Nedēļa ripā un es akal brīvē dienu, lai būtu uz ūdeņiem. Vilkme baigākā. Vējš, plus 0, līst sniegs un snieg lietus. Gada īsākā diena. Jābūt. Iesākumā skatos tādu kā milzu plauktu ar grabuli, kur no blakus dziļumiem visādas zivis pa nakti lien laukā baroties. Bet kontaktu gan nav. Toties esmu jau pārmircis līks. Pārbraucienā no laivas izbrist mani sapņi par krutāko fīderkātu pasaulē. Ej tu dirst... Tāds fons turpmāko dienu iekrāso vel drūmākās krāsās. Bikīt omu uzlabo tičoks pirmajā verņakā pie brekšiem un zemais uz 44cm otrajā. Zivs biškīt ēd, bet vislaik tāda sajūta, ka tā bija pēdējā no bara. Labi, brauks vētīt to Makša točku, no kurienes šamais savus milzeņus māna un tautai lepns rāda. Atrodu ātri, stājos. Blj, šis tak man neteica uz kuru priedi jāmet un kas jāmet. Mēģinu kā māku. Pirmajā nav. Vispār pravodkas minu tāpēc, ka tās man ļoti garas. Ja pīpotu, tad 2-3 cīgas paspētu novilkt neiesprinsgtot. Nu tā, katra pravodka vesels piedzīvojums. Galvā tiek burtas drāmas un uzreiz risinātas. Ja šādos brīžos piecopē, tad ir jābūt laimīgam, ka esi dzīvs un palicis laivā, nevis aiz izbīļa ar pārgriestām acīm pārvēlies pār bortu, kur mēģini ūdeni sakult sviestā. Tāda ziemīga romantika. Man patīk. Tad nu tā otrajā metienā laikam iemetu kur vajag, jo laba un jaudīga cope, bet uz augšu, ka piecirst īsti nesanāk. Heh, šis Makša dzīvnieks takš. Nu izlieta kopija, paldies draugs, ka palaidi un atļāvi citam noķert. Atšķirībā no visiem cīsiņiem, šis zeltainiem sāniem un pat spējīgs pie laivas bikīt ko iepumpēt. Acis vel lielākas un baltākas. Ja bildē taisnās rokās, ta pat varētu uz 5cīti vilkt. :D Zini, pat vairs i copēt negribējās. Bet vel pāris h bija, tāpēc tāds pārāk neiesprindzis turpināju vizināties pa perifēriju vietām izceldams pa kādam zemajam vai arī salecoties no žaņu piedāvātajiem tukšajiem knikšķiem. Domās pat iezogas tā doma par ziemu. Moš nemaz to nevajag, ko? Ir tas grūvs jūtams. Cilājas un cilajas, pačkas kratās. @o.