Ir agra pēcpusdiena, apmācies, vējels ar tāds varen uzmācīgs, bet paciest var. Nobraukājos šurpu-turpu, līdz nolemju nobāzēties, bedres dzīļuma stūrī, pašas kantes apakšā. Kante nav baigi šerpā, bet tāda lēzena nogāzīte ~ 30m garumā, kur mainās dziļums no 4,5-3m. Zivtiņas ar', kaut kādas, tas ekrāns uzzīmē, kas vel vairāk liek manai neizlēmīgajai makšķernieka dvēselei izmest enkurus. Lieta darīta, kas tālāk. Ā. Paķērusies līdzi ziemas copene, bet tā kā sarkanvīns ir palicis nepieejamajos apcirkņos, tad ar baltajiem kaut kā nav tā aršana, vismaz īstās sajūtas nav. Paķēmojos nedaudz un atmetu šam nododmam ar roku. Pievēršos vīķēm, kas par brīnumu, diezgan aktīvi sēžas uz mazāķīša, pie tam, dikti skaistā izmērā. Nu krietna reņģe, es Jums teikšu. Paralēli sūtu savus vīķu kareivjus zandartu medībās, ja nu pašas nenokodīs, kas nepārprotami ir viņu pamatuzdevums, tad, vismaz, kādu zobaino šie vīķu monstri būs spējīgi nokaut!? Redzēsim. Barokli taisu līdzīgu iepriekšējām reizēm un visi kaimiņi un draugi ir palikuši savās sētās. Baroju, lieku baltos nekustas, lieku kokteilīti un pluds smuki izceļas un kuģo prom. Galā veselīga paskata plinderis, bola acis un neganti lamājas, ka ir piečakarēts. Sorry, vecīt'! Iejaucu kārtējo kokteilīti un ar diezgan lieliem pārtraukumiem velku dažāda lieluma puņķainos. Visazartiskāk tomēr sēžas uz slieku pušķīti. Pie tā arī lielākoties pieturos. Dziļumvagotājvīķbrigāde ietiepīgi klusē.