Vakar pēcpusdienā ieskrēju uz pāris stundiņām lielupes ūdeņos uz karūsu. Copes nebija, vien sīkie asarīši bakstīja. Padzirdēju, ka Vecdaugavā esot pāris karūsas manītas. Tā nu devos mājup. Nekur tālu netiku. Attapos vecajā Daugavā. Vieta pilnīgi jauna. Eju nezin kur, iemetu kaut kur, saulīte jau tuvojas rietam. Hops, copīte, pa tukšo. Mazliet iebaroju. Un mazs līņuks pārsteidz mani. Pēc mirkļa atkal smuki dancina, piecērtu, un kaut kas smukāks. Pacīnamies, pievelku pie krasta, āķītis izsprūk, un zivs guļ tieši ūdenī virs dūņām. Gluži kā tikko izcepts maizes klaips. Pussekundi pabrīnos un kā sprīdītis lecu uguntiņai virsū. Nu ko! Saule norietējusi un atklāta jauna vietiņa. Runā, ka krēslas laiks esot plaisa starp divām pasaulēm. Ja viss izdodas un palaimējas atslēgt kādu durtiņu. Priekšā, vai aiz līkuma pārsteigums garantēts. Līnītis kilo trīssimt.