atgādināt paroli atcerēties
 
 
Ienāc ar Draugiem.lv profilu
valnaans valnaans 18.04.12
 

Tā sapalus ķēra pirms 120 gadiem. (L.P. Sabaņejevs - 1890g.)

4 2945

Tā sapalus ķēra pirms 120 gadiem.

Šī makšķerēšanas metode, kuru ļoti sīki ir aprakstījis Harkovas makšķernieks I. A. Dubljanskis, pamatojas uz sapala dzīvesveida un ieradumu zināšanu un droši vien var tikt pielietota visās nelielajās upēs, kuru krasti ir vietām aizauguši ar krūmiem un kokiem. Dzirnavu atvaros vaboles un citus kukaiņus sapali ņem negribīgi un labāk ķeras uz maizi, retāk - vaboļu kāpuriem, sliekām vai ēsmas zivtiņas.

Ķeršana ar pludiņu pavasara beigās un vasaras sākumā notiek vietās, kuras visbiežāk apmeklē sapali, kur virs ūdens ir pārlīkuši koki, krūmi vai meldri, no kuriem krīt vaboles un citi kukaiņi. Visērtāk, ja dziļums šeit būs ievērojams – ne mazāk kā 1.5 m un lēna straume. Tādas vietas vajag izvēlēties ne mazāk kā divas vai trīs vairāku desmitu metru attālumā vienu no otras. Katru no izvēlētajām vietām atbrīvo no traucējošiem zariem un meldriem un ierīko sēdvietu tādā veidā, lai makšķernieks pats varētu palikt zivij neredzams. Pēc tam pie sēdekļa iesit divas žāklītes – vienu krastā, citu ūdenī, un noliek uz tām garu mietu vai nederīgu makšķeri ar auklu un pludiņu no niedres. Šā viltus kāta uzdevums ir pieradināt zivis pie īstās makšķeres izskata ķeršanas laikā. Bet būtība tomēr slēpjas iebarošanā, pareizāk sakot – piebarošanā.

Zivis piebaro dienas sešas-septiņas, katru dienu vai ik pārdienas ne agrāk kā 10-tos no rīta, vietā, kur vēlāk atradīsies ēsma, metot ūdenī sasmalcinātus izmērcētus kaņepju raušus un kviešu klijas. Gan vienu gan otru met ūdenī ar 2-3 minūšu pārtraukumiem nelielām šķipsnām, cenšoties nerādīties no slēpņa. Kad šī sīkā un vieglā barība pievilina gana daudz sapalu, sāk mest ūdenī maijvaboles vai jūnijvaboles kopā ar nelieliem raušu gabaliņiem tā, lai tie nolaistos uz gultnes blakus vietai, kur atradīsies ēsma. Par pietiekošu dienas devu var uzskatīt gramus 600 gr raušu un pāris desmitu vaboļu. Pēdējās divas-trīs dienas, lai nodrošinātu ķeršanas panākumus, pirms mest vaboles ūdenī ir visai lietderīgi piesiet pie tiem diegu ar niedres pludiņu un izdurt mīkstumu ar salmiņu, zariņu vai tamlīdzīgi. Kad sapali sāks nebaidoties kampt šīs vaboles, var uzsākt makšķerēšanu ar pilnīgu pārliecību par panākumu.

Ķeršana notiek tikai ar vienu makšķeri, kuru novieto uz steķiem viltus makšķeres vietā. Makšķerkātam jābūt izturīgam, vieglam, stingram un pēc iespējas garākam, vislabāk viendaļīgam no bērza. Kāta augšdaļu ir derīgi nokrāsot zaļā krāsā, īpaši, ja makšķerē niedru aizsegā. Bez šaubām šeit var izmantot arī angļu saliekamās makšķeres ar riņķiem un spoli, bet ilgstoša kņada uz ilgu laiku aizbiedē zivis un, izdevīgāk ir pēc iespējas ātrāk izvilkt sapalu krastā nedodot tam iespēju sapīties zālēs,- tas nozīmē, ka jālieto arī stipras un resnas auklas. Vispiemērotākās ir angļu pītās zīda šņores Nr.4 un pat biezākas vai arī no Kaukāza jēlzīda, kuras iztur 4.5-6 kg lielu svaru. Auklas garumam nekādā gadījumā nevajadzētu būt lielākai par kāta garumu. Āķi ņem vidēja izmēra (Nr.3), pludiņu izgatavo no zaļas niedres, ārkārtas gadījumā – no sausa gabaliņa un piestiprina tā, lai ēsma atrastos 30-35 cm no grunts. Svariņu izmanto nelielu, bet stāvošā ūdenī tas var arī nebūt un vabole ar pludiņu peld ūdens virspusē, kur arī notiek ķeršana.

Piebarotajā vietā sapali sāk ķerties no plkst. 10 no rīta un ar pārtraukumiem turpina līdz sešiem pēcpusdienā. Saulainā un bezvēja laikā tie ķeras labāk nekā, kad ir apmācies un vējains. Makšķernieks, pieliecies, uzmanīgi un nemanāmi pienāk makšķerēšanas vietai, noņem viltus makšķeri un, tupot uz ceļiem, iemet īsto, uz kuras jau iepriekš uzsprausta vabole. Āķa smailei ir jābūt noslēptai kukaiņa mīkstajos audos un tā nedrīkst būt atklāta. Vislabāk izdarīt iemetienu ir nostiepjot auklu tā, lai makšķere saliektos. Tad, izlaižot auklu no rokām, padod makšķeri uz priekšu un noliek uz žāklītēm. Pēc tam vairākos paņēmienos piemet klijas ar raušiem un, tikko ir dzirdami šļaksti, arī vaboles. Visai makšķernieka uzmanībai ir jābūt pievērstai pludiņam, roka jātur uz kāta pamatnes, pilnīgā gatavībā piecirst. No sākuma ēsmu knibina sīkaļas, bet ar laiku pienāk arī prāvāki un pludiņš pēkšņi pazūd. No sākuma, tas ir pirmajā dienā, tie, jāteic, ņem visai droši, bet pēc tam kļūst uzmanīgāki un kampj ēsmu ar ieskrējienu, pilnīgi negaidīti, nereti aizvelkot makšķeri un pat izraujot to no rokām. Ar šo straujumu tie it kā cer izvairīties no iespējamajām briesmām, kas dažreiz arī izdodas. Piecirtienam nav jābūt straujam un celties kājās drīkst tikai ārkārtas gadījumā. Ja ir trāpījies neliels vai pat vidējs sapals, tad lai izvairītos no šļakstiem un trokšņa, vajag turēt to pēc iespējas nepiekāpīgi un cik var ātrāk celt uz augšu, vilkt no ūdens krastā. Tikai lielus sapalus nākas, ja ir nepieciešams, kādu laiku nokausēt stāvot kājās un pēc tam uztvert ar tīkliņu. Šajā gadījumā lielākoties ķeršanās beidzas un ir jāpāriet uz citu iebaroto vietu. Bet, ja kņada nav bijusi ilgstoša un skaļa, tad, dažas reizes piemetot barību, pēc minūtēm 15-20 var atkal noķert sapalu. Katru dienu ķert vienā un tajā pašā vietā nevajadzētu.

 
[4] Komentāri | dilst | aug
 
zhivs

njā, bez bērza kātiem vai Kaukāza jēlzīda izklausītos pat ļoti mūsdienīgi :)

19.04.12 Atbildēt | Ziņot 0
Hotentots

Visam ir viens liels mīnuss - jādzīvo uz vietas, tad var arī eksperimentēt. Bet tā kā liela daļa makšķernieku dzīvo pēc principa "kaut kur aizbraukt pacopēt", tad diemžēl nesanāk...

19.04.12 Atbildēt | Ziņot 0
valnaans

Paldies par komentāriem. Būtībā šajā tulkojuma fragmentā ir - cik daudz laika un citu resursu patiešām tad un tagad īsts makšķernieks ir gatavs veltīt procesam. Es domāju, ka autora garantētais loms arī tajos laikos ir drusku pārspīlēts, bet tas pieder pie lietas. Par kātiem un auklām. Jau tad pazina saliekamās makšķeres un pītās auklas. Tās pina no cīpslām. iepriekšminētā Kaukāza zīda, zirgu astes sariem u. c. materiāliem. Jau tad lietoja Notingemas (inerces) spoli un mākslīgās ēsmas - vizuļus, mušas, peles, voblerus u.t.t., runāja par piesārņojumu un katastrofālu zivju resursu sarukšanu. Proress tehnoloģijās patiesībā ir mazāks nekā šķiet, bet lomi nav mērāmi pudos un kilogramos - mūs ļoti pacilā doma, ka mēs esam čupīt gudrāki par konkrēto zivi, noteiktā laikā un noteiktā vietā.

19.04.12 Atbildēt | Ziņot 0
lark
lark :

iespaidīgi.... gan priekš tiem laikiem, gan mūsdienām...

25.04.12 Atbildēt | Ziņot 0

Ja reģistrēsies, arī Tu varēsi piedalīties portāla CopesLietas.lv aktivitātēs!

reģistrēties

skaidrs