Samaisu barību, mitrinot to ar ūdens un melases kokteili, nedaudz piešpricēju motiļa ekstraktu un nolieku nostāvēties (vēlāk vel iecilāju sauju ar baltajiem). Tikām saspraužu akmeņainajā zemē žāklītes uzsparužu un pludiņpīckas āķa slieku pa Ls1.4 un iežvidzinu ~rajonā, kur robežojas pamatstraume ar atstraumi, lēpju saknes ar dolomītu nosēto un gliemjiem noaugušo plato. Dziļums nu tā ~ divi mazie 0,7. Vispār tajā vietā parasti braucu no maija ~10ajiem datumiem un tad līdz Jūnija sākumam. Ķerās Brekši (ne lielāki pa 2kg), pliči un gadījies uzrauties uz asaru saimēm, kas kāri tvērušas mailīšpeldāķus, kā arī pāris kaulaino copēm, kuri iekāroja balto tārpu pušķīti. Zinot reljefu nolemju barot krasta kants apakšu. Kants no plato aiziet diezgand stāva ~ uz 5-6m, akmeņaina, apauguse ar gliemežiem, gliemjiem un citiem zvēriem. Tālāk dziļums diezgan nemainīgs un nekādas dižas reljefa izmaiņas neesmu atradis, cik mana rocība nu ir ļāvusi. Atrodu točku un pīpēdams salādēju ~ 10barotavas. 1 OZ straumē turas stabili. Piesienu pavadiņu 0.15mm ar 10nm āķīti galā, kuru izlaižu caur balto tārpu bundžu un žviuks, plunkš un blokš mana pēcpuse atsitas pret spaiņa dibinu un fīderēšanas svētki var sākties. 06:08 ir pirmā šī gada atklāto ūdeņu cope, tāds tirk-tirk. Izvelku un pārlādēju, pēčāk ielādēju un pirmais plaukstas lieluma plicēns jau ir rokā. Saule vel nav parādījusies virs koku galotnēm, pa brīžam nākas apsūkāt fīdera riņķus, jo tie aizvilkušies ar ledus kārtiņu.