Lapzemes foreles lūkoties

Ir tāds teiciens: kad Līgo tikko nosvinēti – tad jau tūlīt klāt arī Ziemassvētki. Man kaut kā līdzīgi, tikai otrādi. Nosvinēti Ziemassvētki, un tad jau drīz Līgo un kārtējais brauciens uz ziemeļiem – foreles un pālijas lūkoties. Var jau par to pasmieties, jo laika taču vēl daudz. Tomēr smiekli smiekliem, bet tas laiks tiešām lido vēja spārniem, un attopos, ka ir pēdējais brīdis prāmja biļetes pasūtīt, helikopteru sarunāt un visas pārējās lietas sadarīt…

Zinu, ka daudziem makšķerēšanas ceļojums uz ziemeļiem ir sapnis un gada piepildījums. Iespējams, pats tajā esmu līdzvainīgs ar savām publikācijām daudzu gadu garumā. Gandrīz 20 gadus organizēju tādus braucienus, un šajā rakstā pieminēšu arī dažas tīri praktiskas lietas, kas varētu palīdzēt plānot līdzīgu piedzīvojumu.

Aiziet

Rīts. Diezgan agrs. Acis vēl skrien pāri saliktajām mantām, galvā modulējas dažādas situācijas – kur un kas būtu nepieciešams. Šķiet, ka viss ir. Galvenais makšķerlietas paņemt, pārējais jau tā! Bet tas “pārējais” arī ir svarīgi.

Gaidu kolēģus. Knapi vēl paspēju dušā ieiet, kā šie jau ir klāt. Mantu daudz. Savējās, pārtika visiem un pārējās koplietošanas lietas. Aizslēdzu dzīvokli, atslēgas ielieku drošā vietā. Laižos ar liftu lejā.

Vienā piegājienā mantas līdz mašīnai dabūt nevaru. Paņemu pirmo porciju, iznesu, mājas durvis aizveras – un es saprotu, ka atslēgas ar čipu ārdurvīm palikušas drošajā vietā, kas tagad ir durvju otrā pusē. Ta-dā! Ir gan arī kods, bet to jau sen esmu aizmirsis, patiesībā pat tā īsti neesmu zinājis. Piedzīvojumi sākas!

Uz labu laimi spaidu dzīvokļa numurus un cenšos pamodināt kaimiņus. Guļ! Maitas, visi guļ! Vēl ir cerība, ka varbūt kāds no tās divpadsmitstāvenes tomēr ir augšā un kaut kur dosies. Nekā! Piecpadsmit minūtes pagājušas, bet kustība nulle. Kļūstu nervozs un sāku pat svīst kā tajā Čikāgas piecīšu dziesmā. Jā, un kanniņa alus šinī situācijā arī nepalīdzēs... Dažādu manipulāciju rezultātā tomēr izdodas uzzināt durvju kodu. Jēēē!

Manas noluņošanās dēļ esam zaudējuši kādu pusstundu, bet tas neizskatās traģiski, jo džeki atbraukuši agrāk, nekā bijām runājuši.

Lai arī šoreiz esmu paņēmis mašīnai jumta bagāžnieku, mantu tomēr izskatās visai daudz. Vēl jau uz Tallinas šosejas Limbažu pagrieziena jāpaņem Arnis ar savu bagāžu. Arnis satikts, mantas saliktas. Ir okei, viss ietilpst. Šogad arī mobilajai kūpinātavai vietas pietiek.

Tagad tik uz Tallinu. Laikā iekļaujamies. Kā jau vienmēr – sarunas, sarunas, sarunas. Par piedzīvoto, par gaidāmo. Ceļš paiet ātri. Tallinas ostā esam laicīgi. Bet ir bijis arī savādāk...

Pusdienojot laiks uz prāmja paskrien visai ātri, un jau esam Helsinkos. Paiet laiks, kamēr tiekam nost no prāmja, tad tirināšanās caur pilsētu arī nedaudz nomāc. Nekādu navigāciju neliekam, jo ceļš jau zināms no galvas. Tīri pēc tradīcijas pirmā zaļā pietura kādus 40 km aiz Helsinkiem. Kad esam tikuši uz ātrgaitas klājuma, kur zīme rāda 110 km/h, kļūstam mierīgi, jo nu kilometri ruks arvien ātrāk. Jāsaka gan, ka uz 110 neviens, izņemot lielās fūres, nebrauc – te laiž uz 120–130.

Navigators manā personā nedaudz iemieg. Kad pamostos, saprotu, ka pirmo reizi redzu šitādas peizāžas. Kaut kur esam aizšāvuši greizi, un es pat zinu, kur. Forši! Somijas lauku ceļš – savādāks nekā ierasts. Nekur dikti nepaskriesi, bet šķiet, ka kilometrāžā ceļu pat saīsinām. Tad jau atkal uz lielā ceļa un bez kādiem pārsteigumiem. Šoferi mainās. Somijas–Zviedrijas robeža – vēl kādi 400 km.

Visi aizmiguši, bet esam jau klāt! Mūs sveicina sniegoto kalnu virsotnes. Zviedru miestiņš vēl saldā miegā, bet mēs darbinām prīmusu, lai iedzeru rīta kafiju. Čekojam laikrāžus – izskatās, ka piecpadsmit stundās esam iekļāvušies, kas ir visai ātri. Kafija ir laba, bet vēl labāka ir ruma čarka, kas atgriež sajūtas kaujas līmenī. Vēl otra un trešā, un ceļš kā nebijis…

Sākam

Kamēr mēs tur tā rītojam, arī zviedri pamazām mostas. Nu jāiet pieteikties, ka esam ieradušies un mūsu plāni nav mainījušies. Draudzīga sasveicināšanās. Čau, čau – atkal jau tu te. Man arī prieks jūs redzēt. Zviedri tomēr ir visai skrupulozi – kārtējā instruktāža par helikopteru. Kur drīkst iet, kur nedrīkst, un vēl visādi nieki.

Mums jāiekļaujas 600 kg, ko veiksmīgi arī esam paveikuši. Šķiet, ka daudz, bet tā vien arī ir. Ar lielo heli kaut kādas problēmas, tamdēļ lidosim divos reisos ar mazo, jau tik daudzas reizes izmantoto. Pilots atkal ir Frederihs, tas pats puisis, kas mani lidināja pirmajā reizē gandrīz pirms 20 gadiem. Smaids – abpusējs. Sasveicināmies un apskaujamies. Tas helikoptera lietošanas protokolā nav iekļauts.

Pirmajā tūrē dodos es kopā ar Arni. Parasti braucējiem, kas lido pirmo reizi, izkārtoju vietu blakus pilotam. Helikoptera priekša ir no stikla, un viss ir redzams kā uz delnas. Arī sajūta, sēžot priekšā, ir pavisam citāda nekā aizmugures krēslos. Arnim tiek tas gods, jo šis ir viņa pirmais lidojums.

Austiņas virsū, un helikopters, nedaudz sasveroties ar purnu pret zemi, paceļas no starta vietas. Ar Frederihu pārmijam standarta tekstu – par laiku, par ūdens līmeni, par odiem. O! To šogad esot nenormāli daudz.

It kā lidots ir daudz, bet sajūtas vienalga fantastiskas. Apskatīties visas turpmākās nedēļas kaujas vietas no augšas. Re – tur pirmais pūls, tur Lielie akmeņi, tur 56ais līkums… Jā, laika gaitā katra vieta ir ieguvusi savu nosaukumu. Katrai vietai ir savs stāsts vai pat vairāki.

Šoreiz mantas pašiem nebūs jāpalīdz izkrāmēt, jo līdzi ir vēl viens puisis no helikopteru apkalpošanas brigādes. Izrādās arī, ka mūsu ierastajā nometnē nebūsim pirmie. Mūs atved, bet atpakaļ lidos viens zviedru džeks, kas te pavadījis pāris dienas. Mušiņnieks. Paspējam nedaudz parunāt, un viņš atrāda skaistas bildes ar forelēm. Beigās pat malku mums atstāj. Piecas pagales, par ko pats ir bezgala lepns. Protams, noderēs.

Gaidām mūsu grupas otru daļu. Drīz jau tā ir klāt, un vīri ar apgarotu sejas izteiksmi raušas ārā no sarkanās kamenes. Šoreiz gan mantas palīdzam izkrāmēt.

Rūciens, helikopters paceļas, jāpietur vieglākās mantas, lai neaizlido pa gaisu, un paliekam klusumā. Ne gluži totālā klusumā. Upes krāces pie nometnes čalo. Tās mūs ieaijās un modinās nedēļas garumā.

Esam klāt

Jā, esam iekšā! Iekšā tundrā, pie ūdeņiem, kur foreles mīt, kur sniegoti kalni ikdienas fonā, kur pilnīgā bezsteigā pavadīsim nedēļu. Njā… un kur arī odu miriāžu miriādes. Nosvinam atkaltikšanos ar čarkiņu ruma, un jāķeras pie nometnes iekārtošanas.

Savu mūžu ir beigusi mana trīsvietīgā telts, kura vienmēr kalpoja kā guļvieta diviem braucējiem, pārtikas glabātuve visai komandai un kuras nojume tika izmantota arī ēdiena gatavošanai, ja nu galīgs nelaiks. Šoreiz izdomāju paņemt tādu kā tehnisko telti. Visvienkāršāko divvietīgo kupola telti, kur glabāt pārtiku, kur var brienamos iemest, ja nav iespējas žāvēt, un vēl visādām lietām. Mums vēl ir tents, kur ātrumā kaut ko paslēpt, ja nu uznāk negaidīts slapjums.

Nometne top visai ātri. Visi jau pēc copes noilgojušies. Tomēr atkal darbinām prīmusu, jo ir parādījusies apetīte un kaut kas tomēr arī jāapēd. Šoreiz esmu pamainījis arī menju, un izmēģināsim mūsu pašu ražotāja ātrās pusdienu pakas – Good Mood Meals. Ir labi! Vīri ēd un slavē.

Tā! Tagad tikai salikt kātus un noķert pirmās foreles, kas jau pamanījušās atrādīties, kamēr ieturam maltīti. Kā vienmēr – tās tur cilājas un lasa kaut kādus kukaiņus.

Jā, ziemeļi mūs sagaida nepiedienīgi silti. Ir kādi 23–25 grādi. Vējš pavisam neliels, un odiem ir ballīte. Neesam jau pirmo gadu ar pīpi uz jumta – līdzi kas nu kuram. Man ir Vilmas tantes zapte – vietējais zieķis (Wilmas Nordic Summer), kam pamatā bērza darva un ziemeļbriežu tauki. Nopirkt to var tikai tur, jo tehnoloģija neatbilst kaut kādiem ES standartiem. Protams, var pūsties ar visādiem aerosoliem, bet tā, lai arī efektīva, ir konkrēta ķīmija, taču nedēļu dzīvot ar ķīmijas slāni galīgi nevēlos.

Ir gan arī izņēmums. Laiku pa laikam katram jāiet karaļa tronī kāpt… nu, uz vietu, kur karalis kājām iet. Tad gan ir komplekts – pūšamais un papīrs. Savādāk nekā!

Viss! Ūdeņi sauc, un jāsāk mērcēt mānekļi. Nekur tālu nav jāiet, visas labās vietas tepat ap nometni.

Ūdens ir zems, pat ļoti zems – varēs bradāt, kur vien sirds kāro, un ūdens brienamajā nesmelsies. Īsti labi jau tas nav, jo foreles ir tramīgas. Tās stāv lokālās vietās un nemaz tik viegli nav piemānāmas. Mūsu pirmais iegājiens nav ne izcils, ne arī galīgi neveiksmīgs, jo pirmās zivis ir, un būs mums gan vakara foreļmaizītes, gan rīta baudījums.

Sākums ir!

Kā ierasts pirmais vakars sanāk tāds paplats. Pirmās emocijas, zivju gatavošana un pēc tam vakarēšana. Varētu šķist – kur tā enerģija rodas, bet ir un pat tik daudz, ka gulēt dodamies tikai pēc pusnakts. Lai gan atšķirības jau nekādas – gaišs tagad ir visu diennakti.

Odi arī nakts vēsumā nedaudz atstājušies, tomēr jāsaka, ka Thermacell odu atbaidāmais darbojas par visiem 100%. Ap mūsu brīvdabas galdu, kas būvēts no akmeņiem un lielu akmens plātni kā virsmu, nav neviena mošķa. Bet atliek paiet nedaudz nostāk, kā apnicīgie sīcēji atkal ir klāt.

Sarkanais ezers

Rīts ir pavisam nesteidzīgs, cik nu to vispār par rītu var nosaukt, – saule jau augstu. Laiski vārām kafiju, vēl nedaudz atceramies vakardienas notikumus, bet jau plānojam šo dienu. Apetīte visiem laba – auzu pārslu putriņa un foreļmaizītes aiziet uz urrā.

Izdomājam maršrutus, kur katrs dosies. Man jau gribas uz tālo galu, uz Sarkano ezeru. No mūsu nometnes tie ir kādi 5 km vienā virzienā. Sarkanais sevi apliecinājis kā ezers, kur pālijas var dabūt arī galīgā necopē. Tādas arī ir bijušas, bet no turienes bez loma nav atgriezies neviens. Arī pamatīgas foreles trāpās. Ir bijis visādi, bet ar Sarkano ir īpašas attiecības. Arnis piekrīt nākt kompānijā.

Dienas iesākums ir visai silts, tamdēļ dikti nedrēbjojos – brienambikses un jau pieminētais Simms hūdijs. Es gan nedaudz pārvērtēju dienas iesilumu, jo vienā brīdī pie ezera kļūst visai drēgns. Iet gan ir forši un viegli. Bet ko nu par šo…

Ezers ir klāt, un tas sākas ar seklu, garu un šauru līcīti. Tur darīt nav ko, bet vietā, kur sākas lielais ezers, vajag pāris kontrolmetienus izdarīt. To arī Arnim izstāstu. Mūsu kontrolmetieni vainagojas ar gandrīz 50 cm foreli man un skaistu pāliju Arnim, kas diemžēl noraujas.

Doma ir apiet apkārt ezeram, bet vienā brīdī iestājas pilnīga leiputrija. Copes un zivis ir katrā metienā! Esam nogājuši labi ja 300 metrus, un te viss vārās. Ne virs ūdens, bet dziļumā – tuvu gruntij, pusūdenī. Metam, ķeram, velkam, laižam vaļā, kaut ko paturam.

Tā Arnis tiek pie savas pirmās arktiskās pālijas un pāris reizes pat pamanās pats sevi pārspēt. Arī man ir viena tiešām skaista pālija 49 cm rumpī. Nav rekords, bet kaujas pamatīgi.

Notiek tas tā – Arnim zivs, šis velk. Nolieku spiningu, dodos iemūžināt mirkļus. Zivs izvilkta. Ņemu savu kātu, metiens… tagad Arnis nāk iemūžināt manu veiksmi. Un tā nepārtraukti. Lielākās pālijas paņemam pārtikai, pārējās laižam vaļā.

Kaifs nenormāls! Pālija arī pretojas savādāk nekā forele. Jau pēc copes var saprast, ka galā būs sarkanā zivs. Pālija ņem ar tādiem piesitieniem – uzsit, uzsit un tad uzsēžas. Par zivs lielumu var spriest tikai pēc piecirtiena. Lielās pat ņem piesardzīgāk.

Nu un tad sākas pats interesantākais – izvadīšana. Forele kūleņo, bieži parādās ūdens virspusē, dažkārt sveces, bet pālija ar zemūdenes jaudu turas pie grunts, un nepacelsi tu viņu. Pie krasta jau var redzēt, ka zivs, izpletusi savas platās balti ierāmētās spuras, nemaz negrasās padoties. Un tad sākas neskaitāmi sprinti atpakaļ uz dziļumu. Spēj tik turēt kātu un klausīties spoles bremzes sīkšanā. Vēl pāris rāvieni, un virs ūdens izveļas spilgti sarkanais vēders. Āāā! Mirkli, apstājies!

Zivs ir krastā, un elpa aizraujas no tās krāsu paletes, ar ko ir apveltīts šis ziemeļu papagailis! Fantastika! Nav jau pirmās pālijas, bet nespēju beigt apjūsmot šo dabas šedevru…

Šoreiz man lomu nesa meistara Leona darināts rotiņš, ko saņēmu kā dāvanu. Arnis darbojas ar paša meistarotajiem, un pālijas arī tos nesmādē. Katrā ziņā esam novingrojušies pamatīgi, bet vēl jau ceļš atpakaļ.

Ezera klajumā no odiem bija nosacīts miers, bet tagad, pa taku ejot, to atkal ir vesels mākonis. Visas aizsardzības metodes ir izmantotas, bet tie pamanās pat plaukstās un pirkstu starpās kost.

Beidzot klāt arī nometne. Ir paliels piekusums, bet vēl jau ar zivju sagatavošanu jātiek galā. Gribas arī ēst un vienkārši tāpat pasēdēt, vērojot piemājas pūlu. Emociju pilns rumpis, bet jāsāk kustēt. Neviens uz paplātes neko nepienesīs.

Izskatās, ka šovakar būs jādarbina jau pieminētā kūpinātava. Man nekādas pieredzes ar tādu verķi nav, pārējiem arī. Skaidas līdzi dažādas – alksnis, ķirsis un plūme. Varbūt kāds tagad riktīgi sāks smieties, bet mēģinām to kasti iedarbināt pašu par sevi, respektīvi – saberam skaidas, aizdedzinām, un tās sāk gruzdēt.

Labi, gruzd, dūmu kaut kādu dod, bet no kurienes tad to temperatūru ņemt?! Nu nē! Kaut ko mēs te darām pilnīgi ačgārni. Tak, protams – ugunskurs būs tāpat jākurina, jo vajag taču ogles apakšā, kas tās skaidas stimulēs dūmot un radīs temperatūru. Elementāri, Vatson! Tad jau nākamais jautājums: “A cik to skaidu vajag?” – “Nu… par daudz jau nebūs.” Ja visas tās darbības un tekstus filmētu, tad sanāktu riktīga komēdija.

Lai nu kā, bet galarezultāts sanāk izcils! Nekādu garšvielu, tikai nedaudz sāls. Sēžam pie brīvdabas akmens galda un murrādami lokām iekšā mūsu šīvakara šedevru. Teikt “garšīgi” – tas būtu nepateikt neko.

Kad spilvens jāvelk mugurā

Lai gan ir saulains, nākamais rīts ir krietni drēgnāks. Vējš pamainījies. Saliekam plānus. Vietu daudz, izvēlēties ir no kā. Kamēr brokastojam, laiks sāk kaut kā bēdāties. Kļūst arvien pelēkāks, un ir skaidrs, ka no lietus nekur neliksimies. Tad ātri jāģērbjas brienamajā un jakā. Mani Simms komplektā vairs nekādi ūdeņi neuztrauc.

Vējš zēģelē, tāpēc jāizvēlas vieta ar aizvēju. Izdomāju aiziet uz zemāko pūlu. Tur vēl šogad neesmu bijis, un pēc vēja virziena izskatās, ka tur varētu būt komfortablāk. Pārējie izklīduši pa citām vietām.

Jau ejot dabūju kārtīgu lietus gāzi, bet tas mani galīgi nesatrauc, un ir viens labums – odu nav.

Nostājos sen pārbaudītā vietā. Pēc krāces straume aiziet dziļā un jaudīgā plūdumā, un labajā krastā ir izveidojies paliels un padziļš līcis. Šeit forelēm ļoti patīk piestāt. Mani šīs dienas notikumi ir straumes galā, uz līča robežas. Tur ir divas skaistas foreles pēc kārtas un tad pēc mirkļa vēl trešā. Divas aizsūtu padzerties, trešā tiek uzaicināta uz vakariņām.

Visi notikumi burtiski pusstundas laikā, un tad pilnīgs klusums. Met, kur gribi, maini, ko gribi, nenotiek pilnīgi nekas. Šķiet, ka pie citas upes esmu nokļuvis. Laiks gan arī tāds nekāds. Lietus, saule, atkal lietus, un vējš arvien pieņemas spēkā. Jā, arī temperatūra manāmi krītas, jo pat rokas sāk salt. Jādodas atpakaļ uz nometni.

Esam atgriezušies apmēram vienā laikā, un tiek iedarbināts prīmuss, lai pagatavotu pusdienas. Es lienu teltī pēc siltinājuma rumpja augšpusei.

Paēdam un sākam jau štukot plānus dienas otrai pusei. Tikai laikam ziemeļvējš par mūsu plāniem neko nav dzirdējis un pieņemas tik spēkā. Arī lietus īsti negrib mitēties. Atrodam nelielu aizvēju pundurbērziņu aizmugurē, kur var paēst un tēju padzert. Izskatās, ka vakara izgājiens izpaliks. Vējš pieņemas spēkā, lietus jau ir horizontāls, un pa nometni sāk lidot šķīvji, alumīnija krūzītes un viss pārējais, kam tas tiek klāt. Tā, ejot glābt tentu, atraujos ar krēslu… Stihija pilnīgākā!

Novācam visu, kas varētu kaut kur aizlidot, un iekārtojamies nosacītajā aizvējā. Karsta tēja un kāds malks ugunīgāka dzēriena nedaudz atgriež sajūtas, bet man ir jāiet pēc spilvena, jo vienalga zobs uz zoba neturas…

Jā, šodien piedzīvojam temperatūras kritienu no 20+ līdz 6 grādiem.

Turpinām…

Rīts ir krietni mierīgāks. Teltis ir izturējušas. Visi dzīvi un veseli, un kaujas spara pilni. Te katru dienu vairs neaprakstīšu, jo visas ir diezgan līdzīgas.

Dodamies pa dažādiem upes posmiem un nometnē pārnākam ar dažādiem rezultātiem. Katru dienu ir notikumi, tomēr laika maiņa galīgi nesekmē panākumus. Bet to jau nevar ieplānot. Lai arī ir lieti, ūdens līmeni tie nepamaina vispār. Kā ir zems, tā arī paliek. Jā, cope atkal visai sarežģīta, bet katru vakaru ir smaids un dvēseles piepildījums.

Kā ierasts ir arī kalnu diena, kad ejam uz kalnu ezeriem pēc pālijām. Kaut ko noķeram, bet šoreiz tie mums nav dikti devīgi. Tomēr visi tie skati un pats pārgājiens veldzē sirdi. Tuvie kalni ar sniega micēm, tas minimālisms ar maziem krūmiņiem vai vispār bez apauguma, lāceņu ziedu nosētie ciņi. Eh, ka varētu te pēc kāda mēneša vai vairāk ierasties! Tad dabūtu garšīgāko vitamīnu devu visam gadam.

Dienas rit, un tūlīt jau jāpošas atpakaļceļam. Vēl vienu reizi iedarbinām kūpinātavu. Mmm… neko citu vairs nevaru pateikt. Katrā ziņā, ja vieta ļauj, tad tā kaste ir jāņem līdzi.

Desmit dienas laimes

Kad aprīlī uzzināju par iespēju doties uz Zviedrijas ziemeļiem forelēs, ilgi nedomājot, sazinājos ar brauciena organizatoru Māri un pieteicos šim piedzīvojumam. Nebija tā, ka nekad iepriekš nebūtu makšķerējis Zviedrijā. Būts ir gan Somijā, gan Zviedrijā, taču tik tālu prom ziemeļos un vēl speciāli uz forelēm nebija sanācis.

Un tā pienāk ilgi gaidītais 25. jūnija rīts, kad kāpju iekšā auto, lai vēl trīs rūdītu copmaņu kompānijā dotos ceļā. Priekšā kādi 1500 km ar mūsu uzticamo Volvo, prāmi un helikopteru.

Pēc ierašanās galapunktā vispirms tiek iekārtota nometne. It kā jau normāli būtu pēc kādām 30 stundām bez miega doties pie miera, taču nē – tajā pašā vakarā tiek vilktas brienambikses un gatavoti spiningi. Pirmie metieni un pirmās zivis. Ir! Skaistās ziemeļu foreles.

Pirmais kuriozs man atgadās nākamās dienas rītā. Pamostos savā teltī, jūtos labi izgulējies, paskatos pulkstenī un neticu savām acīm – tas rāda 16:30!? Rēķinu, ka esmu nogulējis 17 stundas no vietas. Steigšus ģērbjos, jo ne jau gulēt esmu šeit atbraucis.

No blakus telts lēnām izraušas Māris. Saku – “Klau, mēs esam nogulējuši gandrīz diennakti!” Mūsu saruna pieceļ arī pārējos. Māris paskatās savā telefonā – laiks ir 7:30 no rīta! Pārpratums ātri noskaidrojas – izrādās, mans viedpulkstenis ir savienots ar telefonu, un, līdzko tas tiek izslēgts, pulkstenis sāk kaut ko skaitīt pa savam. Lai nu kā – nopriecājos, ka neesmu nogulējis pirmo pilno copes dienu.

Vieta, kas izvēlēta nometnei, ir ideāla – zivis var mēģināt ķert jau pārdesmit soļus no ugunskura. Dziļumi, kas mijas ar krācēm, ūdenskritumi, kalnu ezeriņi, visur kristāltīrs ūdens (arī pēc dienas, kad lietus līst praktiski bez apstājas, ūdens vispār nav saduļķojies). Tā nu mēs katrs izvēlamies makšķerēšanas vietas atbilstoši tā brīža noskaņojumam. Gribas asākas izjūtas – var brist pāri upei uz “īpašajām” vietām. Uznāk vēlme izmēģināt veiksmi kalnu ezeriņos, lai noķertu pāliju, – lūdzu!

Zivju tiek savilkts diezgan daudz (šeit mīt tikai foreles un pālijas). Māris gan saka, ka to ar katru gadu te kļūst mazāk un mazākas, taču 50+ cm forele, manuprāt, ir ļoti pieklājīga zivs. Lielākais daudzums gan ir izmērā starp 40 un mazliet zem 50 cm. Ir arī mazākas, pārsvarā man, ko var izskaidrot ar to, ka darbojos ar paša būvētiem rotiņiem (sudraba lapiņa, #3). Pārējiem kolēģiem, kas ķer ar vobleriem vai šūpiņiem, mazākas par 40 laikam nav.

Īsais kopsavilkums – man šīs desmit dienas ir paskrējušas vēja spārniem. Kolosālākā kompānija. Kulinārijas šedevri. Fantastiskā ziemeļu skarbā daba, kur sniegs kalnu nogāzēs mijas ar ziedošiem lāceņu laukiem. Ne mirkli nelikās, ka brienamzābaki par smagu un kalnu nogāzes par stāvu! Vēl tagad, kad pagājis jau mēnesis pēc brauciena, ik pa brīdim atmiņā pārcilāju spilgtākos brīžus gan no copes, gan kopā būšanas. Ja būs iespēja – pilnīgi noteikti došos turp vēl kādu reizi.

P.S. Pēc atgriešanās forelēs Latvijā devos tikai pēc trim nedēļām.

Lūk, tāds stāsts. Katrs jau noķer kaut ko savu. Kaut ko īpašu. Redzi, es to stāstu par pulksteni biju jau aizmirsis. Amizanti, bet kaut kādas citas lietas ņēmušas virsroku. Tā varētu prasīt katram, un būtu daudz dažādu nianšu, ko es pat neesmu pamanījis. Kā jau Arnis pieminēja, svarīga ir kompānija un putnoto galvaskausu sinhronizācija.

Kā tur bija? Karalis ir miris, lai dzīvo karalis! Šis stāsts ir beidzies, lai dzīvo nākamais!

Āķus siekstā, un tiekamies pie ūdeņiem!

Svaigā gaisā tīras domas!