Ventspils-Kolka,vietējie iebraucēji...

Ventspils-Kolka, vietējie iebraucēji......

Sākot ar 2000g., dažādas valsts un sabiedriskās organizācijas sāka rakstīt projektus par Baltijas jūras piekrastes attīstību. Jebkura ieinteresēta persona var ar šiem projektiem, lēmumiem, nostādnēm un likumiem iepazīties kaut vai ar Google palīdzību, no 2000g. sākot mainīt gadskaitļus augšupejošā secībā. Tāpat šo 20 gadu laikā ir pieņemti likumi, MK, pašvaldību noteikumi un citas skaistas lietas. Visus šos projektus izstrādājot, saskaņojot, pieņemot, ir tikusi tērēta nodokļu maksātāju nauda. Tāpat par LV iedzīvotāju naudu ir pabraukāts pa pasauli, demonstrējot valsts milzīgās rūpes par dabu. Protams, šis tas ir arī saņemts no EU kārtējā lieguma, mitrāja, rezervāta, u.t.t. attīstībai un labiekārtošanai, uzraudzībai..Visas šīs naudas kopsumma ir mērāma daudzos miljonos. Visas šīs makulatūras [subjektīvs viedoklis] pamatnostādnes ir apmēram vienādas- sargāt, uzraudzīt, kontrolēt, attīstīt. Arī veicināt tūrismu, piebraukšanas un atpūtas iespējas-ceļu, stāvlaukumu izbūve, labiekārtošana, viesu mājas u.t.t. Tai skaitā arī vietējo iedzīvotāju pamatnodarbošanos un dzīvesvietu aizsardzība.

Realitāte. Palasot LV presi, internetā pieejamos materiālus un redzot situāciju dabā, man personīgi ir radies iespaids, ka šī nauda vienkārši ir izmesta. Daļa, protams, ir nogūlusi ieinteresēto personu kabatās. Neko nedarām, rakstam kārtējo projektu ar citiem termiņiem. Un saņemam naudu. Skaisti. Jebkura piekrastes pašvaldība sūdzas par to, ka jebkuriem uzlabojumiem nav naudas un nekad nav bijusi. Mēs iekārtotu, izbūvētu, bet nav par ko. Vienīgais ko mēs varam, ir salikt maksimāli daudz aizliedzošo ceļazīmju un cerēt, ka visi tūristi un makšķernieki to ieraugot aizbrauks citur.

Likumdošana. Patlaban Latvijā spēkā ir vesela kaudze ar dažādiem likumiem un MK noteikumiem, kas it kā aizsargā jūras piekrasti, dabu, cilvēkus. Veicina tūrisma attīstību, veselīgu dzīvesveidu, aktīvu atpūtu. Skaisti. Sāksim ar to, ka jau plānojot braukšanu uz šo reģionu ar iespējām piebraukt pie jūras, neko vairāk kā miglainu liegumu karti ar it kā četrām darbības zonām iegūt neizdodas. Jā, ir karte ar iespēju no šosejas aizbraukt līdz ciemam. Tuvāk, hm, te sākas problēmas.

Kuri ceļi, un kurās vietās ir slēgti [uzstādītas aizliedzošas zīmes] nav zināms? Līdz ar to, kur un kā būs iespējams piebraukt atliek tikai minēt. Protams, internetā ir pieejamas visdažādākās kartes, kuras rāda, ka gar pašu piekrasti ir zemes ceļi. Iepazīstamies ar kāpu, aizsargjoslu, liegumu, un citiem LV likumiem, kas ir saistīti ar jūras piekrasti. Tā kā gandrīz katru dienu dzirdam, ka viens no valsts pamatmērķiem ir veicināt tūrismu, droši dodamies ceļā.

Situācija dabā. No Ventspils uz Kolku ved smuks asfaltēts ceļš. Ik pa aptuveni 10 km ir norādes uz ciemiem. Sākam griezties iekšā. Situācijas visdažādākās. Gandrīz katrs ceļš beidzas ar it kā stāvlaukumu, no kuriem ir iespējams vēl kādus gabaliņus pabraukt uz visām pusēm un tad seko zīmes, daudz un dažādās kombinācijās, ar lapiņām un bez. Ķieģeļi, vispārējie aizliegumi, dabas liegumu plāksnes u.t.t. Papētam kartes, pašķirstam likumus. Nav saprotams nekas. Attālumi līdz jūrai aptuveni no 300m līdz kilometram. Ir izdangāti, izbraukāti ceļi, kas ved gar jūru-zīmes. Tādi paši ceļi ved jūras virzienā-zīmes. Hm, papētām tuvāk. Atrodam ceļu, kas saucas „laivu ceļš”. Skaists, plats. Bet atkal zīme. It kā jau likums man atļauj Baltijas jūrā makšķerēt no laivas, bet izrādās, visi laivu īpašnieki nav vienādi. Lai brauktu pa šo ceļu, man jābūt zvejas licencei. Pat nesapņojat, piemēram, piebraukt ar savu laivu un paķert asarus, liec mugurā un nes no stāvvietas. Mja. Atrodam ceļu, kas ved caur lieguma teritoriju, kurā pēc lieguma shēmas ir atļauta saimnieciskā darbība, tai skaitā arī braukt. Zīme. Kāpēc? Varbūt kaut kur tuvāk var piebraukt pensionārs, cilvēks ar kustību traucējumiem, līdzi ir mazi bērni, grūtniece. Viens valsts likums saka, īpašas rūpes, atvieglot u.t.t., otrs-tā ir tava personīgā problēma, brauksi, saņemsi sodu. Tādi te nav vēlami. Protams, nav jau viss tik bēdīgi, ir arī vietas, kur var piebraukt pie viesu, vietējo zvejnieku, viesu mājām, atstāt mašīnu, pārnakšņot tuvu jūrai. Tikai cik tādas vietas ir. Dažviet ir arī atkritumu konteineri. Dažviet tie pat nav pārpildīti.

Iebraucēji[makšķernieki] Ar Katru gadu tādu paliek arvien vairāk. Bet...aizliedzošās zīmes pārvietojas arvien vairāk uz sauszemi. Tātad tuvas piebraukšanas iespēju mazāk. Retās vietas, kur oficiāli drīksti novietot mašīnu, ir pārpildītas, makšķernieks, aizejot līdz jūras krastam, [piedevām, ja atbraucis uz nakti, ne tukšām rokām], ir spiests vēl iet kājām pāris kilometru gar jūras krastu, meklējot brīvu vietu. Daudzi labprāt, pat samaksātu par iespēju piebraukt kaut kur tuvāk, bet tādu gandrīz nav [reti privātīpašnieki]. Jūras krasts piedrazots ar atkritumiem no jūras-plastmasu gabali, dēļi, pudeles, tīklu šņores, pludiņi, apavi. Tuvākā miskaste atrodas tos pašus kilometrus atpakaļ. Apzinīguma pakāpei jābūt diezgan augstai, lai jau savus atkritumus neatstātu uz vietas. Maksātspējīgākie [iespējamais sods] nospļaujas un brauc tuvāk jūrai zem visām zīmēm un aizliegumiem. Savukārt trūcīgāks [pēc paris kilometru nostaigāšanas] ieraugot džipu uzreiz aiz kāpas sāk sev uzdot jautājumu-vai es neesmu mazliet jocīgs ar savu likumu ievērošanu un atkritumu staipīšanu. Ir jau vēl viena lieta, katram cilvēkam reizēm sagribas d...., teikšu pasēdēt un padomāt par dzīvi. Daudzviet ir uzstādītas kartes, liegumu noteikumi. Atļauts tas, aizliegts šitas. Interesanti šis process dabas liegumos ir atļauts vai aizliegts. Pamēģiniet, ārvalstu tūristam pateikt, ka jāiet pasēdēt....... mežā? Ir dzirdēti aprēķini, ka brīvdienās makšķerēt ierodas vairāki tūkstoši. Pieņemsim tūkstotim vajag. Individuālais novērojams uz to vajag aiziet vismaz trīs papīrīši. Faķīrus, kas iztiek ar vienu, superkulturālos, kas savu aizmugurējo daļu berzē gar smiltīm, slaukās ar rokām, vai izlietoto materiālu bāž kabatā neesmu redzējis. Tīrais ieguvums-3 tūkstoši papīru vienās brīvdienās, neskaitot mīnēto mežu. Mja. Būtu es vietējais arī bļautu. Interesanti-kas vainīgs?.... Atceroties situāciju teiksim gadus 5 atpakaļ gan jāsaka, vizuāli izskatās, ka makšķernieki tomēr palikuši kulturālāki. Protams, ne visi un visur. Cilvēki ir dažādi.

Vietējie: Vietējie iedzīvotāji principā iedalās -parastais iedzīvotājs, biezais, kurš nopircis īpašumu pie jūras un zvejnieki. Pirmie divi, protams, ir ieinteresēti lai gar viņu māju caurām dienām šurp turp nebraukātu mašīnas. Vietējais, atceras jaunību, klusumu, putniņu čivināšanu. Biezais, kas ir nopircis īpašumu savukārt uzskata, ka ir kungs un ķēniņš. Pat kājāmgājēji tiek paciesti sakostiem zobiem. Protams, gatavi no rīta līdz vakaram rakstīt vēstules pašvaldībai, lai aizliegtu kustību gar mājām vispār. Pašvaldībai savukārt nav naudas, kādu apvedceļu, vai citu stāvlaukumu ierīkošanai . Arī jebkuras būvniecības saskaņošana jūras piekrastē prasa daudz nervu, laiku, kaudzi dokumentu, atzinumu u.t.t. Jebkurš pašvaldības ievēlēts darbonis pakasīs pakausi un padomās vai man to vajag. Ar manu mazo aldziņu ņemties, darīties, un pēc tam vēl vietējiem nepatiks un mani nepārvēlēs. Ir labi kā ir. Tieši tas pats ir ar nelegālajām ceļu zīmēm, kuras drīkst noņemt tikai pašvaldības vai valsts ceļu pārstāvis, pēc iesniegumu rakstīšanas, saskaņošanas u.c. darbībām. Kurš būs pašnāvnieks, kas kasīsies ar saviem vēlētājiem? Vieglāk izlikties neko neredzam. Un vispār likums par ceļu satiksmi nosaka, ka autovadītājiem jāievēro visas ceļa zīmes [gan legālās, gan nelegālās]. Labāk aizsūtīšu, piemēram, pagastmājas sargu, lai uzlīmē plāksterus, būs nauda. Lai tie copmaņi skraida pa tiesām un sūdzas. Lielākā daļa samaksās. Paliek trešā kategorija zvejnieki. Katrā ciemā ir viens, maksimums divi laivu ceļi. Ko darīt tam nelaimes putnam [atvainojos par apzīmējumu], kura senči vienmēr ir dzīvojuši un ķēruši zivis, bet kura māja atrodas pie jūras pāris kilometru attālumā no šī ceļa, ir laiva un zvejas licence. Zināmu iemeslu dēļ, laivu krastmalā turēt negribas. Jāpārved pāri kāpai. Kā? Likumdošana nekādas atkāpes neparedz. Nezinu gan kāpēc? Valsts pasludināja- te būs liegums, pazūdi vai sēdi mājās. Pilnīgi saprotu, ka viņu attieksme pret valsts izdotiem likumiem un makšķerniekiem ir ļoti pozitīva. Ir vēl otra lieta. Tā kā, laivu ceļš ir viens no retajiem pa kuru makšķernieks var aiziet uz jūru, protams, viņš turpat makšķerē. Ko darīt zvejniekam, kurš, ievērojot likumus, pa šo ceļu aizbrauc līdz jūrai un priekšā līdz apvārsnim, ieraugot kātu jūru. Krastmala pēdējo gadu laikā ir palikusi tik šaura, ka, neaizķerot makšķernieku mantas, garām arī pabraukt nevar. Protams, brauc citur. Zem zīmēm un pāri kāpām. Tā kā zina, ka riskē ar iespējamo sodu, pa ceļam, protams, var sagribēties tiem cūkām pārdurt riepas.

Gribēšana. Tā padomājot īsti pat nav [izņemot makšķerniekus un zvejniekus] nevienam gribēšana visu šo lietu sakārtot. Sakārtošanas gadījumā daudziem, piemēram, nebūs iespējams zīmēt kārtējos projektus. Citiem rīkot entās sēdes, apspriest, saskaņot u.t.t., nebūs iespējas iekasēt soda naudas, žurnālistiem rakstīt par nelikunībām, pagastvecim lielīties ar sasniegumiem cīnoties ar vietējo iedzīvotāju pāridarītājiem, ceļu, stāvlaukumu izbūves gadījumā, retajām viesu mājām var samazināties klientu skaits u.c. Un, vispār, valstī galvenie ceļi sabrūk, domāt vēl par stāvlaukumiem..... Ar kādiem 5 stāvlaukumiem arī situācija atrisināta nebūs.[Kādi 100 makšķernieki, reiz 40 metru. Šaubos, ka 101 gribēs paelpot ozonu un pastaigāties.] Piedevām jāpilda arī budžeta ģenerālplāns soda naudas uzlikšanā. [Slikti pildīsies, uzticēsim plāksterus līmēt bērniem un pensionāriem. Likumā taču nekādas sankcijas nepareiza soda uzlicējam nav paredzētas.] ;))

Iespējamais risinājums [subjektīvs viedoklis]. Reāli dabā, jau pastāv ceļš gar jūras piekrasti. Vietām viņš nav izbraucams, vietām attālinās no jūras. Vietām aplikts ar ķieģeļiem, vietām drīkst braukt. Kur būtu problēma šo ceļu nedaudz uzlabot un paplašināt līdz divu automašīnu platumam. Neviens neprasa asfaltu. Protams, apejot vietējo iedzīvotāju mājas un apdzīvotās vietas [zūd konflikts-vietējie, makšķernieki] Pieņemt likumu, kas atļauj, teiksim jūras pusē, uz ceļa atstāt automašīnas. Ārpus ceļa -sods. Perfekti-gan makšķerniekiem, gan tūristiem. Arī vides uzraugiem, zivju inspektoriem [Daļēji atrisināsies arī makšķernieku atstāto atkritumu problēma. Neviens negribēs riskēt atnāk pie mašīnas ar tukšām rokām, atstājot krastmalā visus mēslus]. Tiktu atbildēts arī uz jautājumu-kam īsti ir vajadzīgi liegumi, kurus neviens nevar apskatīt? Domāju, pat nemakšķerniekam būtu interesanti apskatīt gan jūras krastu, gan makšķernieku lomus, nerunājot nemaz par ārvalstu tūristu, kurš tālāk par 100 metriem vienkārši neies. [Apskataties kartēs ceļus gar jūras piekrasti citās valstīs, tūristu piesaistei tik darīts viss iespējamais]. Līdz ar to, pamazām aizaugtu krustām šķērsam izbraukātā piekrastes zona, arī pa kāpām nevienam nebūtu vajadzība braukt. Nav naudas, dabas liegumos nedrīkst būvēt. Muļķības. Pačukstiet amerikāņiem, ka ceļš, nepieciešams jūras piekrastes kontrolēšanai no diversantu uzbrukumiem. Piemērs ir. Uzreiz bija gan nauda, gan visas nepieciešamās atļaujas;)).... P.S. Sapņot ir labi.

Nobeigums. Šis raksts ir personīgais viedoklis par problēmām jūras piekrastē. Lai uzrakstītu pilnīgi visu šim palagam būtu jābūt vismaz 3x garākam. Gribu mierīgi aizbraukt uz jūru pamakšķerēt, nevis kasīties ar vides uzraugiem un vietējiem iedzīvotājiem, pētīt shēmas, likumu nepilnības, u.t.t. Iespējams nepareizi domāju, situācija ir savādāka, jādara kaut kas cits. Strīdos dzimst patiesība. Zinu tikai vienu-tā kā ar katru gadu pieaug jūras makšķernieku skaits, konflikta situācijas ar vietējiem iedzīvotājiem, dabu un likumiem tikai saasināsies.