Zini kā? Bija veselas deviņas brīvas dienas. Piecas no tām simtpunkt’ pabiju ezerā. Daudz kas notika. Varētu tā sīki, bet slinkums. Tāpē’ lielos vilcienos ar dažām bildēm, ok? Vobšem uz ģerevņu aizlaidu piektdienas vakarā. Bez copes noturējos līdz svētdienas pēcpusdienai, kad nervozi sāku ganīt copenes, tārpus un tamlīdzīgus sīkumus. Mauks uz nakti. Nē, nu tas, ka zivis ezerā ir, skaidrs, jo jūnija pirmos datumos jau kārtīgi saķēru kārtīgas zivis, tā ka gandrīz vai kauns bildes rādīt. Nē, nerādīšu. Izdzēšu. Tāds apgarots, pozitīvs, nedaudz virs zemes pacēlies un ar pilnu krūti airēju pret sparīgo dienvidrieteni uz verņaka kaņķiku. Pielādēju vīķu makšķeres un uzreiz mazs zobains kustonis galā. Tpu! Sen te tāds nav manīts. Tad dziļdomīgs klusums. Vīķes arī maitas neķeras raiti kaut kā šogad. Tik ko izdodas savākt pirms saulrieta un ap saullēktu. Daudz sviedru jālej šamo dēļ. Paprovēšu kādu breksi moška, jo div’ dienas piebarots, bet pēc pāris plinderiem senzināmais jūnijbreku klusums tajs vietās sazīmējās. Kā sacīt jāsaka: “SEX, DRUGS & ROCK’n’ROLL!” vai arī tādas riebīgas pēcvairošanās paģiras. Es jau kā naivulis cerēju – moš šogad ēdīs?  Za to žanim jāēd, vei ne?! Neēda pirmo stundu, otro arīdzan, bet tad pustumsā tā ap pusēdivpadsmitiem viens puzotrinieks aizbrauca par visu pludu aizmirsis. Mans!! Ēdīs. Nakts baisi vējaina. Auksti brrrr. Zivis neķerās. Es ar’ kādu pusotru stundiņu pašņācu tā labi. Nu, rīts klāt, tuliņ būs LOPĀ!!! Bet, bet bijā ha ha hā. Viens asarēns un tad, līdz ar saulīti virs koku galotnēm, foršs stiepiens un 3komats3 kilo žanis tomēr atdodas. Juhū!! Tālāko ilgo pauzi vairs neizturēju un aizdevos mājās lielīties.