Visu nedēļu pētītās laika prognozes vieš arvien lielāku cerību vismaz vel vienu reizīti aizlaist uz savu iemīļoto ezereli, nu, vismaz, daļu nakti nosēdēti un vel paprovēt tos puņķainos makanus pamānīti. Plāns izrādījās tik labs un nevainojams, ka piektdienas rītā sestdienas laika prognoze no pilnīgākā štīla samainījās jau uz brāzmainu vējeli ar nenormālākajiem lietus draudies, kas, pats par sevi saprotams, pludiņotājam nav tā gardākā medusmaize. Vel uzzvanu Agrim, a sarkanvīna (lasi: ķikuru) nav un nebūšot, sasodīts. Tā tak īstā ceļa maize, rudens brekšos lūkojoties. Visi ceļi, manas acis ieskaitot, pagriežas uz stūri, kur sakrauti špinīši, mānekļu kaste un pavadiņu kamoli. Ehh, jālaiž uz Babīti, tāds laiks būs īsti vietā, un zobainās, kas laivas garuma, pašas leks laivā, lai glābējs-makšķernieks izpestī no mokām, kas viņas ir piemeklējušas šajs tumšajos ūdeņos. Rullējot mājā, vel domas šaudās, bet laivu jau esu pieteicis un tuvāko nākotni esmu pārrakstījis. Tuvojos mājām, šausmas mani pārņem, vai tad tiešām esmu tajs pludos tā samīlējies. Nu tā konkrēti, kā jau šūpolēs. Uzticu kapeikas mešanu Žukam. Ar pirmo trāpās ezerels un nospļaujoties secinu, domām ir spēks un vējeļa un lietus kokteilis patiesībā nav nekāds baigākais šķērslis. Nākas velreiz tuvāko nākotni pārrakstīt pa riktīgam. No rīta dūšigi pastrādāju, tad tikpatās rūpīgi un ar tikai bērniem rakstūrīgu prieku rakājos sūdainajā komposta kaudzē šļieku meklējumos. Nedaudz nīgri, bet ar lielu mērķtiecību, apskrienu bodes barokļa un balto meklējumos un jau agrā pēcpusdienā iestūrēju ezereļa pagalmā, kas ieguvis jau pavisam rudenīgas krāsas. Būs, būs! Nebūs? Būs. Būs!!! Ar tādām domām, tadā normālā tempā pa nokalnīti saripinu savas šmotkas "samiņā" un pa vilnīšiem baltgalvīšiem stūrēju točkas meklējumos.