VELTĪJUMS BORISAM UN ALŪKSNES KIMLAKIEM: -Čurrrrk-čurrrrrk-čurrrrk; Tā vakar dziedāja asarīts savo pēdējo dziesmu uz pannas. Tas jūrinieks, kārtīgi izkraukšķināts izsalkuša cilvēka galvā spēj sadarīt brīnumlietas. Ticiet man! Pēc vairrākkārtīgiem aplauzieniem tepatās uz vietas iedziedājās mana gaļinieciskā dvēsele. Sak’ plašumi, tas ceļš, tās sarunas, nemaz i zivi tur pavidu nevajag. Tāpēc aizdevos viens. Lai baisi gari neizplūstu, tad turpmāk tikai dažos vārdos. Nedaudz gan bažīgu dara runas par lielo ūdens daudzumu, bet atbraucot tas viss ir nepakam. Apkārt klīst runas, ka zivtiņu šogad jāmeklē tuvu krastam. Nu, līdz kilometram un ne tālāk. Tāds ir arī mans šīs dienas plāns. Lai kungi saprastu, cik man nabadziņam grūti bija, tad ziniet, ka laukā sniegs ar lietu dod vaļā kopā ar spējīgu dienvidu puses vēju un redzamība labi ja 300-500m. Apurbējiem ar binokļiem kabatās ir problēmas, jo labākajā gadījumā savus purngalus ar ķīķeri var tikai saskatīt un tā tie nedaudzie, kas tur bija, izklīda kur kurais meklēt adatas siena kaudzē. Pats iebridu apmēram to kilometru iekšā un sāku urbt. Ļads 10-25cm, bet nu mīksts pēc suņa. Vajag steidzami salu šiem ziemas priekiem. Urbos ik pa apmēram 100 soļiem un iešana, urbšana un bļitkas cilāšana bija vienīgā mana nākamo trīs stundu nodarbe, bez nevienas zivīgas pazīmes. Tad, kad jau lēnām zagās klāt riebīgā beznaģogas sajūta, pazavēros džipikā un konstatēju, ka esmu nokātojis jau 4km no krasta. Āpāc, tāds losis…. Liku urbi ragavās un vilkos apakaļ, kur precīzi pie atzīmes "1km līdz krastam" izurbināju caurumu. Pēc metriem simts mani paņēma un pārsteidza pirmie divi asarīši. Pirmo kastē, bet otru lunkā, jo maziņš. Vairāk aktivitāti nemana. Apurbju 50m rādiusā ar cerību uziet bara epicentru, bet copi manu tikai vienā caurumā, kur gatavi piemānīties bija jau astoņi asariņi no kuriem kādi trīs ieslīdēja kastē. Tā tā tā, te par 40cm dziļāks kā tur, paplašinos vel, bet nav nekur. Nu nav, vellos. Tā jau nav nekāda īstā Pjarnu lath tēma. Tāpēc nolemju šo vietu pamest un lēnām gar krastu doties auto virzienā, līdz kurai kādi trīs kīlometri ko vilkt. Punktu gan pie sevis atlieku, gadījumam “ja nu kas”. Tā es urbinos un nākamo kilometru domāju par to iepriekš atlikto punktu. Tik cieši domāju, ka neizturu un velkos atpakaļ. :-) Pieklājības mākts nolemju glužu tur neiet pa taisno, bet par pietuvinātu līniju urbjos bik tuvāk. Kad esmu kādus 300m tālu, uzduros kaut kam cietam. Eho bilde rāda super cietu grunti, kā arī bļitka pret to sitas ar mainīgu augstuma apmlitūdu. Laikam cara laika akmeņi. Kamēr es tur gudroju, tikām lēnām kaut kas sāk notikties. Tā kūtri, tad jaudīgāk, bet pēc kādiem divdesmit asariņiem pazūd atkal. Kas par .uiņu?? Nu, ko ar tevi padarīsi? Ceļos un aizdodos 30m tālāk. Urbinos, dauzu cirvīti pa to zemi un sapņoju par badīgajiem asariem. IR, cops, un ta vel un ta vel. Tā es no tās lunkas vairs nenokāpu. Strīpaiņi nāk laukā čokurā sarāvušies, spuras uz visām pusēm izslējuši, nu, tieši kā vajadzīgs. Pa kreisi metu zemmērus, pa labi šaubīgos mērus un visus stabīlos guldīju kastē. Čupiņas abās pusēs auga krietni, kastē sāka trūkt rūmes un stabīlos jau lādēju sev pār plecu. Ja nebūtu putenis, tad gan jau nopeilētu, bet izdevību izmantoju, un vienīgie vērotāji bija kuplā kaiju ģimenīte, kas sapulcējās ļoti kuplā skaitā. Nu, te māte ar piecpadsmit bērniem, vecmāmiņa un īpaši nekaunīgs vectētiņš. Kad jau knapi vairs sardziņu spēju saskatīt, pavērās mammītes ar ikru pielietiem vēderiņiem. Tā tas notiek ļoti bieži, kas vienmēr jāpatur prātā un agri prom mukt nav vajadzības. Bet arī atcerējos par limitiem un saviem trim kilomtriem. Galīgi mazo bija ļoti maz. Visi šaubīgie izrādījās 21-23cm….. Tāds turienes normālais standarts. Trofeju medniekiem tur toč nav ko darīt. Ceļš pielijis un pašķīdis, ragavas smagas, bet gars bija možs tāpēc solis viegls. Jau dziļā tumsā kāpu auto tālajam ceļam mā. @o.