Sākšu ar priecīgu vēsti visiem "pūcēm" - tas ir tiem, kuriem patīk ilgāk pagulēt :) Kā rāda mana ne tik ilgā makšķernieka pieredze, visas lielās līdakas esmu noķēris ap pusdienlaiku. Tātad, parasti uz copi vasarā ceļos ap 4 no rīta, ezerā esmu uzreiz pēc saullēkta, bet pateikt, ka šajā laikā man kaut reizi ir bijusi izcila cope, nevaru. Tas tā, lirikai :) Gan jau viss vēl priekšā. Tagad nedaudz par šodienas copi. Izgulējos pēc sestdienas pasākuma pirtī, pabrokastoju, palasījām ar ģimeni jāņogas un upenes, laiciņš smuks, kaut gan vējš brāzmains, nolemju pusdienlaikā pieskriet uz tuvāko ūdenskrātuvi, pamētāt rotiņu, varbūt kāds izsalcis asaris pieteiksies. Ilgi nedomāju, braucu ar. Dīķa malā satieku pāris mazus puikas, šie ar pludiņmakšķeri arī mēģina asarus trenkāt - 4 esot piemānīti. Nu, es saprotu, gan jau man ar kāds neuzmanīgs spurainis pieteiksies :) Sāku mētāt, pirmās 20 min klusums, bet pārliecība, ka copei jābūt, mani nepamet. Nedaudz pamainu dislokācijas vietu un jā, sajūtu pretestību, pēc dažām sekundēm knapmēra līdaks krastā. Nobildēju un žigli laižu atpakaļ, lai aug. Fiksi aizsūtu bildi kolēģim ar frāzi "pusdienlaika knapmērs" un metu rotiņu aptuveni tajā pat vietā... Sāku tīt auklu, sajūtu, ka pretestība no rotiņa nedaudz atslābs, nodomāju, ka mānekļa lapiņa aizķēra zāles un tinu tālāk, pēkšņi tāāāds sitiens, spole sāk tarkšķēt, zivs aizvien attālinās. Pirmajā brīdī nodomāju, ka bremzi neesmu pietiekami pievilcis, bet nē - pretestība nopietna, kāts saliecies kā loks pirms šaušanas... Sirds sāk dauzīties straujāk, roka enerģiski mēģina griezt spoles rokturi, bet zivs netuvojas. Saprotu tās nodomu, šī mēģina tikt līdz koka zariem, kuri atrodas ūdenī, lai atstātu mani ar garu degunu. Cenšos neļaut tai realizēt šo ieceri un mēģinu novirzīt to uz savu pusi, kas pēc sekundēm 30 arī izdodas. Ieraugu muguru un saprotu, ka zivs tiešām ir nopietna, sāku domāt, kā man viņu dabūt krastā, jo ar roku to aizsniegt nevaru, uztvērējtīkliņu, copējot no krasta, līdzi neņemu. Paskatos pa labi, aptuveni 8 metru attālumā krasts paliek mazāk stāvs, virzu uz šo punktu... Aptuveni pēc pusotras minūtes cīņas, līdaka sāk pagurt, guļos uz vēdera un ar pirkstu galiem sataustu žaunu vāku, vienlaikus cerot, ka nepalikšu bez pirkstiem... Pēc sekundes skaistā zaļsvārce jau krastā - prieks līdz ausīm, jau otro reizi neilgā laikā nespēju noticēt, ka tik "neperspektīvā" vietā mitinās tiešām smuka izmēra līdakas - šoreiz tie ir 4.5kg un 88cm :)))) Nu ko, ātrās bildes piemiņai un lieku atpakaļ skaistuli savā stihijā. Domāju, ka būs sagurusi pēc cīniņa, nāksies nedaudz "reanimēt", bet nē, tiklīdz bija ūdenī, aizšāvās kā bulta. Cerams pēc dažiem gadiem sasniegs 100cm atzīmi un tiksimies vēlreiz. Pentere gara, bet katru dienu tādas emocijas copē neizjūti :) P.S. Rezumējot copi - sieva šokā, Krūmiņš sarūgtināts