Balamute, Sakārnis, Akmeņu vīrs! Tā, lūk, mani nodēvēja ūdeņi, kad pienācu tiem klāt un centos uzsākt sarunu. Ko tur daudz taisnoties, nodurt galvu un nedaudz paklusēt, tad pacelt acis un uzsākt mūžīgo sarunu, līdz atkal kļūstam par draugiem. Kad pilsētnieks pēc darba nedēļas nonāk zaļumos, tad vai nu piedzeras, vai izpildās, nu teiksim tā, nebūt ne adekvāti. Man tā īsti piemauties nesanāca, bet modods gan es kā sīcis, līdz ar gaismiņu. Ehh, tā diena ir atnākusi, bet es sadomāju aiziet, aiziet pļaujas darbos uz gaileņu laukiem. Kāds jau pirms manis bij' pastrādājis, bet padarboties sanāca arī man. Vel nedaudz darba dunas un pietiek vel dukas ievilkties ar tupeli ezerā tā ap 6 pēcpusdienasvakarā. Iepriekšējā vakarā nedaudz sabaroju, lai gan tas viss notika tumsu, bet cerības ir lielas to pašu iestādīto plastmasas pudžiņu atrast. Pieairēju pie vienas, tad vel vienas un trešā, kas būs tā laimīgā, ir mana. Noenkurojos, ievelku laimīgo vannā pie sevis. Tupele burtiski ir par vannu pārvērtusies, jo slapinātājs to pirti kurina gana sarkanu. Sāku ar mailītēm (kas izrādās nemaz tādas nav), un nenoķeru ne pirmajās 5, ne 10it, ne 30 minūtēs neko, izņemot to pašu savu mušenieku(s). Nolemju izvilk vismaz kādu plinderi, lai filejām sanāktu. Sariktēju plinder copen' un, kā par brīnumu, uzreiz tieku pie viena plindera, kuram nu galīgi šoreiz nav veicies, jo pie visiem citiem apstākļiem, tam tīktu brīve. To sajutušas, sīkās, tās kas divas, uzreiz sadomā pieķerties. Nē nu normāls sākums. Visi uzreiz, vai arī neviens nevienreiz. Sūtu ka vien' filej' un ar' vien' zivtel' uz kantes pusi, lai palūko, ko vagaram spēj sagādāt. Vobšem pa 3 h tieku vel pie kādām 10 sīkzivtiņām. Jau grasos mailīšmakšķeri nomainīt pret plindercopen', kad ( man par laimi) dzirdu tādu kā švīkstēšanu. Pielec man šoreiz ļoti lēnām, bet pielec, labi ka spoles lociņš ir atstāts vaļā. Viens no pludiem (tas kur zivtele bija iekārta ~ 2m, bet dziļums tur ~ 3.5m) brauc krasta virzienā, tad stopers. Gaidu un uzgaidu, līdz kustība turpinās. Cērtu, a tur galā normāls 16mitpudinieks. Nu ta beidzot kaulainie sākuši kosties, jo augusts pagalam knaps šeitan esot bijis. Bet ~ pusceļā, tas neraksturīgi kūļājas pa ūdensvirsmu, vai tu re, čūskas jaunskungs medī pusūdenī. Tas jau varen' sparīgi pretojas, spēlē karuseļos un piesauc visus pasaules glumekļus, līdz ar varennepatīkamu kaucienu tiek ievilkts laivā. Galva maza, bet toties rumpis varens. Stabils 2kgamieks, tādas caurules šeit nav manītas kopš Baronu laikiem. Saku šamam, kas par varenu čuskulēnu šis ir. A, tas pretī, ka esot zutis. Kas, kas, Zutis? Nē čūskulēns Tu esi. Tā strīdējāmies, līdz kļuvām par normāliem korišiem. Izrāvām 3 polšus un atkal strīdējāmies, par ko viņš diemžēl samaksāja ar savu čūskas dzīvību. Vel jau vesela plejāde līdz tieku no šamā vaļā, pārlādēju pindzeli un nopīpējos zili-zaļš. Kad adrenalīns ir jau labi pašķaidīts asinīs, varu ķerties pie puņķainajiem, jo, kā uz rīta pusi izrādījās, lielmakšķeri neiekaroja neviens no plēsēju sugas pārstāvjiem, lai gan ēsmas pa visu ezeru tika slavinātas kā izsmalcināti gardumi: dzīvas mailītes burkānu mērcē; mailīšfilejas, viegli panētas rudzu miltos un apslacītas ar citronu; kā arī dzīvi applaucētas dižsliekas ar zemesriekstu garoziņu.