02/06/2023 ap 18:00 Piektdiena. Visu dienu tieku dažādos veidos “bremzēts” , to piefiksēdams ļaujos tai bremzei un nesteidzos. Dēļ šiem faktoriem nokavēju arī sarunāto copes laiku, tāpēc tieku savākts kā tūrists tieši pie aligātoru līča. Nolemju mētāt vizuļus uz kuriem nekad nav noķerta neviena zivs. Vējš ārā tāds , ka knapi kājās var nostāvēt. Ūdens putās un uz virsmas liekas , ka izveidojušās simtiem mazu upīšu. Nu tad tik plivinā cik vien tālu var. Ātri vien draugam piesakās sprigana divniece. Šodien bez mums vēl divas citas laivas ar zināmiem copmaņiem tajās. Nu centīgi vīri. Kautkā iekšēji velk mest šodien uz labo pusi, kas vienā no metieniem iedod stingru sitienu pa kātu. Velkot ir skaidrs , ka tas ir žanis ( zandarts) līdz ar to vakariņas jau ir garantētas. Vējš turpina ar vēl lielāku spēku skriet pa ezeru un tuvojas vakars. Turpinam nenogurdināmi mētāt , reti atļaujoties aizsmēķēt cigareti. Atkal labās puses metiens. sajūtu ka pavelk mānekli uz sānu un mazliet paiet prom, bet atlaiž. Vēl pieci metieni un pēkšņi nenormāls blieziens pa rokām. Sēž galā. Pēc aptuveni divām minūtēm sajūta , ka galā ir kautkas mega liels. un pa ilgiem laikiem stresiņš: tikai lūdzu neaizej. Visulaiku lamājos , jo zivi nav iespējams kontrolēt , nezinu cik reizes apgriezos laivā par 360 grādiem jandāliņš turpinās minūtes septiņas. Un zivs beidzot ir laivā. 107cm gara skaistule , ātra bilde un aizpeldēja kā zemūdene tālāk. Kas par neaizmirstamu copes nedēļu. Tiekamies pie ūdeņiem