Pavasarī ir vislabākā cope

Svētdien tik labi neķērās kā citās reizēs, taču Andirm Šteinbergam izdevās izvilkt vairākus nelielus asarīšus, kā arī 1,4 kilogramus smagu vēdzeli un vienu 720 gramus lielu asari. / Dzirkstele.lv

Zemledus makšķernieki vēl ķer pēdējos brīžos, lai pasēdētu uz ezera un noķertu kādu zivi. Ļoti daudzus makšķerniekus šobrīd vilina arī iespēja aizbraukt uz Peipusa ezeru. Turp dodas arī daudzi mūsu rajona makšķernieki, tostarp arī Augulienas muižas pārvaldnieks Andris Šteinbergs.

A.Šteinbergs ir kaislīgs makšķernieks.

"Lai gan tepat ir Augulienas ezers, šeit ziemā nav nekādas copes. Stundas laikā šeit var dabūt tikai kādu kilogramu zivju, turklāt tās ir nelielas. Man stāstīja, ka kādreiz gan šeit zivju esot bijis pa pilnam, taču tagad šis ezers ir patukšs, laikam jau iztīrīts ar tīkliem. Es labprātāk braucu bļitkot uz Peipusu, toties šeit spiningoju," stāsta A.Šteinbergs.

Viņš gan piebilst, ka ir jau arī cilvēki, kas bļitko tepat uz Augulienas ezera.

Andris uz Peipusu braukā jau kopš 1958.gada, kad mācījās 1.klasē.

"Vecāki kādreiz strādāja Rīgas tramvaju un trolejbusu trestā. Toreiz bija iespēja katru sestdienu braukt uz Peipusu, arodbiedrības sponsorēja," atceras makšķernieks.

Kājām iet vairākus kilometrus

Andris atzīst, ka makšķerēšana viņam šķiet ļoti interesanta nodarbe.

"Gribas kaut ko skaistu un lielu noķert, tas ir tas saistošais šajā nodarbē. Svētdien, piemēram, uz Peipusa noķēru 1,4 kilogramus smagu vēdzeli un 720 gramus smagu asari, tās šogad ir lielākās manis noķertās zivis. Taču vispār svētdien ķērās diezgan slikti. Citā reizē atkal var izvilkt pat 10 -15 kilogramus asaru, raudas pat 20 - 30 kilogramus," stāsta Andris.

Viņš atzīst, ka pavasaris ir laiks, kad vislabāk ķeras, arī laiks tagad ir jauks, taču pavasarī ledus paliek čaugans. Pagaidām gan vēl varot uz ledus atrasties diezgan droši. Igauņi vienā ezera galā vēl ļauj braukt virsū pat ar mašīnām. Ja nekas nemainīšoties, to drīkstēs darīt līdz 20.martam.

"Protams, pavasarī pašiem paliek diezgan grūti pārvietoties. Gadās, ka ejam kājām piecus sešus kilometrus, pēc tam atpakaļ ir ļoti grūti nākt, jāstiepj vēl arī loms, bet kājas pa brīdim brūk iekšā, slodze ir ļoti liela. Vecāki vīri nemaz tik tālu neiet. Igauņi gan arī piedāvā aizvest ar dažādiem braucamrīkiem. Agrāk veda ar zirgiem, tagad ir pielāgoti dažādi braucamrīki," stāsta makšķernieks.

Patīk šī nodarbe

Pēdējos gados A.Šteinbergs ziemas sezonā Peipusu apciemo kādas reizes 15 līdz 20, agrāk gan viņš turp vienas ziemas laikā esot braucis pat 100 reizes.

"Tāpat kā es nesapratīšu, piemēram, alpīnistus, kas sasalušiem pirkstiem un pēdējiem spēkiem rāpjas kalnos, tāpat droši vien arī citi neizprot, kā mēs varam sēdēt lielā salā un ķert tos nelielos asarīšus, bet man patīk šī nodarbe," saka Andris.

"Kad reizēm loms ir pavisam niecīgs, tad gan kļūsti nikns gan uz sevi, gan uz visu pasauli. Nodomā - nekad vairs nebraukšu, taču paiet pāris dienas un atkal jau sāk gribēties," atzīst makšķernieks.

A.Šteinbergs ir arī mednieks. Viņš ir kļuvis arī par Beļavas mednieku kolektīva biedru.

"Šoziem pats gan neesmu neko vērtīgu nomedījis, ir tikai pa kādai meža cūkai un stirnai, neesmu dabūjis ne lielus ilkņus, ne smukus ragus. Taču man tas nav svarīgākais. Esmu sataisījis vairākas luktas, reizēm sēžu un skatos zvērus. Dodos arī barot zvērus uz barotavām. Sasēju zemnieku neapstrādātās platībās gan ziemājus, gan vasarājus, pērku arī zīles un kartupeļus un baroju dzīvniekus," atklāj A.Šteinbergs.