Paņēmu mazo pirmo reizi līdzi uz forelēm. Baža jau bija dikta- vai izturēs, turklāt laiks arī tāds ne visai, vai neatsitīšu ar šo braucienu vēlmi uz visiem laikiem (pieredze jau ir :D - vecākais dēls nemakškerē). Puika turējās godam, līda, brida, rāpās un neatlaidīgi stāvēja aiz muguras skatoties, ko es daru. Kaut kur copes vidū jau sāka prasīt- vai tā tur vieta ir laba, varbūt tur vajag iemest. Pirms šīs zivtiņas divas atlaidām. Teicu- skaties cik smuka, varbūt laidīsim vaļā. Jā, laidīsim, viņai smuki sarkani punktiņi, atskanēja atbilde. Pāris copītes un iestājās klusums, labu laiku klusums. Ne piesitiena. Tad šī uzsēdās, nemaz nepaspējot uzdot sakrālo jautājumu, aiz muguras jau dzirdēju mazā tekstu- šo gan vedīsim mājās...nu kā varēju apbēdināt mazo viņa pirmajā foreļošanas reizē. Kaut asistenta lomā, bet pirmajā.