Maijs atnāk ar lieliem lomiem

Ušura ezers spiningotājus nepieviļ. Arī Gulbenes novada makšķernieki ar nepacietību gaidīja 1.maiju, kad sākās spiningošanas sezona, kā arī jau trešo gadu ir atļauts spiningot no laivas.

Maijs ir līdaku mēnesis. Veiksme 1.maija rītā uzsmaidīja arī jaungulbenietim Jurim Lazdiņam un Līgo pagasta iedzīvotājam Anrijam Sirmajam.

Vienā garumā ar Boni

Anrijam šajā pavasarī pirmo reizi savā makšķernieka mūžā izdevies izmānīt no Ušura ezera dzīlēm 7,5 kilogramus smagu līdaku. Pirms tam lielākais loms viņam bijusi 5,6 kilogramus smaga līdaka "Izmantoju nelielu baltu gumijas zivtiņu ar tumšu muguru. Līdaka to bija saplosījusi. Citkārt izmantoju pat lielākas gumijas zivtiņas, bet šai līdakai laikam ļoti gribējās ēst, ka izdevās piemānīt," stāsta Anrijs.

"No rīta pulksten sešos jau iebraucām ezerā. Labi, ka man bija arī palīgs, jo tik lielu līdaku bez palīdzības un ķeseles viens pats laivā nedabūtu. Līdaku izvilku neilgi pirms pulksten septiņiem. Cik manīju, arī citiem spiningotājiem veicās, bet tā bija tikai pusstunda. Tiklīdz uzlēca saule un uzpūta stiprāks vējš, copi nogrieza kā ar nazi," stāsta Anrijs.

Viņš ar savu palīgu devies palīgā vēl kādam copmanim, kurš mēģinājis izcelt no ūdens pamatīgu līdaku.

"Šajā pusstundas laikā manīju, ka arī citiem vīriem veicas. Redzējām vismaz sešas vai pat septiņas līdakas, jo ezerā torīt bija iebraukušas vismaz desmit laivas. Pa laikam atskanēja kāds priecīgs izsauciens," piebilst makšķernieks. Aizbraucot mājās, viņš līdaku samērojis pat ar četrkājaino mājas sargu Boni. Abi bijuši vienā garumā.

Anrijs atzīst, ka patīkot gan spiningot, gan stāvēt upes krastā ar makšķeri rokā. Vasarā tiekot mērots ceļš arī uz Emajogi upi Igaunijā, bet ziemā - uz Peipusu. Arī tuvējais Ušura ezers netikšot smādēts. Tiklīdz būšot brīvs brīdis, viņš atkal ieairēšot ezerā, lai spiningotu.

Izmanto vizuli

Arī Jurim šajā sezonā šis ir pirmais lielais loms. Viņa līdaka svērusi 6 kilogramus. Makšķernieks stāsta, ka līdaku noķēris uz vizuļa.

"Līdz šim uz šā vizuļa nebija dabūjis nevienu zivi. Pirms tam vienu līdaku pievilku pie pašas laivas, bet tā aizgāja. Tad kādu laiku mētāju spiningu, līdz man tas apnika un uzliku kaut ko mulķīgu - jau pieminēto vizuli. Tas, par pārsteigumu, nostrādāja. Ja vien makšķernieks zinātu, kas kurā reizē līdakai labāk patīk," nopūšas Juris.

Viņš 1.maija rītā jau pulksten 5.30 bijis ezerā. Ap pulksten septiņiem vai arī kādu minūti vēlāk sagaidīts lielais loms.

"Pati par sevi cope tomēr bija diezgan slikta, kas neilgajā laika sprīdī dabūja kādu līdaku, tam arī veicās. Manā tuvumā esošie spiningotāji vēl izvilka apmēram piecas tādas pašas līdakas kā manējā. Bija vīri, kas šajā rītā pat vienu copi nebija jutuši. Acīmredzot līdakas bija koncentrējušās vienā vietā. Kas uz to tās mudināja, neatklāšu, jo tas ir mans makšķernieka noslēpums. Līdakām vispār labāk patīk apmācies laiks, kad smidzina lietutiņš," stāsta Juris.

Makšķerēšana esot viņa dzīvesveids. "Tas ir tik skaisti, ka vari vērot un sajust dabu. Atšķirībā no citiem Igaunijā makšķerēt esmu bijis tikai divas reizes, jo man nav svarīgs zivju daudzums, bet pats process. Pie mums makšķerēt ir daudz grūtāk. Labprātāk izvēlos Dzirnavu dambi un tuvējās upes, piemēram, Tirzas upi, kurā ir gan foreles, gan alatas," piebilst Juris.