Ai, apnika, māja sauc jau nenolūdzamās! Iežvidinu vel tik fīderveidīgo tik tālu cik ļāva un vācu šmotkas kopā. Ši un tas, pa vidu vel atceros talkas dienu, jeb dienu, kuru ir vērts pieminēt hronikās- "364 dienas gadā viņi varēja dirst kur un kā vēlējās un 365ajā kopīgi norāva ūdeni, to visu noskalojot ar kasti alus un uz oglēm apceptu cūkas gaļu), savācu visas lietiņas, kamās cilvēks laikam ir pazaudējis (pie manis ir, ja esat ko pazaudējis Kalnciema rajonā, iespējams esmu atradis. Par saprātīgu atlīdzību varu atdot). Pēdējo izvelku (jau kad viss ir sakrāmēts un safočēts) fīderi, kur galā kaut kas nenormāli kratās. Pievelku tuvāk krastam un sāk kratīties vel vairāk! Hmm, kaut kāds dīvains radījums, it kā zivs, it kā normāla zivs, tik kāds degunu ir aprubījis, lūpas norullējis un spuru, kas pret debesi ir vērsta, sadalījis reizinātājos. Vells viņ' zin' kas tas par elles radījumu, kas šai upē mājo. Mukšu, ka uz māju un vairs šeit sav' smaku nerādīs!! Daudz haļavas pie ūdeņiem vēlot, Otinjsh!!