atgādināt paroli atcerēties
 
 
Ienāc ar Draugiem.lv profilu
suits suits 06.02.12
 

Atskats uz PČ zemledus maksķerēšanā 2011 Harkovā

17 6012

Parasti pēc lieliem mačiem visi grib zināt kā tad ir gājis un kā tur viss notiek. Tuvākajiem čomiem jau, protams, pastāstam vairāk, bet zinu, ka arī daudzi citi šī sporta veida piekritēji arī grib zināt kā tad viss notiek. Saņēmos un pāris vārdos mēģināšu ieviest kaut kādu minimālo priekšstatu.

Nu vot, ir 1.februāra rīts, laulene mani izmet ar visām panckām no mašīnas pie Normunda mājas un saka, lai bez medaļām mājās nemaz nerādoties. Tfū, tfū, tfū, pie velliem! Bārdainais jau ir uz stūra, sagaidām Gunti, ielogojamies mikriņā un braucam. Pa ceļam iekāpj arī Krišjānis un pēc pusstundas esam jau lidostā. Lūk arī Pēterītis ar Ritu un Haris arī turpat. Delegāciju vada Jānis. It kā tik tikko vēl nupat kā atbraucām no iepriekšējā čempja Amerikā, bet grozies kā gribi – gads jau ir apkārt un tieši tādā pat sastāvā no tās pašas vietas atkal dodamies aizstāvēt Latvijas godu pasaules arēnā. Šoreiz Pasaules čempionāts zemledus makšķerēšanā ar mormišku notiek Ukrainā, kādus kilometrus 60 no Harkovas. Iepozējam fotogrāfiem, iečekojam koferus un pēc stundas jau esam gaisā.

Līdz Kijevai pusotra stunda ar astīti un tur jāpārsēžas uz vietējo reisu līdz Harkovai. Tā nu sanāk, ka Kijevā jādalās divās grupās – pirmie četri lido jau pēc pāris stundām, bet otrie četri tikai pēc septiņām stundām. Laiks kā jūra, atdodam koferus un ejam ar Krišjāni uz pilsētu. Pēc Krišjāņa teiktā – pilsēta tepat aiz stūra, viņš te vienreiz jau ir bijis. Sākam iet. Baigā nomale. Mēs uniformās – gaišās Norfin pufaikas ar LATVIJA uz muguras un Austrijas karodziņiem uz krūtīm (ķīnieši nav sīkumaini, stilam nav nozīmes – Latvija, Austrija – tā pati Eiropa vien ir). Kilometrs pa trotuāru, kilometrs cauri birzītei, kilometrs gar garāžu boksiem un ... esam nekurienes vidū. Bet nekurienes vidū ir maza bodīte, ejam iekšā. Skatieni apstājas pie alkohola plauktiem, sākam rēķināt cenas un īsti neticam vai rēķinām pareizi. Alus maksā 20 santīmi pudele un vieglie kokčiki, tipa rums-kola un džintoniks ap 30 santīmiem. Ņemu vienu pudeli kokteiļa un pudeli jogurta. Pārdevējas skatiens jau sen mani vairs nemulsina, jo mans organisms pie šāda salikuma ir pieradis un es pie pārdevējām tāpat. Paejam vēl gabaliņu gar šoseju, bet tālāk sākas viadukta būvlaukums un gājējiem ceļš beidzas pavisam. Pilsētu neredz. Kā vēlāk izrādījās, tad Kijevā ir vēl viena lidosta, kura ir tiešām tuvu pilsētai un dzelzceļa stacijai, savukārt no šīs līdz centram esot kādi kilometri 40... Nu neko, varbūt citreiz, slājam atpakaļ. Protams, vēlreiz ieejam bodītē un ņemam vēl pa pāris kokteiļiem. Pārdevēju skatieni mūs vairs vispār neuztrauc. Nepagāja pat pusotra stunda un esam atpakaļ lidostā, laiks kā jūra. Darīt nav ko, ejam uz ēdnīcu. Ēdienkartē borščs. Skaidra lieta, ka Ukrainā jāēd borščs. Un pareizi darījām, es vēl paņēmu otru porciju, jo saimniece bija pacentusies un zupiņa pēc šitā gājiena uz pilsētu bija ūber puper finišs pasākumam. Kaut kā nebūt nokaujam vēl atlikušās stundas un beidzot ripinām pa skrejceļu. Vēl piecdesmit minūtes spārnotā ikarusā un esam Harkovā.

Bišku iešokē lidosta – esot nesen uzbūvēta, viss svaigs un tīrs, spīd un laistās, stiklotais modernisms, rietumu Eiropa salīdzinot – atstoi! Izrādās, ka sakarā ar Eiropas gaidāmo futbola čempionātu kaut kāds ieguldījums infrastruktūrā tomēr esot bijis. Nu lūk, ir mums pretī cilvēks, kas sagaida ar autobusu. Vēl tikai kazahi esot jāpagaida, jo tie arī brauks ar mums reizē, kaut kur tepat aiz sienām izejot feiskontroli. Jā, pēc pusstundas ir arī kazaki, sasveicinamies kā ar veciem čomiem un kāpjam autobusā. Šie prasa, kas no mūsējiem pagājušā gada čempja vēl ir atbraukuši, vai Normunds esot atbraucis un vai jau gatavojoties, uz ko mēs vienā balsī atbildam, ka Normunds jau ir GATAVS! Hā, hā, hā pa visu busu un tu saproti, ka busā ir sakāpuši ne jau pretinieki un konkurenti, bet tādi paši vienāddomājošie-jocīgie-atsaldētie kā tu pats un tev līdzīgie. Pulkstenis jau vienpadsmit vakarā, vēl jāiebrauc lielveikalā „uzpildīties”. Cenas pārtikas produktiem vienkārši neticamas. Lielākā daļa apmēram uz pusi no mūsu cenām un vēl trešdaļa vairāk kā uz pusi lētāka salīdzinot ar mūsu kosmosu. Par alkoholu runājot, tas ir jāredz pašam, jo citādi padomāsiet, ka es te tiršu acē. Tīri piemēram, viņu slavenā gorilka Medova na percovke pusstops maksā 26 tuvriki, kas mūsu naudā nozīmē ap 1,60 Ls. Kā jums tas patīk? Par laimi man nosliece vairāk ir uz jogurtiem un dāmu pļāpūdeņiem, pretējā gadījumā man arī pēc piecām dienām aknas sāpētu. Vārdu sakot, atguvušies no lielveikala apmeklējuma, stundu kratamies busiņā un pusdivos naktī ieripinām pa bāzes vārtiem. Pirmais kvartets jau mūs sagaida, un dodamies uz viesnīcu. Mums palaimējies tikt pie luksa numuriņiem – dzīvoklīšiem. Divas istabas trim cilvēkiem plus virtuve ar plīti, ledusskapi un traukiem. Vārdu sakot dzīvojam kā mājās un pat vēl ērtāk. Super! Uz tusēšanu gan vairs šovakar nevelk, velk tikai uz gultu – rīt jau septiņos ir brokastis un pusdeviņos kāpjam busos un braucam copēt. Un čempis var sākties. Arlabunakti!

2.februāris, 06:45 zvana modinātājs, kur es esmu?, kas es esmu? Njā, skaidrs, jāiet brokastīs. Armijā neesmu bijis, bet ģērbjos 10 sekundēs elementāri. Ārā jau pilnīgi gaišs, kaut gan Latvijā gaišs paliek tik pēc stundas. Jocīgi, laika josla mums ir vienāda, bet acīmredzot Harkova ir stipri uz dienvidaustrumiem no Rīgas, tāpēc tāda starpība. Laiciņš tīri neko – rāms, bišku pie sala un apmācies. Brokastis arī OK – vistas zupiņa, salātiņi, maizīte, kafija. Man kā brokastu neēdājam bišku pat par daudz, bet jāpaēd ir, jo mājās tiksim tikai ap diviem un pusdienas tikai trijos. Lēnā garā tiri piri izkravājam koferus, sapakoju inventāru, ģērbjam kostīmus un stājamies ierindā zem logiem. Tūlīt kāpjam turpat autobusos un braucam uz notikuma vietu. Nav jau tālu, pēc piecām minūtēm esam klāt. Ezers – uzpludinājums, faktiski HES ūdenskrātuve. Līdz ar to gultne ļoti vienmērīga faktiski bez reljefa, dziļums vidēji ap 5 metri. Ir jau kaut kādas vieglas nobīdes, bet nenozīmīgas, jo uz 100 metru attālumu dziļums varbūt šur tur nosvārstās pa pusmetru bez acīmredzamiem lauzieniem. Normunds ar Krišjāni ņem smago barotavu un sāk staigāt apkārt visam lielajam kaujas placim un mēra dziļumus. Pēc stundas ir jau atpakaļ un konstatē manis pieminēto. Vienā tālajā stūrī it kā parādās iedobe tuvu septiņiem metriem, bet vēlāk ukraiņi mūs nomierina, ka tur pienāk vecā upes gultne, bet zonās tādu brīnumu nebūs. Bet nu ņemam vērā, ka zonas tuvumā ir tāda vieta, kura ir jāpārbauda. Mēs pārējie izretojamies turpat tuvajā malā pie ceļa un sākam urbt. Ledus nepilni 30 cm., no kuriem augšā sasalušais sniegs un apakšā kādi 15 cm īstais ledus. Es uztaisu piecus āliņģus un iebaroju – trīs no tiem ar barotavu un rupjo motili un divus ar smalko motili no augšas. Paņemu makšķerīti ar 0,08 auklu un vidēju dzeltenu mormišku. Rita jau blakus pierakstās ar pirmajiem asarīšiem. Man pirmie divi caurumi tukši, Ritai viens āliņģis smuki atvēries un asarīšu kaudzīte aug augumā. Guntis arī otrā pusē sāk vicināties. Man trešajā āliņģī beidzot pirmā cope un asarītis ap 50g. dzīvsvarā. Pēc minūtes vēl viens. Nākošā āliņģī atkal pārītis. Guntim arī apmēram tas pats. Vienīgi Rita no viena āliņģa ir savilkusi smuku čupiņu, apstaigā arī pārējos, bet tur kā jau visiem pa pāris zivīm. Tad atskrien Haris un demonstrē smuku raudu ap gramiem 150 vai mazliet pāri. Hm, salīdzinot ar asarīšiem, var teikt, ka neliels handikaps, bet ne nāvējošs. Asarīši tiešām pasīki, nu robežās no 50 g. līdz 100 g., bet nu vidēji var teikt, ka tuvāk tiem mazākajiem un simtnieks jau ir reti smuka zivs.

Tad garām nāk USA „tuparilas” (vēlāk paskaidrošu) un konsekventi urbj metru pa metram viens aiz otra visu malu no viena gala līdz otram galam. No urbšanas cope pieklust un es arī izmantoju brīdi lai paplašinātos. Izurbju vēl sešus un arī iebaroju pusi ar lielo motili un pusi ar smalko. Amīši lielā tempā paskrien garām un pēc 10 minūtēm ir jau gabalā. Viņi pamakšķerēt maz paspēja kaut cik pa šito īso brīdi? Un kad viņi beidzot nopirks normālas ziemas sporta makšķerītes? Viņi ir tiešām tik cietpauraini, ka nesaprot, ka ar spiningu ziemā nevar pat pietuvoties vidēja sportista ātrumam, kurš makšķerē ar mums pierastajām balalaikām? Vai arī vienkārši pārāk lepni, lai atzītu savu inventāru par nepiemērotu? Vai vienkārši slinki, lai mainītos? Negribās citēt Zadornovu par amerikāņu tēmu, citādi kāds varbūt vēl apvainosies.

Bet nu par copi. Sāku apstaigāt jaunos caurumus, ne visos ir zivis. Kādā pa vienam, kādā pa divām, bet kādā ir klusums. Tad pēkšņi copīte un baigais rāviens, kaut kas riktīgi kūleņo pa apakšu un riņķo pa perimetru. Aizdomas uz raudu un pēc pārdesmit sekundēm aizdomas apstiprinās. Jā, rauda laba, arī ap 150 g. Atgriežos pie iepriekšējiem āliņģiem un pamanu sakarību, ka tur kur zivis bija sākumā, tur zivis arī tagad pa kādai pienāk, bet tur kur nav bijušas – tur arī neparādās. Tas atvieglo dzīvi, jo ļoti ātri varu izsijāt potenciālos āliņģus un neejošos vienkārši aizberu ciet un aizmirstu. Var atgriezties vienreiz, lai pārbaudītu sākotnēji tukšo, bet divreiz tērēt laiku uz tādiem nav vērts. Arī par motili parādījās likumsakarības, ka rupjais tomēr ir labāks. Otrajā urbšanā baroju secīgi vienu āliņģi ar rupjo un vienu ar smalko un rupjais motilis parādīja sevi labāk. Zivis vairāk piesējās pie šiem āliņģiem. Arī no ukraiņiem parādījās neliela informācijas noplūde, ka pareizāk ir barot ar rupjo.

Mūsējie pa to laiku pirmo asumu ir nosituši un pārvācas pa kreiso pusi kaut kur ap otrās zonas malu. Es vēl palieku un izurbju nākošos sešus caurumus un nāku atpakaļ pie pirmajiem pie pašiem striķiem. Visur klusums. Paņemu smalkākus štrumus, lai saprastu, vai vaina nav apetītes trūkumā. Nē, visur klusums. Sāku apstaigāt otro sešinieku un zivis parādās. Saprotu, ka smalkie štrumi nav nepieciešami un pāreju atpakaļ pie vidējiem. Pēkšņi atkal kaut kas smuki uzsēžas un kūleņo pa apakšu. Un atkal rauda tāda pati kā pirmā. Bet tās šeit acīmredzot staigā kā tādas vientuļās fūrijas un biedē makšķerniekus ik pa laikam kādam uzsēžoties. Nekādas likumsakarības neizrāda, vienkārši reti un patīkami pārsteigumi. Beidzot ņemu priekšā pēdējos urbtos āliņģus un tur praktiski tas pats, kas sākumā – no sešiem četros ir zivis, kaut kur pa divām, kaut kur pa vienai, vienā gadās izvilkt pat četras. Bet viss notiek ar staigāšanu un lasīšanu. Aizeju atpakaļ pie āliņģa, kur pieteicās otrā rauda, sāku driblēt un copīte – jeah, ir atkal skrējējs, šoreiz izklausās stipri nopietnāks par iepriekšējiem. Soli pa solim, metru pa metram un āliņģī parādās spožā ap gramiem 250, bet tad šī uztaisa salto un nokabinās un prom ir. Ai, labi, rokas nav jāsmērē, cīņu jau izbaudīju un man ar to pietiek.

Tinos nost un eju pie pārējiem. Šie ieborējušies vietā kur no paša rīta jau kāds ir makšķerējis. Es arī izurbju trīs caurumus paralēli veciem un jau barotiem āliņģiem. Visus iebaroju ar smalko džokeri. Tad tālāk izurbju vēl trīs un iebaroju ar rupjo ar barotavu. Vispirms nostaigāju vecos svešos āliņģus un pa kādam asarītim dabonu. Tad pa saviem pirmajiem trijiem pa tukšo. Otrajos trijos arī katrā pa zivtiņai ir un vienā pat vairāki asarīši. Tad vēlreiz pa pirmajiem trim un tur joprojām klusums. Skaidrs kā diena, ka džokeris no blakus barotajiem caurumiem zivi novilkt nevar, kaut gan pieurbu ne vairāk kā četru metru attālumā. Savukārt ar rupjo motili barotajos zivis ir visur. Un to apliecināja arī pārējie no mūsējiem, ka ar džokeri var mēslot zemi, bet zivis barot nav jēga, kaut arī cena viņam ir smieklīgi 8 dolāri kilogramā!

Laiks ir pagājis ātri, pirmais treniņš ir labi nostrādāts, kravājamies un dodamies krasta virzienā. Normunds sēž pie mūsu rīta āliņģiem un no viena āliņģa, kas barots pirms trim stundām velk asarīšus vinpakaļotram. Un jocīgākais, ka asarītis ņem uz nolaidienu ar ļoti vieglu mormiškas šūpināšanu un jau kādus 70 cm. no grunts. Tā mēs kādas desmit minūtes tur visi nostāvējām un Normis pa to laiku izvilka desmit zivis. Lūk, arī viela pārdomām – vai nepieciešams dribls un regulāra barošana?

Ieveļamies apartamentos, nometu panckas, krītu gultā. Sajūta tāda, it kā visu dienu būtu zemi racis. Nogurums baigs, neko vairs negribas, bet aizmigt arī nedrīkst. Ienāk Rita ar Krišu, attaisām percovku un atzīmējam pirmo treniņu. Ir labi. Dalāmies iespaidos, ko kurš darījis, kā ķēris, kā vilcis, kā barojis un ko redzējis no citām komandām. Vēl pa mēriņam. Vēl pa vēl vienam un jāiet pusdienās. Sen nebija tāda apetīte bijusi. Borščiņš, vistiņa, našķītis, tēja un prasās pēc dubultporcijām. Vispār jau baroja labi, bišku tā kā uzsita skolas ēdnīcas nostaļģiju, bet nebūšu tik sīkumains, lai kurkstētu. Badā nomirt neļāva točno.

Mājās dabeidzam percovku un suitiņš uz trim stundām pārvēršas par nekustamo īpašumu. Sen tik labi nebiju gulējis. Un būtu gulējis vēl, ja ne istabas biedrs Haris nemodinātu uz vakariņām. Pēc vakariņām kaut ko pakrāmējos ap štrumiem, kaut ko pārsēju, kaut ko reanimēju, kaut ko instalēju no jauna. Nogājām uz pirmo stāvu pie biedriem, kas arī iegrimuši inventāra uzlabošanā un pārtaisīšanā. Tāpat pa mēriņam, pa anekdotei, tāpat spriežam par šo un to. Tad vēl pa mēriņam, vēl blablabla un mans mērs ir pilns. Rīt atkal karalaukā, septiņos jābūt uz strīpas, pie kam formā vislabākajā. Visiem saldu dusu un mans ir nost kā misiņš.

Ceturtdiena, agrās brokastis, ģērbjamies, satiekamies ārpusē, pī-pī-pī – nav motilis! Treneris „apslimis”, nav sazvanīts sagādnieks un nav izņemts. Dabonam no baltkrieviem numuru, Haris zvana, bet telefons gļučī un nesavieno. Aizeju pēc telefona, sazvanu, jāiet uz blakus māju pakaļ. Kamēr atrodu īsto čali, kamēr aizejam, kamēr iesveram divarpus kilo uz visiem, kamēr sapakoju – visas komandas ar pārējiem busiem jau uz ledus. Skrienam uz busu, kas mūs speciāli gaida, domāju jau kā atpirkties no džekiem, kas uz mums arī busā gaida... Iekāpju iekšā – a tur sēž omulīgā čehu komanda ar Pjotru un Jaceku priekšgalā! Ovācijas un sveicieni – izrādās es viņiem biju laivā par tiesnesi mūsu pašu Ķīšezerā pirms pāris mēnešiem PČ spiningošanā. Pasaule ir maza.

Ar mazliet nokavēšanos esam uz ledus un šodien ejam uz labo malu pašā galā, kur esot bišku dziļāks par vidējo. Šodien vējelis diezgan labs un ik pa laikam zvetē putenītis. Uz ledus tanī galā baigā šļura līdz puszābakiem, baigi prātīgi jātup, lai nepiesmeļ. Vietējie aborigēni sacēluši teltis visapkārt zonām un gaida atkusni, kad baltā zivs sāks kustēties. Uz sestdienu jau sola plusus ar lietu. Tad arī baltajām vajagot sākt pamazām ņemt. Pagaidām vēl ir pāris grādi pie sala. Bet nu rauda jau vienā dienā tāpat neatvērsies, paies kāda nedēļa pie atkušņa, kamēr cope iešūposies. Bet nu šodien uztaisīju arī divas saujas ar barību un mēģināšu ieinstalēt – redzēs ko rādīs. Sāku ar sešiem āliņģiem. Vienā tātad iegrūdu barību ar motili kopā, vienā ieliku pussauju ar smalko motili, kas no vakardienas palika pāri un pārējos iebaroju ar lielo motili. Pirmajā aplī uz smalko motili jau viena rauda un vēl divos pa asarītim. Otrajā piegājienā viens āliņģis tā kā bišku iestrādājas un tur kādas četras zivtiņas. Pārējos uz rupjo motili arī pa asarītim, bet barība un smalkais motilis klusē. Uztaisu vēl četrus āliņģus un nāku atpakaļ vēlreiz. Uz rupjo motili vēl pa kādai zivtiņai, bet ļoti negribīgi, ar lēnu šūpināšanu. Mainu makšķerītes un meklēju labāko attiecību starp auklām un mormišku lielumiem. Uz matēto kaparu un svina krāsu it kā liekas, ka ņem švakāk. Prasās tam asarītim kaut kas spožāks. Mēģināju uz sarkani krāsotu mormišku, kurai ir pielodētais āķis ar visu cilpiņu. Cope ir pārliecinoša, bet ir shodi, jo āķis ir rupjš, bet acīmredzot nepietiekami ass. Arī grimst tā krāsotā diezgan lēni. Ir man vēl viena tāda paša izmēra ar tādu pašu pilno āķi sudraba krāsā. Liekas, ka ir OK, pie tās arī palieku pēc tam ilgāku laiku. Jaunajos caurumos ne visos ir zivis un arī tikai pa vienai vai divām. Paurbju vēl uz priekšu vienu sēriju un nāku atpakaļ uz vecajiem caurumiem, bet atkal vakardienas variants – kur ir bijušas zivis pirmo reizi, tur ir vērts atgriezties, jo nākamajās reizēs pa kādai vēl var pierunāt, bet kur nav tur nav. Divarpus stundas paiet ātri, tulīt jābeidz, nolemju vēl pēdējo reizi izskriet visus āliņģus, kas bijuši rezultatīvi. Sāku ar pirmajiem borētajiem. Uz barības neviena cope. Nākamais ar smalko motili barotais, nolaižu mormišku – klakš un rauda labi spārdās, velku ar kausēšanu. Nolaižu vēlreiz, tikš un atkal labs smagums grozās pa apakšu, bet baigi nespārdās, izvelku brekšuku plaukstinieku. Nākamais nolaidiens un tāds pats brekšuks. Nākamais nolaidiens – uz sitienu atkal rauda. Nākamais nolaidiens – brekšuks. Pēc kādas ceturtās vai piektās zivs ir beigu šāviens un ir jātinās nost. Bet kā lai notinās, ja šitā ņem. Un pie kam baltā ņem! Paskatos apkārt, tiesnešus neredz, davai jāķer vēl. Un vēl tekoši dabūju četras zivis – divas raudas un divus breksēnus. Bišku sāku raustīties par tiesnešiem, jo biju palicis pats pēdējais, visa uzmanība tikai man. Baigi jau nevar aizrauties – par šitādu joku dod dzelteno kartiņu bez emocijām un žēlastības. Pie kam ukraiņi izcēlās ar īpašu piekasīgumu it visam, tā, ka jokus dzīt mēs te varam savās mājās, bet tur nu nav veselīgi. Vārdu sakot aprāvās man pasākums pusratā, bet fakts ir tāds, ka rauda ņem un plicis arī, bet vai viņi būs zonās? Domāju, vai nest zivis un rādīt savējiem, vai labāk nē – lai nesačakarē prātu. Pēc visas loģikas, zonās raudai nevajadzētu būt, jo es viņas ķēru kādus metrus 40 no zonas, kur bija jau pie sešiem metriem dziļums un vietējie turpat tālāk sacēluši teltis. Bet par cik tā vecā upes vieta tur pienāk līdz ar zonām, tad tā baltā zivs arī tur parādījās. Bet parādījās viņa pēc divarpus stundām un uz smalko motili. Karoče ir viela pārdomām. Parādīju tomēr zivis arī savai komandai, bet uzreiz visiem saku, ka tā ir dziļuma likumsakarība, jo pārējie mūsējie ganījās gar pašām starpzonām un baltās zivis nebija nevienam. Tāpēc arī nekādu tālāku taktiku uz šo parādību nemaz nemēģinājām izvērst, un kā vēlāk izrādījās, tad pareizi vien bija.

Pēc pusdienām organizatori bija parūpējušies par kultūrizklaidējošu programmu – ekskursiju. Braucām uz Harkovu apskatīt pilsētu un saucamos „dostoprimečaķeļnosķus”. Aizveda mūs līdz slēgtajam futbola stadionam. Nu tad gids tur ņēmās rādīt un stāstīt kas tik tur nav un kā tik viņi tur netaisa kruta perekruta. Stadions jau smuks un pacentušies godam ievērot visas eiropeiskās ievirzes un novirzes, vienreiz jau var apskatīties, bet nu man kā ne-futbolistam tas viss tāds teijāters tik vien bija. Atcerējos par Omskas Gazmjasačku no krievu humoršova un riktīgi ierēcām, kad gids mums rādīja tieši futbolistu kruto ģērbistabu.

Pēc tam turpat netālu bija restorāniņš, garšīgi paēdām, forši pasēdējām un skaties ārā jau tumšs. A mums ta bāzē pēc divām stundām paredzēts atklāšanas bankets, a mūs vēl ar autobusiem taisās vadāt pa pilsētu PIK stundā un rādīt „dostoprimečaķeļnosķus”. Nu vārdu sakot braucām, pilsēta būtu tīri smuka, ja vien šoferītis būtu iedomājies autobusam logus nomazgāt. Godīgi sakot, caur dubļiem neko daudz neredzējām, bet nu programmu godam izturējām. Līdz bāzei kādu stundu brauciens, ja vien pasažieri nepieprasītu apstāties „uzpildīties”. Tad nu tur kādus kilometrus desmit pirms bāzes ir tāds mazs miestiņš un tai miestiņā ir tād māz bodīt. Nu un tad tie trīs ikarus tai bodītē gāj iekš. Pārdevējas domāja, ka okupācija sākusies, sāka slapstīties pa stūriem, jo tur jau tikai retais runāja krievu mēlē – visi pārsvarā jau pa savai mātes valodai. Labi, ka viņas tur bija kādas četras, tad nu katra paņēma pa savu pusi un sāka strādāt vēl ātrāk kā mēs ar mormiškām. Vienkārši gids-tulks viņām apskaidroja, ka mums pirms pusstundas ir sācies bankets un ilgāk par pusstundu mēs tur neuzkavēsimies – cik apkalposiet, tik nopelnīsiet. Kazaki uzreiz nobļāvās, ka spirtoto katrs ņem ne vairāk kā vienu pudeli, jo bija pilnīgi skaidrs, ka tas, kas plauktos visiem nepietiks un vairāk nav. Un viņiem bija taisnība. Nu karoče tas pasākums ieilga uz kādu stundu un principā no pārtikas bodītes pāri palika mēbeļu bodīte ar tukšiem plauktiem, gada apgrozījums bija uztaisīts jau 3.februārī. Beigās vēl izcēlās amerikosi. Viņi pie kases ieraudzīja, ka tantuki naudu (kopējo rēķinu par pirkumu) skaita uz koka kauliņu skaitīkļiem, nu un āmītis šai prasa how much? Nu un tantuks caur tulku saka, ka tik un tik par visu kopā. Uz ko amītis saka, ka ne jau par precēm viņš prasa, bet viņš prasa - cik maksā tie koka skaitīkļi? Beidzās ar to, ka amītis nopirka paiku ar visu koka kalkulatoru. Vot tas bija Zadornova cienīgs kāzuss!

Bāzē ātri piču paču, sapucējamies un uz banketu prom. Nu tur kā parasti, viens runā, otrs runā, kāds kādu apsveic, FIPSed šefs paziņo čempionātu par atklātu un korķējam vaļā. Pa mēriņam, pa vēl vienam, bet jūtu, ka percovka tā īsti vairs nelien iekšā. Prasās kaut kādas pārmaiņas. Saēdamies mandarīnus ar sieriem un ejam mājās. Sēžamies abi ar Hari un sienam makšķeres. Labi, ka šim vēl aliņš ledusskapī aizķēries, tad nu vakars bez percovkas nav pavisam zemē nomests. Pulktenis vēl nav viens, kad visi štrumi ir salikti kaujas gatavībā un mēs abi arī tuvu tam. Gudnaičiki visiem, rīt trešais cēliens un priekšspēle būs galā!

Piektdiena. Visi ir ierindā, visi veseli, labā kondīcijā un noskaņojumā. Uz ledus ņemam kreiso tālo stūri. Nolemjam pastrādāt tādā labā tempā, lai saprastu, cik tad īsti var pa trim stundām noķert un kādi mērķi ir jāstāda rītdienai. Izretojamies netālu viens no otra, mēs ar Pēteri paliekam nosacīti tuvāk starpzonām, kur iepriekš kāds jau tuvumā ir makšķerējis, pārējie paiet uz krasta pusi svaigās vietās. Ir šāviens, taisu tradicionāli sešus āliņģus pa perimetru. Divus iebaroju ar smalko motili, jo vēlreiz gribu pārbaudīt vai neparādīsies rauda. Pārējos baroju ar rupjo motili. Pirmajā apgaitā klusums, otrajā piegājienā pa pāris asarīšiem no cauruma var dabūt, bet ar lielu pierunāšanu. Uzbaroju bišku visiem no augšas, bet cope noklust. Paņemu smalkākus štrumus, bet zivju nav. Pēterītis arī paliek praktiski bez zivīm un aiziet visiem garām uz krasta pusi. Tur jau Krišjānis paspējis smuki saķert. Es arī paplašinos ar jauniem pieciem āliņģiem un iebaroju. Vēlreiz nāku atpakaļ uz pirmajiem, mainu makšķerītes, bet copes nav. Nostaigāju pa jaunajiem caurumiem un katrā kaut ko dabonu. Vēlreiz paplašinu rindu ar āliņģiem uz otru pusi. Atnāku pie iepriekšējiem un pa kādai zivtiņai vēl izkasu, bet laiks jau pāris stundas ir pagājis, a man ta tarbā knapi puskilograms. Pārējiem komandā izskatās stipri labāk. Vēlreiz nostaigāju pa pirmajiem borētajiem – visur tukšums, skaidrs, ka tur zivju vienkārši nav, un pats čortojos, ka esmu atkal iekritis uz paša pierādījumu – nav ko meklēt tukšos āliņģos! Nostaigāju pa pēdējiem urbtajiem āliņģiem un tur vēl kaut ko noķeru, bet Normunds jau sauc, lai eju svērties. Visi jau nosvērušies un man, protams, ir vismazāk. Pašam uz sevi dusma – nafiga muļļājies pa tukšo uz vietas? Ir jāiet, jāurbj, jāķer un atkal jāurbj. Ir jādara tieši tas, ko es vislabāk arī māku. Bet nē – vēl un vēl jāpārbauda vecas patiesības! Protams, ka uznervozēju, vai mani par šito gājienu rīt laidīs uz startu, jo Krišjānis saķēra visvairāk, kaut gan viņš nosacīti brauca kā rezervists. Garastāvoklis zem nulles, braucam mājās.

Pēc pusdienām uztaisām saiešanu, katrs izstāsta savu scenāriju un versiju par notiekošo. Man ir skaidrs, ka zivis ir jāmeklē un viņas ķeras pietiekoši aktīvi, ja viņas vispār ir apakšā. Mormišku ņemšu to pašu sudraboto, par ko Pēteris vienkārši šausminājās – kā var PČ ķert ar tādiem džigiem? Bet man viņa patīk, āķis varētu būt smalkāks, bet visādi citādi tā strādā. Krišjānis esot lielākoties ķēris bez barošanas un tā esot bijis visrezultatīvāk. Man arī likās, ka piebarošana no augšas pēc kāda laiciņa apslāpēja copi, un laikam pie šīs versijas arī palieku. Ir jābūt pārliecinātam par to, ko tu dari, jo rīt nekādi eksperimenti vairs nenotiks. Rīt būs programma, kura ir jāizpilda, asinis pa degunu, bet jāizpilda. Visi ir vienisprātis, ka labam rezultātam ir jānoķer vismaz 40-50 zivis. Tas ir ap divi kilogrami un ja paveicās ar izmēru tad divarpus kilogrami, kas nozīmē vidēji četrās minūtēs noķert vienu zivi. Nav jau nereāli, bet ir jāatrod zivs. Labi, ka zonas ir pietiekoši lielas – 100x150 metri. Tas ir pusotrs hektārs uz 14 cilvēkiem, ir kur izvērsties. Normunds nosauc sastāvu un es esmu uz strīpas, Krišjānis rezervē un mainīs otrajā dienā, ja kāds rīt nokritīs zemāk par piekto vietu savā sektorā. Te arī garīgais atgriežas un percovkas mēriņš ir jāņem. Reti riebīgs dzēriens. Jāiet pagulēt.

Kamēr es guļu, ir bijis ienācis Pēteris un atnesis četras mormiškas. Tikko esot nopircis no Tulas meistariem pa pieci dolāri gabalā. Nebūtu bijuši poļi tur pagadījušies priekšā, būtu nopircis vairāk un lētāk. Mormiška super, tikai, kad es piecēlos, Haris jau divām bija paspējis nolauzt āķus! Un āķīši tiešām ļoti smalki un galvenais trausli, ar spēku neko nepanāksi. Bet nu mormenītes izcilas un pēc tam jau Pēteris man vēl vienu iedeva – vēl mazāku par to pirmo. Vispār jau šinī situācijā izklausās par mazu, bet nu abas uzsēju un rīt likšu pie darba. Niekojoties ar pļāpūdeni, trešo reizi pārtaisīju makšķerītes un vakars klāt. Rīt lielā diena. Pa koikām!

Sestdiena. Tas brīdis ir klāt. Uztraukuma nav, rokas netrīc, ceļi neļogās, nav jau pirmā reize tādā pasākumā, bet vienalga kaut kas jau iekšā dīda. Tāds viegls adrenalīna procents sāk lēnām izdalīties. Bet tas ir labi – tā vajag, viss ir štokos.

Esmu ielozēts D sektorā. Haris ir blakus E sektorā un Krišjānis mūs abus pieskatīs, lai nesalaižam pasākumu dēlī. Vēl tikai rokasspiediens visiem komandas biedriem un tiesnešu pavadībā ejam katrs uz savu sektoru. Starpzonā tiesneši pārbauda barības un ēsmas daudzumus. Man kā parasti nepilns kāpostu spainītis ar motili un otrs tāds pats ar barību. Kaut arī uz raudām neceru, tomēr vienā āliņģī visu to barību iegrūdīšu un uz laika beigām pārbaudīšu – mazums kāda rauda no kaut kurienes atskrējusi. Un arī pretiniekiem tas liek panervozēt un kādam iespējams pat pajāj smadzenes – lai jau pafunktierē, kas tiem letiņiem atkal aiz ādas. Pats pēdējais uz pārbaudi atskrien krieviņš Poslančiks. Viņam līdzi ir trīs veidu motilis un vēl rīvmaizei līdzīga barība. Tas viss ir satīts avīzēs un tiesnesis skaidri redz, ka apjoms ir stipri pa daudz. Tiesnesis šim iedod mērtrauku, lai tak ieber atļauto un pārējo atdod trenerim, bet ar to vēl viss nebeidzas, jo tiesnesis uzskata, ka ir pārkāpti noteikumi un atzīmē faktu protokolā, par ko vakarā pārstāvju sapulcē lems, vai ir jāpieņem soda sankcijas un kādas. Varu iedomāties kā Stasam iedeva nervā šitāds kāzuss pirms starta. Man bija tieši tāds pats variants pagājušo gadu Amerikā, kad pašā sākumā urbjot otro āliņģi izrādījās pa tuvu somu čalim. Mani arī atzīmēja protokolā un bija skaidrs, ka dabūšu dzelteno kartiņu, bet nu beigu beigās viss nokārtojās. Bet pa smadzenēm iedod konkrēti, rokas trīc un nesaproti kā savākties. Bet nu tā tas ir – šis sports jokus nesaprot, solis pa labi solis pa kreisi – fire!

Izretojamies pa zonas malām. Katrs ieņem sev vien saprotamu iemeslu izvēlētu vietu un gaidām šāvienu. Paeju no zonas iekšējā stūra kādus 30 metrus uz sāniem un nolieku mantas. Stūrī mēģina nostāties ukrainis un krieviņš. Starp stūri un mani arī kāds nostājas, bet nu solīdā attālumā tā, ka viens otram netraucējam. Toties tūlīt aiz manīm apstājas sominens un diezgan tuvu – varētu padomāt, ka vietas nebūtu. Izskatās, ka lielākā daļa cenšas ņemt krastam tuvāko malu vai zonas iekšmalu. Un diezgan loģiski, jo ārmala tomēr ir diezgan apborēta, kaut arī starpzona ir desmit metri un krasta mala tomēr treniņos labāk atdevās nekā tālākie nostūri. Ar to arī pamatoju savu vietas izvēli, kaut gan saprotu, ka nāksies krietni paskriet un paurbties, kamēr sapratīšu, kas ap kuru vietu notiek.

Pēkšņi stūrī sākas kaut kāda kņada, kāds kaut ko strīdās, kaut ko bļaustās. Krievu treneris stāsta tiesnesim, ka redzējis kā kāds no starpzonas iedod kaut kādu trauku ar ēsmu savam sportistam, kurš ir jau pie zonas striķiem. Cik varu saprast, tad runa iet tieši par ukraiņu sportistu, kurš esot paņēmis kaut kādu aizmirstu bundžiņu, bet skaidrs ir viens, ka tas nav atļauts – pēc tārpu pārbaudes nekādas bundžiņas no malas pieņemt nedrīkst. Izskatās, ka tur dzeltenā kartiņa ir neizbēgot. Amerikā kāds no ukraiņiem par līdzīgiem gājieniem dabūja pat divas dzeltenās un līdz ar to arī sarkano un attiecīgi diskvalifikāciju. Tā kā dabūt dzelteno jau pirmajā dienā un vēl pie tam pirms starta nekādas atraisītās izjūtas tev galvā nevieš. Ja tev nav desmit un vairāk gadu morālais rūdījums sportā, tad nosvilt ar ziliem uguņiem ir parasta parādība. Spriedze aug augumā, visi gaida startu, jo šī bezdarbība pie striķiem ir daudz mokošāka par sliktu copi. Lai dzīve neliktos pārāk salda, jau tā palielajam vējam pievienojas arī sniegs un putenītis visus mazliet atslēdz no domām par sliktu copi.

Pirmais šāviens, visi ieveļas zonā un ieņem vietu. Stūrī uzreiz sākas kņada. Jess, divi favorīti mēģina ieņemt stūri vienlaicīgi, kas noved pie lozēšanas. Tas jau nozīmē, ka veči ir uzvilkušies ne pa jokam. Ja pusotrā hektārā kādam liekas, ka tieši stūra pāris kvadrātmetri būs tie super zivīgie dēļ kuriem ir vērts karot pirms starta , tad vai nu viņš ir ģēnijs vai muļķis. Negribu, protams, nevienu aizvainot, tāpēc neturpināšu par šo tēmu. Vārdu sakot kāds palika stūrī un kāds aizskrēja ļoti tālu.

Otrs šāviens un visi skrūvē. Es tai skaitā. Taisu vienu caurumu tuvu striķim, otru kādus četrus metrus no striķa perpendikulāri un vēl divus romba veidā pret iepriekšējiem, lai ar vienu karogu visus varu piesegt. Iebaroju, atstāju karodziņu un metos kaut kur vidienē kur brīvāks pleķis. Uztaisu trīsstūrīti ap četri metri attālumā un iebaroju. Paeju nostāk un izšauju vēl pārīti rindiņā. Atstāju karogu un nāku pie krasta pirmajiem. Uzreiz ņemu vakardienas jauniegūto sudrabnieci mormišku un laižu dzelmē. Vēl lāgā nepaspēju pieregulēt dziļumu, ka sardziņš jau mērcās ūdenī – mļaķ, man copē! Pa zobiem un pirmais asars jau kabatā. Normāls standarta asarītis. Otrs nolaidiens – sardziņš līks, pa zobiem un asars ārā. Trešais, ceturtais, piektais, desmitais nolaidiens – man copē!!! Zvezda v šoke! Jā, ir arī pa kādam shodam, bet nedaudz, jo āķis tai mormiškai ir vienkārši nāvējošs. Beidzot es saprotu, kādam ir jābūt asara āķim. To nevar izstāstīt, tas ir jāredz. Turpinu killerēt, asars ķerās, mormiška nav liela, tāpēc taisu nelielu driblu ar pauzēm un lēnu šūpināšanu pārmaiņus, ja uz pirmo piegājienu nepiesakās. Man copē! Krišjānis aiziet līdz Harim un tam esot tieši tāpat. Ņem labi, ir tikai jāstrādā. Pirmie divdesmit asari atdodās tiešām samērā ātri un garastāvoklis līdz ar to ir OK, kas nozīmē, ka tādā pašā garā būtu jāturpina, ja vien pie kārtējās zivs nokabināšanas neatskanētu tāds pretīgs knikt – āķis nost. Mauciens pa pautiem i to tik ļoti nesāpētu, kā šī fakinā skaņa knikt. Das ist kapec, nodomāja Štirlics. Nav laika raudāt. Ņemu otru makšķeri ar otru tādu līdzīgu mormišku - mazāku un dzeltenu. Gremdēju lēni un ilgi, jo tā tiešām ir pa trešdaļu mazāka, bet uz tādu pašu 0,08mm auklu kā iepriekšējā, jo asarītis jāvelk tempā. Nu neko darīt, vairāk pacietības, un tās man netrūkst, un copējam neatlaidīgi zivtiņu pa zivtiņai, kamēr jūtu, ka zivtiņas tādas negribošas sāk palikt – arvien vairāk un ilgāk jāpiestrādā pie katras copes, un tad vēl pa kādai nodilst un tāds neomulīgums sāk piezagties. Bet nu neaizmirsīsim, ka es visu šo pirmo stundu nosēdēju praktiski pie viena āliņģa. Pārsēžos blakus, ar lūgšanos pāris zivis pierunāju. Pārsēžos pie nākamā cauruma – klusums. Pie nākamā arī pāris zivtiņas. Apsēžos pie pirmā veiksminieka un pārīti noķeru, bet negribīgi. Tātad svētki beigušies, sākam strādāt. Laiks jau apmēram pusē, bet cope jau apsīkusi. Paskatos apkārt, prasu Krišam, kas notiek? Nu, es neesmu vienīgais, kurš krējumu nosmēlis un tagad skraida. Daudzi skrien, gandrīz visi skrien. Aizskrienu pie vidus trijstūrīša, knapi atrodu karodziņu, jo putenis smuki uzklājis jau kārtīgu sniegu. Mēģinu ķert, bet neķerās. Meklēju nākamo āliņģi, bet nevaru atrast – viss pamatīgi aizsnidzis. It kā virziens pareizs, no karoga četri metri, bet āliņģa nav. Nošķūrēju ar kāju lielu laukumu – nav. Mistika johaidī. Labi, ka atrodu trešo un tur pāris asarīši ar lielu piepūli man atdodās. Nostaigāju vēl dažus, ko blakus atrodu un katrā pa zivtiņai un tikai. Nāku atpakaļ pie pirmā veiksmīgā un ir pāris asarīši, bet ar ļoti ilgu izspēli. Laiks iet, vēl kāda stunda palikusi, zivtiņa nedodās, jāmeklē. Ņemu bori un paplašinos pie striķiem uz stūra pusi. Taisu trijstūri, netālu vēl vienu, visus iebaroju. Atskrienu pie pirmā āliņģa un izlūdzos zivtiņu. Ņemu priekšā jaunos caurumus. Neķerās!!! No sešiem āliņģiem paris asarīši. Man aiz muguras krieviņam pleķis un tas tur kaut ko esot pavilcis. Uzšauju pāris āliņģus netālu un aizskrienu vēlreiz uz vidus trijstūri - viena zivtiņa. Nāku atpakaļ pie svaigajiem, ir viena zivtiņa. Mļin, tas vairs nav smieklīgi. Aizskrienu pie pirmā veiksminieka, izlūdzos vienu zivi. Apeju pa rombu, bet tur klusums. Škrobe uz sevi, jo jau kuro dienu pierādās likumsakarāiba, ka tukšajos āliņģos nedrīkst atgriezties un tērēt laiku! Eju (jau skrienu) uz blakus trijstūrīšiem (cerībā – a mož iestrādāsies), mļaķ – viena zivtiņa! Paplašinos vēl mazliet tālāk ar trīs āliņģiem un aizskrienu blakus krieviņa pleķim. Ir zivtiņa, bet viena un maziņa, bet šodien. Vakar droši vien bija divas un lielākas, bet vakar. Atskrienu pie pirmā veiksmīgā un žēlīgi izlūdzos zivtiņu. Skatos uz Krišjāni lūdzošām baseta acīm – ko darīt? „Visi skrien, skrien tu arī!” Ko vēl lai viņš saka? Iespējams izdarīju muļķību, bet kaut kas bija jādara un paņēmu citu makšķerīti ar 0,06mm auklu un tiešām mazu mormišku. Latvijā daudzreiz grūtos brīžos tā mani bija izglābusi. Bet te nebija Latvija un Latvijā mani tā glāba Baltezerā uz baltajām zivīm, nevis uz asariem. Bet tanī brīdī man nebija daudz variantu, kurus pārskatīt, tāpēc sāku ar šādu gājienu. Izborēju vēl pāris āliņģu, bet par cik laiks jau bija aizskrējis pēdējā pusstundā, tad mēģināju atcerēties visus ražīgos āliņģus un veltīt uzmanību tikai tiem, cik nu no tā visa raibuma vispār ir iespējams piefiksēt. Gremdēju lēni, bet ja asars apakšā bija, tas ņēma diezgan noteikti un stabili. Ziepes sākās ar mormiškas āķi – tas bija pa mīkstu priekš asara! Ne jau gluži tā, ka zivs viņu atliektu, bet tas ne vienmēr pietiekami iecirtās cietajā mutē un bija salīdzinoši vairāk shodu. Vienkārši izvēlējos taktiku pēc iespējas ātrāk atrast aktīvo zivi un tad nu ar dievpalīgu to mēģināt izvilkt. Faktiski, cik garš tik plats – ilgāk meklēt un % vairāk izvilkt, vai ātrāk pierunāt, bet lielāku % pazaudēt pusceļā. Vārdu sakot laiks aizskrēja nemanot un beigu šāviens bija klāt kā saukts. It kā jau provozoriski vajadzēja būt samērā labi, jo starts bija tiešām labs un cik varēja saprast no Krišjāni, tad visi manāmi stresaini bēguļoja pa stadionu un kaut ko drudžaini mēģināja salasīt. Svari rādīs, bet garastāvoklis ir normā un cerība uz labu rezultātu joprojām tepat vien ir. Haris arī esot labi pavilcis un rādīja priecīgu ģīmi. Arī Pēterītis ar Gunti bija apmierināti, vienīgi Rita lamājās, bet tas ir normāli, jo pie slikta starta viņa vienkārši klusētu un neteiktu neko. Bet, ja Ritiņa čortojas, ka cope sūdīga, visi vīrieši apurbēji un pid...i, tad ir jābūt OK. Braucam uz bāzi un gatavojamies svēršanai, jo ukrainīši arī noskatījušies kā Amerikā bija uztaisīts svēršanas šovs un bāzē būšot kaut kas tamlīdzīgs.

Ātri paēdam pusdienas, pārģērbjamies un ejam uz lielu nojumi ar skatuvi. Uz skatuves sēž visi komandu pārstāvji, ir novietotas piecas mucas no katra sektora ar savu burtu un katrā mucā visi sektora dalībnieku maisi ar lomiem. Ņem pa vienam maisam laukā visiem parāda, kurš numurs, nosauc dalībnieka vārdu un ber visas zivis no maisa sveramajā bļodā. Un rezultāti ir tīri iepriecinoši – Rita 1, Haris 2, Guntis 4, Pēteris 3 un man arī 3. Kopā mums pagaidām otrais rezultāts komandai. Pirmie stabili ukraiņi ar četrām pirmajām vietām un panākt viņus nav reāli. Un aiz mums tūlīt ir poļi ar pāris punktu deficītu. Lielākie zaudētāji ir krievi. Tūlīt pēc svēršanas satiku Poslančiku un prasu, kas par herņu, kur problēma? Atbilde seko īsa, pārliecinoša, sarūgtinoša un pat traģiski aplauzoša: „Ņi tu ribu loviļi...” Nu mļaķ – viņi tak ir aplauzušies ar tām smukajām raudām. Tas ir tas, par ko jau ceturtdien spriedām pēc treniņa, ka raudas var gadīties, bet sezona uz viņām nav sākusies un zonās nav tādi dziļumi, kur raudas aizķertos. Vienkārši krieviņi vienu dienu trenējās patālu nost no zonām tur pat, kur es ceturtdien un uzķērās uz šīs domas kā pirmziemnieki. To no viņiem neviens negaidīja. Bet vienalga es tur kaut ko nesaprotu. Ja jau tu staigā un meklē zivi un raudas nav, bet ir asari, tad kāpēc tu neķer asarus, kamēr raudas vēl neparādās? Nav jau tā, ka tu tagad iebaro vienu āliņģi ar kaut kādu mistisku raudu barību un trīs stundas tur nosēdi beztolkā bez copes. Tu taču pie tiem potenciālajiem raudu āliņģiem pienāc ik pa laiciņam un tikai pārbaudi – ir vai nav. Ja pāris minūšu laikā nav, tad skrien tālāk un ķer to, kas ķerās. Pie kam krievu komanda bija izslavēta kā labākie asaru speciālisti. Viņus uz asariem uzvilkt nevarot neviens... Nu nezin gan. Pat manā zonā Stass palika kaut kur pa vidu. Vinnēja ukrainis, otrais visiem par pārsteigumu bija igaunis un trešais paliku es. Par ukraini ir skaidrs, viņš taktiski mani apspēlēja, bet igaunim vienkārši paveicās klusiņām maliņā uzsēsties uz labāku vietu un vilka asarīti ilgāk kā es. Man pietrūka vēl viens tāds āliņģis kā pirmais veiksmīgais. Lai arī cik ātrs skrējējs un lasītājs es nebūtu, bet sēžot pie vienas pilnas bļodas var vairāk izcelt nekā skraidot pa divdesmit un lasot pārpalikumus. Priekš rītdienas tas ir labs padoms, kuru ir jāizmanto. Gaidu rītdienu ar nepacietību.

Vakarā noeju pie Pēterīša un stāstu bēdīgo ziņu, ka labā mormiška ir pagalam, uz ko viņš man atbild: „Par tādām lietām atļauj uztraukties man!” un iedod man „nāvējošo ieroci 2” - vēl vienu tādu pašu sudraba mormišku ar aso, bet trauslo āķi. Fakinens, es atkal esmu zirgā! Instalēju virsū uz to pašu makšķerīti un mierīgu sirdi varu likties horizontāli. Rīt lielās izrādes otrais cēliens. Būt vai nebūt? – tāds ir jautājums.

Otrais cēliens ir sācies ar sacēlienu. Un sacēlies ir vējš. Pūš konkrēti. Labi, ka ir vieglos plusos un nesnieg. Šodien ir kreisās malas sektori ar diezgan lielu šļuru un ūdeni. Kā parasti tārpu pārbaude un izretojamies gar šņoriem. Ņemu līdzīgi kā vakar – no tuvā stūra kādus 30 metrus pa kreisi uz krasta pusi. Stūrī paliek polis un amerikānis. Aiz manis tālāk aiziet leitis.

Šāviens, taisu trīs āliņģus rindā gar striķi katru pa 4 metri, lai varu ar vidējo piesegties un vēl vienu no vidējā perpendikulāri striķim – tāds T burts sanāk. Atstāju karogu un paskrienu pārdesmit metrus uz vidu un uztaisu troiņiku. Atpakaļ nākot vēl izšauju rindā kādus četrus, bet nebaroju. Sāku ar vidējo āliņģi un lielo balto diskobumbu. Vakar Jānis rādīja video, kur ukrainis sākumā ar lielu mormišku ātri izsit aktīvo asari un tad turpina ar mazāku mormišku un šūpinošu spēli. Acīmredzot ir svarīgi pirmajā piegājienā pēc iespējas ātrāk izsist aktīvo zivi un tālāk jau skatīties, kā paņemt mazāk aktīvo. Disko bumba grimst kā akmens un pirmais asars tai metās virsū kā suns. Pirmās piecas zivis ņemu ātrā tempā. Paskatos pār plecu uz poli – tas arī lasa asarīšus. Nākamās piecas zivis vairs nav tik negausīgas, bet noķeru samērā ātri. Pārsēžos pie perpendikulārā āliņģa un arī uz ātro driblu dabūju vairākas zivis, bet ne tik cik vajadzētu. Nāku atpakaļ pie vidējā un noķeru vēl dažas, bet sākas shodi un saprotu, ka mormiška ir par lielu. Ņemu atkal savu pārbaudīto vakardienas dvīņu māsu „nāvējošo ieroci 2” un pāris asari atdodās raiti. Polis aiz muguras arī ir apstaigājis savus āliņģus un skrien uz vidu. Man arī prasās pārbaudīt pārējos divus āliņģus un es pārsēžos pie tālākā no stūra. Man aiz muguras paliek trīs āliņģi un ... amerikānis. Lielo vēja troksni pārsit ledus urbšana man aiz muguras. Nu jā, uzminējāt. Amītis pieurbās pie mana vidējā āliņģa metra attālumā, kas nozīmē, ka man atsit visus trīs caurumus... Ka tavu māti! Pusotrs hektārs un tev nav kur urbt?! Kādam idiotam jābūt, lai neatrastu vietu tādā kvartālā? Bet no otras puses skatoties, var jau saprast, ka stulbai viduvējībai tā ir lieliska iespēja nepalikt sektorā pēdējam. Kā vēlāk izrādījās, tad arī Ritai amītis sēdās uz astes un vēl kādam no mūsējiem. Vienkārši tāda taktika – veids kā nepalikt pēdējam. Pēc šitādiem gājieniem viņiem, protams, daudz draugu nebūs noslēguma banketā, bet viņi ar saviem vienmērapmierinātajiem ģīmjiem izliksies to neredzam. Bet nu atpakaļ pie copes. Vārdu sakot – dilsā zvans. Metos uz vidu pie otra karodziņa, bet tur zivtiņa tikai viena. Nostaigāju pa rindiņu pa pārējiem, bet arī tikai pāris zivtiņas. A laiks ta iet, a citi ta velk. Citiem neviens uz astes nekāpj, neviens zivi nost neņem. Leitis priekšā velk nepiecēlies. Krievs ar ukraini skraida pa tālo galu. Polis urbjās pa vidu. Man arī nekas cits neatliek kā ņemt bori un urbt. Urbju pa trīs un baroju. Un atkal pa trīs un atkal baroju un apstaigāju. Un tā kādas reizes desmit. Nu un rezultāts sekojošs – no katriem trim āliņģiem vidēji viena zivs. Dažreiz no troiņika izdodas paņemt divas, bet dažreiz ir tukšs visur. Normunds pa retam pienāk un paprasa kā iet, bet nav ar ko iepriecināt. Viņš it kā mierina, ka visi skrien un meklē, bet es ta redzu, ka leitis stabili ir savilcis un tikai pa retam pāriet no viena āliņģa pie otra. Krievs ar ukraini tanī galā arī staigā, bet ne tā kā es – ar bori padusē. Polis arī mani apspēlē, jo viņam jaunajos āliņģos biežāk ir zivis. Viņš kaut kā vairāk uz sektora tālo malu aizvirzījās. Normunds kārtējo reizi pienākot saka, ka it kā vairāk strādā sektora vidusdaļa kaut kādā virziena līnijā. Ņemu šo virzienu un urbju, bet rezultāts analoģisks iepriekšējam. Vienā brīdī biju pieskrējis pie striķiem un uztaisīju rindā troiņiku, bet rezultāts pavisam švaks. Mēģināju pārbaudīt vecos caurumus ar domu varbūt kāds iestrādājies, bet pēc sešiem āliņģiem un vienas zivs atkal pievērsos urbšanai. Vienkārši netieku uz zivi un viss ar to arī apstājas. Nevaru atrast „točku”. Vēlreiz pienāk Normunds – prasu, ko lai daru, kur likties? Viņš man saka, lai pienākot vēlreiz pie krasta, tuvāk leitim ir brīva vieta. Izšauju kādus četrus āliņģus, iebaroju un sāku pārbaudīt. Pirmais tukšs. Otrajā viena zivtiņa uzreiz piesakās. Pilnīgā bezcerībā mērcu iekšā otrreiz, jo divas zivis no āliņģa jau pusotru stundu neesmu izvilcis un ko neteiksi – tūlīt ir cope un otra zivs kabatā. Un tad vēl viena un vēl viena. Reāli pacēlās garīgais, bet zivis tik pat ātri izbeidzās. Pārbaudīju vēl pārējos no jaunajiem āliņģiem, bet tukši un turpat arī pirmais beigu šāviens. Tad Normunds ir pamanījis, ka pašā stūrī polis savos pirmajos āliņģos kaut ko velk un saka, lai es arī to vietu nočekoju. Pats viņš aizskrien pie Ritas, jo viņai ir šance tikt medaļās. Es savukārt metos uz stūri un sēžos kaut kādos vecos āliņģos, kuri noteikti nebija manējie. Iemērcu pirmajā un cope! Iemērcu otrreiz un cope! Trešoreiz vairs neviens negrabina un ātri ir jākustās tālāk. Nākamajā caurumā atkal cope un tad vēl viena! Vārdu sakot tanīs pēdējās piecās minūtēs pa svešiem āliņģiem salasīju vismaz piecas zivis. Un, ņemot vērā tās otras sešas zivis vēl pirms piecām minūtēm pie striķiem, es tanīs pēdējās desmit minūtēs pacēlos uz ceturto vietu un apspēlēju poli. Ņemot vērā kā izdarījās trulais amītis, tad pie normālas situācijas mierīgi varēju cīnīties par trīnieku zonā, bet nu situācija ir tādā, kāda tā ir. Pie kam amītis manos āliņģos nosēdēja visas divarpus stundas un palika septītais. Spiningotājs hrenovijs.

Protams, izjūtas ir dalītas. Ir, protams, gandarījums par smagā štancē nopelnītu ceturto vietu zonā. Ir, protams, gandarījums par pēdējās desmit minūtēs izrauto finiša spurtu. Ir arī sūdīgi ap dūšu dēļ sačakarētās copes dažu lūzeru dēļ. Ir bišku skaudība par komandām, kuras var atļauties aizbraukt uz mačiem desmit cilvēku sastāvā un katram spēlētājam piekabināt pa palīgam. Man šodien vēl divas acis un ausis uz ledus būtu vai kā noderējušas. Iespējams (visticamāk) nebūtu pielaiduši amīti sev klāt, kas atņem reāli punktus. Visticamāk arī ātrāk atrastu jaunu „točku”, kur izsist vairāk zivju no vienas vietas. Tas viss summējas kopējā rezultātā.

Uzreiz visi ejam uz svēršanu, kur apēdam arī pa sviestmaizei un dzeram karstu tēju. Jau apriori ir skaidrs, ka mājinieki ukraiņi čempi ir vinnējuši, pie tam ar lielu pārsvaru. Jautājums ir tikai par otro vietu – vai mēs aizstāvamies, vai tomēr poļi mūs apspēlē. Rita ir labi nostartējusi un zonā otrā. Ir reāla štance uz medaļu, kaut gan četri ukraiņi tēmē uz pirmo trīnieku. Normunds ar viņu praktiski visu laiku arī strādāja un vadāja pa sektoru un lūk, arī rezultāts. Haris ceturtais, Pēteris trešais. Pēdējo sver Gunti un ... poļi lec gaisā... – viņi mūs apiet pa pāris punktiem. Bet dīvainākais ir tas, ka šoreiz nav tā pretīgā zaudējuma sajūta, kas Amerikā par pakāsto puspunktu trešai vietai, vai Polijā pakāsto vienu punktu zeltam. Ir labi padarīta darba sajūta un attiecīgā balva par to. Nu jā, šoreiz viņi mūs, bet nākamreiz viņiem kāds patraucēs un tad mēs atkal virs viņiem. Tāds ir sports. Vienīgi krievi gan pēc vakardienas nespēja atgūties un pakāpās tikai pa vienu vietu. Labāk viņiem šodien gāja, bet no izslavētajiem asaru speciālistiem es būtu gaidījis ko vairāk – šodien takš viņi raudas vairs neķēra! Pēc svēršanas sākās bišku nesaprašanās ar rēķiniem un tiesneši aizgāja apkopot rezultātus un pieņemt izskatīšanai visas pretenzijas. Visi it kā rēķināja līdzi un izskatās, ka Rita ar 3 punktiem tomēr ir ceturtā. Nu nekas, toties vislabāk no mūsu komandas. Kaut gan no otras puses ceturtā vieta ir vissūdīgākā un viņai tā gadās jau otro reizi pēdējos trīs gados. Ejam mājās mazgāties un ģērbties.

Apsēžamies pie Normunda numuriņā un apkopojam domas. Neviens nav noskumis, izņemot manu vilšanos ar cilvēkiem-cirvjiem. Paņemam pa mēriņam uz atgriešanos uz pjedestāla. Tad ienāk Jānis ar tekstu: „Rita otrā!” Tagad gaisā lecam mēs... Traks bābietis, ko tur vairāk teikt. Pat man atgriežās garīgais un visi bučojam to bābieti nost. Ehh, nu jātaisa vaļā konjaks, percovka sudrabu vairs nesedz. Tūlīt ir zvans no dzimtenes – kā zinādams Mirtins zvana, lai pakontrolētu, vai mēs jau visi neesam pagaldē. Apgalvoju, ka ar mums viss kārtībā, ka esam kā trešie uz komandu pjedestāla un Ritai individuālais sudrabs. Nu ta šis ar bij priecīgs, ka pirmais uzzinājis un palaida priecīgo ziņu pa saviem avīžu kanāliem. A mēs tā lēnā garā sēžam pie konjaciņa un ukraiņu speķīša...

Vakarā tādi saposušies un smaidīgi sēžamies pie garā banketu galda. Ukraiņu virtuve nepieviļ – viss garšīgs un sātīgs. Būtu man kungu vēders, būtu vairāk apēdis. Un tad arī tas brīdis pienāk, kad kāpjam uz trešā pakāpiena pēc medaļām. Laba sajūta, laba. Daudzi gribētu būt mūsu vietā. Šampanietis no lielā kausa ir dubult garšīgāks kā no kristāla glāzēm. Organizatori bija jau izprintējuši vairākos eksemplāros uz lapām visus rezultātus un skatos – esmu 15. individuāli ar 7 punktiem. Haris ar Pēteri ar 6 punktiem attiecīgi 12. un 13. vietā. Guntis 20.vietā. No malas droši vien liekas jocīgs tāds sporta veids – makšķerēšana ar mazām makšķerītēm, bet kā tas tevi „paņem”... Kā tāds neārstējams mēris. Diagnoze uz mūžu.

Nu tā tas čempis arī vienā elpas vilcienā paiet. Šodien ir jau gads apkārt un mūsējie atkal iziet uz ledus pirmajā treniņā tālajā Kazahstāna kaut kur tuvu Alm-Atai. Man diemžēl šogad nepaveicās tikt līdzi, jo Latvijas čempī nekvalificējos pietiekami augstu. Nu nekas, gan jau nākamgad viss sastāsies savās vietās un es būšu tur – ar visiem pasaules labākajiem uz viena ledus un cīnīšos par Latvijas karoga krāsām. Turam īkšķus par mūsējiem un gaidām mājās ar medaļām. Ne asakas!

 
[17] Komentāri | dilst | aug
 
V.S.O.P.

Un kā tu to visu atceries :) Labs!!!

06.02.12 Atbildēt | Ziņot 0
mailite

interesanti, kuru vietu pakertu, ja nebutu tas nu loti biezi piemeinetas dzersanas

06.02.12 Atbildēt | Ziņot 0
ruukiitis

un saka ka nemāk rakstīt,

dažas atskaņas pievienot un būs dzeja.

06.02.12 Atbildēt | Ziņot 0
Griezeejs

Skaisti uzraxtīc!

Un kas sevišķi patīkami, par copi, nevis par "politiku" :)

06.02.12 Atbildēt | Ziņot 0
Karlis_K

Murmuļošana man tumša bilde, abet palasīties bij interesant!

"pilsēta būtu tīri smuka, ja vien šoferītis būtu iedomājies autobusam logus nomazgāt. Godīgi sakot, caur dubļiem neko daudz neredzējām.."

:D

06.02.12 Atbildēt | Ziņot 0
eerglis

Apsveicini, malači!

06.02.12 Atbildēt | Ziņot 0
eMKa
eMKa :

Eh ku forša lasāmviela :)

06.02.12 Atbildēt | Ziņot 0
Tonis

Nu ko lai saka,-Blaumanis te 'atpūšas',...D!

Labs raksts un galvenais,labi rezultāti.Tā turēt!

06.02.12 Atbildēt | Ziņot 0
suits

Nu jā, pats arī sevi netīšām pieķeru pie domas, ka šmiga figurē diez gan bieži, bet vienu lietu varu apgalvot pa 100% - nevienam no komandas startējošajiem dalībniekiem šmiga rezultātu neietekmē. Neviens nav mazs bērns un savu mēru tādos pasākumos zina.

To palagu jau nerakstīju vakar. Tikai vakar saņēmos nopublicēt, par cik PČ tēma ir šodien aktuāla. Turam īkšķus!

07.02.12 Atbildēt | Ziņot 0
kraft

Super lasāmviela, paldies!

07.02.12 Atbildēt | Ziņot 0
urmaas

Ir vēl LV talanti sastopami!Nenolasīties šādus rakstus.

:)))

08.02.12 Atbildēt | Ziņot 0
Ruu
Ruu :

jaa intresanta lasaamviela,tachu ne amerikaanjiem:)

09.02.12 Atbildēt | Ziņot 0
andreiko

Cepuri no, garšīgs!!!

11.02.12 Atbildēt | Ziņot 0
aivisq

Šitas bij' labs! Žetons autoram! :-)

15.02.12 Atbildēt | Ziņot 0
avtt
avtt :

Ilgi nebiju ,te C.Lietās,kaut ko tik feinu lasījis!!!Viens no labākajiem lasāmgabaliņiem!Izlasījās aci neatraujot un pazūdot visam,kas man apkārt!

Viegli lasās,teksts aizraujošs,dinamika,intriga...eh,tā kā pats būtu bijis es klāt!;)

Labs i labs,suit!

17.02.12 Atbildēt | Ziņot 0
suits

Paldies visiem pa garšīgiem komentim:)

18.02.12 Atbildēt | Ziņot 0
kristsKG

fantastiski uzrakstīts!!!! Lasot sajūta, ka skaties uzfilmētu materiālu. Ai, kā gribētos līdzīgu rakstu par Kazahstānu, būtu interesanti uzzināt, kas un kā notika 1.majā dienā...

23.02.12 Atbildēt | Ziņot 0

Ja reģistrēsies, arī Tu varēsi piedalīties portāla CopesLietas.lv aktivitātēs!

reģistrēties

skaidrs