Laiks izcili mierīgs. Kaut kas vel sākumā iudiņi kustina, bet tad kauč par narcisu kļūsti. Kā jau vasaras karstumā ierasts, mailīšsagāde ar' ir vesels piedzīvojums, ar visādām viltībām, māņkustībām, ladēšanos un piedošanas lūgšanu, kas šoreiz noslēdzās ar rezultatīvu kustību duļķainajā "dzīvo" spainītī. Bet copes neseko ne pievakarē, ne jau pilnīgā tumsā & ne uz dzīvo, ne filēto, ne cepto un pat- vārīto. Šamiem mutes ciet, es ar' klusēju, lēnām malkoju visīti, baroju puņķaino kanti un baudu štīlu. Hops, pludiņš salecas, paceļas un aizslīd uz senlatviešu kulta kalna pusi. Piecērtu un skaists, pat ļoti, plinderbreksēns atšlepējas un noenkurojas pī munīm sŌnīm. Pauze uz 30 min., kad atkal pludam kaut kā izdodas sakustēties un doties kalna virzienā (KAS IR AR TO KALNU?) un jau maķenīt lielāks zvīņu bērns ieskatās acīs vientulības grautajam makšķerniekam. Tad pacēliens un konkrēts izspļāviens (tas pēc pusstundas), tad atkal pakustina i vsjo. Velli tādi, negrib galīgi ko iešmorēt. Šajā visā kopistiskajā mierā man sāk šilierēties: 1 pluda vietā rādās trīs, tad četri un pēčāk astoņi. Jāmočī mājā! Diena pēc šodienas atnāk vel karstāka. Knapi ar ričuku aizvālēju līdz bāzei, kur visi pliki, ieskaitot laivu devēju. Labi izrunājamies (izrādās ir noķerti bik lielāki par stikliniekiem jau, kas nozīmē, ka piedalās tomēr šaj' globālajā kustībā. DABAS SPĒKS!!!) Pēc ~ 1h muldēšanas iekārtoju ričuku goda vietā un pēc neilga īriena esmu mājā. /Kur tik ilgi? Domāju ka esi kur pakritis!/ - sagaida mani mājās. Bet veču darīšanas takš!