Ak, šī grūtā tēmas maiņa. Tupele ielaista Lielupes lejtecē un jāsāk peldināt gondoni un vobleri visādi. Runā, ka it kā žanis labi kodies un jūras redīsiņi sanākuši. Braucām sestdienā ar Resno vētīt. Kaut kādas nelielas iestrādes bija, bet tās nelīdzēja. Izčupstinājām ap 10km upes posmu, kur pats rīts veltīts žanim, tad bikiņ pa zāļu kantīm pīļknābis un visbeidzot āšie redīsiņi. Piekāsiens pilnīgākais. Spļaudīdamies izlīdām no laivas pēcpusdienā ar dažām asakām tik. Tpu! Čupačupu vekalā mums iedeva tāpat vien. Saprotu, ka nebūs jau nekāds rudens verņaks tā izskatās, tik grūts darbs. Svētdien miera nebija, tāpēc dienā, kad Jānītim laikam sāpēja mati, ar asiņainām domām un uzburbušām acīm braucu savu godu atriebt. Rīts sākās ar to, ka no auto ostiņā izkāpu mājas čībiņās. Labais! Nu, vismaz kaut kam labam jābūt. Ielaidos pa tumsiņu un kādu h nemērcu nevienu galu ūdenī, tik ar eho rūpīgi skanēju žaņa verņakus - dziļuma pumpas, bedru kantis un piekrastes rajonu kur dziļums guļ blakām. Ar gaismiņu pievērsos tām, kurām bija vislabākā bilde. Straume lejā, značit jābūt. Sāku ar heavy jig, tad lūdzos ar sisīšdesu un visbeidzot skrāpēju ar mikrobveidīgajiem tārpiem. Upstream, downstream, šķērsām. Bez atbildes. Viens vienīgs monologs. Lai galīgi nekristu kaunā, aizdevos uz superveņaku. Tā tāda žabovņika maliņa, kas ar saviem radziņiem piegūlusi dziļumam un vienmēr ir gatava tevi pieņemt, nu gluži kā, nu, tu saprati, ja. Būs tam būt pīļknābim. Sāk līt. Radziņi tur kādi četri, līdz ar to 6-8 enkuriem jābūt. Katram enkuram plānā skaļais baļiks, tad klusais simtudesmitais orbīts un tiem pa virsu 5"gondons uz 5gr džiggalvas ravnamerkā. Vajadzētu takš kādai neizturēt. Pirmais tukšs, otrais tāds pats. Trešajā uz supergaras pauzes pašā stūrītī knikt uz orbīta 40cm, ceturtajā uz orbīta akal knikt, bet kaltiņš galīgais. Pie pēdējā radziņa enkuru nemetu, jo pūš labslēns pavējš. BTātad lens dreifs. Pirmais nogājiens ar baļiku - NAV. Otrais ar orbītu un pašā galā, nelielā līcītī kautkur tālumā zālēs iecepījās. Te klasiski zāles sāk purināties. Atkal kaltiņš. Velku tā cītīgi un lūkoju pēc nākamā metiena. Bet tad tik pamanu, ka mans 28gr dodžers ieņēmis izteiktu parabolisku formu. Skaidrs. Nedaudz bremze vaļā, ar motorīti aizvelkos prom no zālēm un forši pastīvējušies pār bortu ieslidinu slaido sportisti 88cm garumā un 4,3kg svarā laivā tā liekas. Viss, esmu zivīm atriebies un dodos māju virzienā ko slinki paglaudot asaru pumpas, bet bez kādiem rezultātiem. Visādi rahītainie tur tik ēd. Deviņos jau sēdēju pie darba galda ar tukšu un burkšķošu vēderu. Tāda ir tā mana cilvēka daba. @o.