30.aug
Tā gadās
Tas nav par copi, bet šajā sadaļā ir piemēroti.
Pagājušajā gadā uz Lāčplēša dienu vajadzēja saražot apbalvojumus.
Darbinieks aizkodās, vajadzēja aizvietot, laika maz. Uzliku presei lielāku spiedienu, kā drīkst.
Rezultātā plīsa sagatave, atrāvos ar šķembām. Plecam cauri izgāja, rokā iestrēga.
Stāsta morāle.
Nesteidzies, lai arī, kā laiks spiež, ātrāk nebūs. Darba procesus var saīsināt tikai līdz zināmai robežai, ja to pārkāpj, sākas sūdi.
Jā, šos apbalvojumus armija tanī gadā nesaņēma.
Šo viegli dabūt ārā
Arī tā domāju, ka tūdaļ traumpunktā izņems un viss. Bet norīkoja uz operāciju, kur vajadzēja patīrīt un uzlikt pāris šuves. Motorika bija ok. Kad pārsiešanā ieraudzīju to skatu, kas bija sadarīts manam pārsteigumam nebija robežu. Cīpslas, nervi viss lupatās. Tagad pirksts nestrādā. Ne uzšaut normāli, ne ar moci pabraukt. Bildes nelikšu ,baigi pretīgas.
Biju domājis ka mehāniski viegli dabūt ārā, tas ka citas struktūras tur bojātas, tas skaidrs
Varu ieteikt ja kadam gadas šādās traumas brauciet uz gaiļezea slimnīcu tur ir labi mikroķirurgi. Darba kolēģis norāva pirkstam spilventiņu lidz kaulam. Piešuva atpakaļ un kad sadzija bija tads pats kā agrak gan jutigs un nekāda vaina. Notikums notika jura uz kuģi pēc 3h mes tik bijam ostā.un vēl 100km ceļa lidz Rīgai.
Tieši tā.Viņi specializējas tieši mikroķirurģijā, bez problēmām sašuj visas sīkās struktūras, kuras citās slimnīcās ir problemātiski izdarīt
Kolēģim paveicās. Es biju traumās. Ārstam biju beidzamais pacients, pulkstenis, jau ap 22iem. Cilvēks bija braucis no viena darba uz otra, kur šūts un lāpīts entās stundas, var saprast, ka sanāca, kā sanāca. Galu galā vainīgs esmu es pats un muļķīģi vainot kādu. Vieglāk ir nepieļaut seku iestāšanos, nekā ar tām cīnīties. Žēl, ka cilvēkiem bieži vien šīs atziņas nāk novēloti.