ir arī citi, viņi vienkārši pamūk nostāk, jo izvilktie savu brīdinājuma “deju” pārējiem būs jau nodemonstrējuši. Tāpēc, ja esam izvēlējušies pārbaudīt seklus rajonus, derētu uzreiz izurbt ap 10 — 15 āliņģu, katrā otrajā iebērt pa nelielajai šķipsniņai motiļa un tad klusām rindas kārtībā tos apstaigāt. Kur parādās rezultāts, iebarojam vēl, jo asarim mute ir liela, un, ja viņam tajā dienā ieplānota ēdienreize, spēj tik dot papildporcijas, pretējā gadījumā strīpainis no galda pazudīs. Mēdz teikt, ka ziemā nekad no āliņģa apakšas nav ieteicams izvilkt pēdējo zivtiņu, jo, kolīdz kāda garām peldošā citu ierauga našķējamies, tūlīt dodas palīgā, un pulciņš vairojas. Tikai kā lai noteic, kad esi izvilcis to priekšpēdējo?

Derēs ilgāk

Līdakām noteikti liekam pēc iespējas kvalitatīvākas, mīkstākas un tievākas pavadiņas. Tās veikalos noteikti nemaksās ap 60 santīmu, bet vismaz trīs četras reizes dārgāk. Taču ticiet man, tas ir tā vērts. Lētās pavadiņas jau pēc pirmās līdakas copes būs deformējušās un izmetamas, bet augstas kvalitātes kalpos krietni ilgāk. Domas par pavadiņām asaru copei dalās. Vieni uzskata, ka ar metālisku pavadiņu mazajam māneklim vairs neiznāk tāda spēle. Citi savukārt copes veikalos sameklē vistievākos izstrādājumus, kam celtspēja ir aptuveni divi kilogrami, un velk asarus uz nebēdu. Arī es piederu pie pēdējiem, jo manā asaru mānekļu kolekcijā ir vieglas, sudraba vertikālās bļitkas, kas kā roku darbs maksā diezgan labu naudiņu, un tāpēc nevēlos tik vienkārši tās uzdāvināt kādai zemmēra līdaciņai... Katrā gadījumā šis jautājums paliek atklāts, un te nu katram jādomā ar savu “augstāko padomi”.

Noteikumi nav mainījušies

Kā ierasts, diemžēl uzradušies arī pirmie zemledus “gaļenieki”, kam šķiet, ka viņiem zivis nepieciešamas vairāk nekā citiem. Noformēti pirmie protokoli kā par neatļautu lietojumā atrastu makšķerīšu skaitu, tā par zemmēra paturētām līdakām. “Īpašajiem talantiem” atgādināšu vēlreiz, ka uz ledus uznest, uzvilkt vai kā citādi aizgādāt drīkst kaut vai visu copes lietu veikala inventāru, bet darboties vienlaikus atļauts tikai ar diviem makšķerēšanas rīkiem, turklāt par katru nelikumīgi noķertu līdaku naudassods ir 100 latu apmērā. Līdakas minimālais izmērs nav mainījies — 50 centimetru, bet paturēt drīkst ne vairāk kā piecas.