16 Maija pēcpusdiena , līst kā pa jāņiem. mazliet nogaidam pirms dodamies ezerā. sākums daudzsološs , draugs ātri piemāna trīs spriganus zemmērus. Man enerģiski piesakās knapmērs. Laikapstākļi ideāli piemēroti, lai apetīte būtu arī kādai lielākai zivij. Nolemjam mainīt vietu un dodamies uz skaistu , padziļu līci. Neliek man mieru tās mežavimbas , kuras nekaunīgi tuvu laivai bliež ar astēm pa ūdeni. Īstenībā viņas tādā veidā apdullina mazās zivis , kuras pēc tam notiesā. centīgi mētāju rotiņu bez panākumiem. Nu nekas , pavisam nesteidzīgi nomainu mānekli uz vieglu, sudrabotu šūpiņu ar sarkanu astīti un veicu vieglu iemetienu. Mazliet pagremdēju , sāku lēni ietīt auklu un BAMMM , kautkas ir uzsēdies. Nāk palēnām un pasmagi, īsti saprast neko nevar. Bet sapratne nāca zibenīgi, jo šī 96cm slaidā skaistule metrus piecpacmit no laivas izdomāja uztaisīt sveci pilnā augumā. Sajūtas? Neaprakstāmas :) Tad vēl pāris sprinti , nogājieni zem laivas un ļoti veiklas , zibenīgas mana drauga darbības ar uztveramo tīkliņu. Sēžu pēc tam minūtes 20 laivā un priecājos par šo dzīvi ✨ atpakaļceļš paiet filozofiskās pārdomās Tiekamies dabā un pie ūdeņiem