Pa retam piesakās kāds plinders, līdz Juris jautā vai viņa pluds nav pamainījis savu atrašanās vietu. Skatos un brīnos un nevaru saprast, jo īsti nezināju, kur tas atradās pirms tam. Vērojam kādas 2 min un nekas nenotiek. Atliek vel nedaudz pagaidīt, kad šamais salecas un ienirst (pluds es domāju) piecirtiens, un bremzīte sāk kaukt, un uz Jura lūpām parādās ilgi gaidītie un tradicionālie vārdi:" Eu, kaut kas liels laikam!" Kaut kā no laivas pažobeles izmakarēju sačoku, pavirzu savu brekšaino makšķeri, lai netraucē izvadīšanai un vēroju cīņu. Velkot, gan izrādās, ka no ziemas nav pārregulēta bremzīte un tas kustonis nemaz tik liels nav, bet ieslidinot sačokā var redzēt, ka stabils 2nieks ir gan. Hi five, pa graķītim un var teikt ka sezona ir pa īstam atklāta. Paņēma uz filejiņas!!! Ar šo mazo tudaliņ tāgadiņ pa manu iebaroto vietu, brekšuki ir pazuduši un nākas ar pāris barības bumbām, kas apslacītas ar carpix atraktoru, papildināt galda krājumus. Iestājas pusnakts un vējels ar nomierinās. Brekšu pluds nedaudz salecas, paceļas un tad aizslīd, piecirtiens un jau kaut kas maķenīt smukāks kūļājas galā. Nu tāds uz 800gr, kautrīgi ieslīd tīkliņā. Nu tik sāksies nu tik sāksies, bet tā arī nesākās. Copes līdz rīta gaiļiem ļoti retas, žuves ar plaukstas lieluma, značit lielie nepienāca. Pačamdot ūdeni, tas liekas varen silts, vai arī gaiss ir proporcionāli auksts. Esam satuntulējušies gandrīz kā ziemā, bet vajadzēja jau ar'. Ap 1 nāk lūziens, tad notiek kaut kāds jampadracis, kas miegu aizgaiņā un tiek izdzertas pēdējās visīša paliekas. Kas tas bija par jampadraci, īsti vairs neatminos, bet gulēt vairs negribās līdz pat mājām. Juris tik nopūš, ka beidzies, un es kautrīgi bilstu, ka man somā viens mazais melnais Rīgas aizķēries, a viņam no jaunības dienām tas iesēdies ķermenī kā tāds atbaidītājs.