Sāku tā ap sešiem ar Daugavu, tad paņēmu priekšā Mazo Juglu, tai sekoja Lielā Jugla, Baltezera Kanāls, Gauja, Pēterupe, Ķīšupe, Aģe, Mazupīte, Liepupe, Lielurga, Vitrupe, Svētupe un Salaca. Ja nu kāds iedomājās, ka uzskaitu visas iespējamās pumpaino upītes kurās iecopēju, tad nē, bet gan norādu virzienu kurā doties, ja nu kādam kaut nedaudz gribās, lai notiek kā man. Vo... No rīta noskaņoju vijoli pie viena zināma Pērnavas meistara, kurš nokritizeja manu veco un apstāstīja kā vajadzētu būt, lai to, izrādās stipri izvēlīgo Eesti suur ahven, veiksmīgi mānītu. Nu cirvīti šādu, mušiņu atkal tādu, vēlam šādā pavadiņā. Netrako... Un tādā garā... Nolēmu kungu klausīt un ne velti, jo paskrienot nedaudz uzpriekšu viss notikās oi oi oi kā labi. Pats biju baigi nobriedis par Lius pusi, bet tā kā tur zīmīgajās vietās ir jaunais ļads, kas var būt visāds, tad palikām pilsētas pusē. Tautas āhujetj.... Visi kā viens dur daļņikā un visi kā viens atduras pret ~2km attālo jauno tumsnējo ledu. Pa kādam drosminiekam sadūšojas tur uzkāpt, bet ātri vien atgriežas pie pārējiem. Un tagad īsa pamācība taktiskajā zīmēšanā. No rīta visi skraida, urbj un rausta. Ilgāk sēž tikai slinkākie vai pillākie. Ja jau tāds bars darbojas, tad ieteicams rūpīgi vērot kur kāds aizsēžas ilgāk, ja vel tur tie ieradušies tā pavēlāk, kad lielais vairums jau aizskrējis, tad esot īstie. Vobšem, kad tāda lieta novērota, ir neuzkrītoši jādodas sēdošo virzienā. Nav ieteicams telefonsiki bļaut Vasjkam vai Jankam, ka lūk uz plkst 4iem pie krasta bariņš sēž un griež muciņas, bet gan tēlot nedaudz iereibušu vientiesi, kas slāj pa greizu līniju kautkur pagulēt vai izvemties. Tuvojoties sēdošajiem rūpīgi jāvēro, kurā pusē kas notiek. Ja kāds no tiem lec kājās un sāk dejot, neuzķeraties, tā ir māņkustība, bet esiet gudri un urbjieties nu kādu 50m attālumā, tad uz Jums neviens nesaukāsies. Pats cilā mānekli un arī acis pa perimetru. Ja nav, tad bīdies tālāk, jo kautkur tepat blakām jābūt. Un, vai zinies, kādā trešajā vai ceturtajā caurumā var gadīties, ka aizķer vienu slinku asarēnu aiz dibuā. Bet var arī būt tā, ka nekas vairs nenotiek. Svarīgi ir saglabāt kustību, jo, redz, atkal pēc kādiem 4riem caurumiem var gadīties sastapties jau ar kādiem sešiem skaistiem sūrahveniem. Vienīgais jārēķinās ar to, ka lielākais vairums ir piefiksējuši šos statiski sēdošos punktiņus un lēnām sūcas tuvāk. Tie urbjas jau ne savus 50m, bet gan jau visus 30mit, nekaunīgākie pat visus desmit. Te galvenais saglabāt skaidru prātu un dzidru domu. Būs jāspēlē pēc bara noteikumiem. Ja kāds prasa – Nu, što? Var atbildēt – Ejole, kurrāt ahevn. Sitt, blje! Turpmāk tādiem Igauņu izcelsmes bāliņiem vairs uzmanību neviens nepievērš un var darboties nedaudz brīvāk. Bīdoties un cīnoties 1-10 zivtiņas no katra 5ā āliņģa var dabūt, un šādos brīžos īsti nav skaidrības vai to zivtiņu tur apakšā ir gaužām maz, vai arī nemaz nav pa ēšanu. Bet varbūt arī abi kopā. Tā ka ja copes īsti nav, tad tāda spriedelēšana palīdz nosist laiku. Bet varu jums kungi ieteikt vienu, ja esat aizķērušies aiz zivtiņas, neskrienat ātri prom, bet gan sagaidiet pievakares krēslu. Tad uz skatuves ar izrādi iespējams izsoļos Rubensa laika asaru sievietes. Pa šo neilgo laiciņu ir iespējams tikt pie kādām desmit-piecpadsmit un vairāk tādām stabīli. Vispār, man kā reiz tā arī gadījās. Braucu mājās ar kvalitatīvu kaudzīti Pjarnu laht suur ahven, daudz jaunām un smagām zināšanām kā arī atgūtu savu MODŽO, kuru pazaudēju pirms kādas nedēļas turpat netālu. @o.