Dažas izbrīvētas dienas no darba dunas liek man atgriezties pie iemīļotā ezeriņa. Gaileņu laiks, siltās vakara peldes un protams, protams zivju ganības ar' pa vidam. Šoreiz esmu nolēmis nocopēt pusotru nakti, kur pirmajā paniekošos, bet otrajā, tad gan iedošu kārtīgi pa zvīņoto šmauli. Domāts, darīts. Vel otrajā dienā Juris piesakās pievienoties, bet mums kaut kā nesakrīt vietas izvēle. Šis vairāk uz krasta kants pusi velk seģeni, a es šlepēju uz ezera kanti. Domas nesadalījuši, nolemjam doties katrs uz savu vietiņu un sedēt katrs savā ķuļķenē. Normāli, ne?! Diena pirms šodienas, kad odi izdzina mani no saldās migas, iesākās ar normālu apmācienu un nelielu smidzekli. Dodoties meža virzienā, vel pagriežu savu kāpostu uz ezera pusi un nevaru izšķirties: " Laiva vai sēņu groziņš!" Mirkli pastāvu jo laiks tāds žuvīgs. Solis uz meža pusi, divi uz ezera, un tad kātojiens, neatskatoties, uz gaileņu druvām. Ir jau forši ar nazīti pašefot vietējā kukurznītī, ne!? Šodien laika daudz un nesteidzoties, un ar vienu domu kabatā, jau pievakarē iros uz bedres nm. divi pusi. Ķolēju eholotes ekrānā, kur 1,9m, pēc 50m jau 2m, tad nedaudz vairāk un te jau mana kantīte ar bumbu bedri (kante ~ 40cm kritums un 2-3m plata, bet uz tās riktīga bedre ~ 5m diametrā un 1m dziļumā), kur var ieenkurot pudeli (netīk jau īsti, tā vietas atzīmēt, jo kopj un baro, līdz dzenoties pēc benefices, atduries pret smaidošu copmani, kurš tavu pudeli, pietinis sev pie kājas un velk ar putām uz lūpām visu ko esi piesējis, bet pats, ko pats, a pats atkorķē savu pudžiņu un ceri, ka būs dienas, kas labākas par šo).