Arī mierinājumi ir forši. Sestdien zivtiņas pareizās, kāds spožais, kāds vecais, bet nu jau visas spēcīgas. Vakar laiks pēc labākajām tradīcijām - līst un vējš. Taisnē tik pazīstamais - puk puk un bams, un sākas skrējiens. Nodomāju - opā šī ir nopietna, bet tulīt pārstās. Nekā, nepārstāja. 16 min viņa mani vilka uz leju gar upes krastu, apmēram metrus 200. 3 sprintiņi bija arī no manis, kad sapratu, ka spolē jau spīd bekings :D lai vai kā paliku ar garu degunu. Dažas reizes redzēju asti, bet ne tik tuvu lai saprastu kas un kā. Jā, tas bija kaut kas tāds, ko piedzīvojis nebiju, zivs ko vienkārši nevar savākt. Pie upes vienmēr forši.